Līdz šim par cilvēku ēdienkarti senajos laikos bijis vispārīgs priekšstats, bet tagad jaunas arheoloģijas metodes ļauj uzzināt arī mazākas reģionālas atšķirības.
"Ir parādījušās jaunas metodes, un tagad tās iespējams arī izmantot dzelzs laikmeta materiāliem un apskatīties, kādas ir mazās reģionālās atšķirības. Varbūt ieraudzīt kaut ko tādu, ko nebijām gaidījuši," atzina Gunnarssone.
Latvijas un Igaunijas arheologi pētīja, kādi varēja būt mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāju ēšanas paradumi vēlajā dzelzs laikmetā. Konkrētāk apskatīta lībiešu apmetne Rauši. Pētīts, ko viņi ir ēduši un arī kā ēdienu pagatavojuši, taču iegūtie dati ļauj izdarīt arī plašākus secinājumus.
Pētījumā pievērsās tieši traukiem, jo līdz šim bijis grūti salīdzināt, ko ēda – vairāk gaļu vai putru. Uz traukiem tika analizēti lipīdi jeb organisku vielu grupa, pie kuras pieder tauki un taukiem līdzīgas vielas.
"Ja ir graudu sauja un kaulu čupiņa, īsti nevari salīdzināt un pateikt, kas bija pamata ēdiens, kas – piedeva. Mēs paņēmām podus no dzīvesvietām, konkrētiem pavardiem un apbedījumiem, jo lībieši ir vienīgie, kas dod līdzi traukus, kuros arī gatavoja ēdienu. Apskatījāmies, no kādiem produktiem tauki viņos iesūkušies. Varam redzēt, ko ikdienā vārīja un nevārīja podos," skaidroja Gunnarssone.
"Ieraudzījām, ka Daugavas salas Raušu ciema lībieši pamatā ēduši zivis un gaļu. Putru īsti neatrodam," par pētījumā atklāto stāstīja Gunnarssone "Praktiski mēs runājam par kaut ko tādu, ko man patīk iztēloties kā piejūras diētu," viņa norādīja.
Gunnarssone piebilda, ka pētījums attiecas uz Daugavas upes lejteci un lībiešiem, kas dzīvojuši gar Daugavas krastiem. Secināts, ka lielu iespaidu šajā vietā atstāj upes ielejas ģeogrāfija.
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta asistente, bioarheoloģe Dardega Lagzdiņa norādīja, ka vērtīgi ir tieši tas, ka pētījums veikts mikroreģionā. "Tas nesasaucas ar līdzšinējo uzskatu, ka visi ir zemkopji. Visa Latvija nav viendabīga, un var būt atšķirības atkarībā no mikroreģiona, no reāli pieejamiem resursiem un vides " atzina Lagzdiņa.
