Mūsdienās izmanto vispārējo anestēziju jeb narkozi
Anestezioloģijā sākotnēji izmantoja morfīna preparātus, alkoholu, ēteri un hloroformu, un šobrīd ir daudz citu līdzekļu, ko pielieto gan vispārējā, gan reģionālajā anestēzijā.
Pirmoreiz anestēzijas metodi sekmīgi pielietoja 1846. gadā zobārstniecībā.
Mūsdienās izmanto vispārējo anestēziju jeb narkozi, reģionālo, lokālo un pēdējā laikā arvien biežāk – perifēro nervu vai nervu pinuma blokādi. Tas nozīmē, ka atsāpināšanas līdzekli ievada ļoti precīzi vietā, kas jāatsāpina, turklāt – ultrasonogrāfijas kontrolē, lai redzētu audus, kur jāveic dūriens. Lielākoties šo metodi izmanto traumatoloģijā un ortopēdijā.
“Blokādes iedarbojas uz receptoriem tikai konkrētā apvidū, tā ir drošāka par citām metodēm, jo nav vispārējas iedarbības, līdz ar to – ir mazāk risku,” skaidroja profesors Vanags. Protams, ir arī kontrindikācijas, tādēļ metodes izvēlas individuāli. “Ja trāpa nervam, var attīstīties neiropātija, taču tā pēc laika pāriet,” viņš piebilda.
Blokādes iedarbības laiks atkarīgs no ievadāmā anestēzijas līdzekļa.
Kas notiek anestēzijas laikā?
Anestēzija ir mākslīgi izraisīts miegs, kura laikā samazinās smadzeņu metabolisms, smadzeņu prasība pēc skābekļa, jo tās atpūšas.
Izmantojot intravenozu preparātu, uz pieaugušu cilvēku anestēzija parasti iedarbojas 1–2 minūšu laikā – viņš iemieg.
“Paralēli izmanto kādu opioīdu un muskuļu relaksantu, un jau aptuveni divu minūšu laikā var veikt trahejas intubāciju, tātad vispārējās anestēzijas laikā notiek mākslīgā plaušu ventilācija,” skaidrojumu turpināja profesors.
Vispārējās anestēzijas laikā nepārtraukti uzrauga pacienta dzīvības rādītājus: hemodinamiskā stāvokļa monitoringu (arteriālais asinsspiediens, elektrokardiogramma, pulsa oksitometrija), plaušu respiratoro monitoringu (visas gāzes ieelpā un izelpā, spiediens elpceļos), neiromuskulāro monitoringu (nervu impulsu reakcija), smadzeņu darbības monitoringu, acu zīlīšu un ādas reakciju. Visu rādītāju kopums ārstiem palīdz nodrošināt, ka pacients operācijas laikā nepamostas, jo sekot var ne vien miega, bet arī sāpju līmenim.
Nenoliedzami, ka ļoti svarīga ir anesteziologa intuīcija un pieredze, jo operācijas laikā nevar paļauties tikai uz aparatūru. Arī medikamenti, kuriem nav blakņu, neeksistē. Retos gadījumos var attīstīties alerģiskas reakcijas vai to nepanesamība, operācijas laikā var būt asinsspiediena izmaiņas. Ārstam – nevis iekārtām – jāpieņem lēmumi, kas attiecas uz cilvēku dzīvību un veselību.
Iziešana no narkozes atkarīga no pamatslimības. “Ja pacientam ir smadzeņu patoloģija, pastāv bažas par apgrūtinātu vai riskantu iziešanu no narkozes. Tāpēc šādus pacientus ievieto t.s. pamošanās palātās. Ja ir smags stāvoklis, tad – intensīvās terapijas nodaļā, un var tikt turpināta mākslīgā plaušu ventilācija,” Vanags turpināja.
Ja nav bijusi nopietna pamatslimība vai blakusslimība, netiek ietekmēta ne sirds un asinsvadu, ne elpošanas sistēma, pēc anestēzijas atgriešanās normālā ritmā notiek pakāpeniski. Ārsti pacienta stāvokli pēc narkozes nosaka pēc vairākām skalām, tāpēc vienu pacientu var palaist mājās kopā ar pavadoni, citam stacionārā jāuzkavējas ilgāk.
Jārēķinās, ka cilvēkiem ar aknu vai nieru patoloģijām intravenozo medikamentu atliekvielu izvadīšana no organisma var aizņemt ilgāku laiku.
Terapiju kombinācijas
Anestezioloģijā bieži vien atsāpināšanas veidus mēdz kombinēt, piemēram, sāk ar vispārējo un noslēdz ar epidurālo anestēziju.
Tas nozīmē, ka vispārējās anestēzijas laikā ir nejutīgums, miegs un skeleta šķērssvītrotās muskulatūras atslābums, ko var panākt ar trīs veidu medikamentiem: intravenozi ievadāmajiem vai inhalējamiem hipnotiķiem, analgētiķiem (morfīnam līdzīgiem preparātiem vai sintētiskiem opioīdiem, piemēram, fentanilu), perifērās darbības muskuļu relaksantiem.
Epidurālās anestēzijas laikā nejutīgi kļūst nervi, kas atiet no muguras smadzenēm. Medikamentu ievada nepārtraukti, pēcoperācijas periodā vai citu spēcīgu sāpju gadījumā parasti ilgstoši, izmantojot perfuzoru vai sūkni.
Lokālā anestēzija kombinējas ar sedāciju, tas nozīmē atsāpināšanu un miegu vienlaikus.
Nākotnes medikamenti
Profesors Vanags bija pārliecināts, ka nākotne ir tiem medikamentiem, kuriem būs vai jau ir savi antidoti. Tie ir medikamenti, pēc kuru ievadīšanas anestezējošais efekts zūd, t.i., preparāts iedarbojas uz receptoriem pretēji vai anestezējošos medikamentus no organisma izvada.
“Lai gan pacients nebūs apmierināts, kad viņam ievadīs opiātu antidotu, jo jutīs sāpes, bet šiem līdzekļiem ir nākotne,” profesors sacīja.
Viņš bija pārliecināts, ka nākotne ir arī inertajām gāzēm gaistošu inhalējamu preparātu sastāvā. Neapšaubāmi, arī robotizācija ienāk gan dažādās sadzīves, gan zinātnes jomās, taču ārstam ar savu pieredzi un intuīciju ir joprojām jābūt pārākam par mākslīgo intelektu.
