“Noturīgie organiskie piesārņotāji ir vesela grupa dažādu savienojumu, kas ir toksiskas vielas. Mēs pētām šos savienojumus, lai noskaidrotu, kādi ir riski sabiedrībai un apkārtējai videi,” stāstīja institūta BIOR zinātnieks Dzintars Začs.
Izmetot mežā vai sadedzinot ugunskurā atkritumus, apkārtējā vidē var izdalīties toksiskas vielas, kas nekur nepazūd. Arī rūpnīcu attīrīšanas iekārtas ar visām vielām galā nespēj tikt.
Noturīgie piesārņotāji ir ļoti stabilas vielas, kas spēj bioakumulēties apkārtējā vidē un dzīvajos organismos.
“Piemēram, sadegot materiālam, apkārtējā vidē emitējas kaut kāda toksiska viela. Pēc tam šī viela uzkrājas zemākajā barības ķēdes posmā, piemēram, planktonā. Pēc tam planktonu apēd zivis. Tā pa ķēdēm migrē tas savienojums. Ar katru ķēdes posmu koncentrācija pieaug. Un galu galā tie piesārņotāji ir pārtikas produktos un pēc tam cilvēka organismā,” skaidroja Začs.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā BIOR Dzintara Zača vadībā pētīti simtiem šādu bīstamo savienojumu. Daļa no tiem pasaulē līdz šim nav nemaz tikuši analizēti, tāpēc šis pētījums ir nozīmīgs arī starptautiskā mērogā.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš stāstīja, ka šajā pētījumā izstrādātas metodes, kā kontrolēt un atrast piesārņojumu:
“Starp citu, netipiski un negaidīti augsti piesārņojumu līmeņi tika atrasti zīdaiņu pārtikā.
Šis pētījums dod iespēju gan kontrolēt piesārņojumu, gan novērtēt produkcijas kvalitāti, tajā skaitā kvalitāti pārtikai, ko ikdienā lietojam uzturā. Tas ir ļoti nozīmīgi, lai izvairītos no ilgtermiņa sekām, kas ir audzēji, dažādas endokrīnās sistēmas izmaiņas, kā diabēts un citas, kas ir saistītas ar šādu piesārņojumu esamību pārtikā un apkārtējā vidē.”
Tomēr labā ziņa ir tā, ka Latvijā, salīdzinot ar daudzu citu Eiropas valstu industriālajām zonām, mēs dzīvojam salīdzinoši tīrākā vidē. Noturīgie organiskie piesārņotāji mūsu dabā ir mazākā apjomā.
“Jāņem vērā, ka tomēr Baltijas jūra ir stipri piesārņota ar noturīgajiem piesārņotājiem. Baltijas jūra ir stipri piesārņota, bet, piemēram, iekšējās ūdenstilpes Latvijā nav tik stipri piesārņotas. Tomēr pastāv riski, ka ir karstie punkti, kur piesārņojums var būt paaugstināts,” atzina Začs.
Nākotnē šis pētījums varētu kalpot par pamatu piesārņojuma līmeņu karšu izstrādei visas valsts mērogā un pārtikas drošuma kontrolē.
