Aculiecinieks

Aculiecinieks. Tautas kalps

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Andžela un Islandes Covid

Aculiecinieks. Remigrācija zinātnē

Aculiecinieks: Zinātniskais centrs atved mājās zinātniekus

Kad pirms gada Rīgā, klātesot Valsts prezidentam Egilam Levitam, Eiropas Reģionālās attīstības fonda amatpersonām, Šveices un Vācijas universitāšu un pētniecības institūtu vadībai, tika atklāts Baltijas Biomateriālu ekselences centrs, Antons Sizovs un Kristaps Kļaviņš vadīja savu ierasto zinātnieka dzīvi daudzu tūkstošu kilometru attālumā no Latvijas. Antons, kurš jau 14 gadus dzīvoja un strādāja ASV, par Baltijas Biomateriālu ekselences centru (BBEC) toreiz nezināja un nebija dzirdējis. Kristaps atceras, kā, sēžot savā dzīvoklī Vīnē, Austrijā, kur strādāja jau 10 gadus, sekojis līdzi BBEC atklāšanai sociālā tīkla "Facebook" tiešraidē. Šobrīd abi jaunie zinātnieki ir atgriezušies Latvijā. Tieši jaunā zinātniskā centra dēļ. 

Zinātnes ceļa sākums ķīmijas pulciņā

Antons Sizovs no Latvijas aizbrauca 2006.gadā. 

Antons Sizovs

“Es aizbraucu pēc bakalaura grāda iegūšanas Latvijas Universitātē. Gribēju turpināt mācības savā lauciņā, iegūt doktora grādu pasaules atzītā universitātē un ātri atgriezties Latvijā ar jauniegūtajām zināšanām. Amerikā īpaši grūti man gāja pirmajos mēnešos, nevarēju pierast pie turienes dzīves ritma. Gribējās redzēt draugus, radus, atgriezties pie tā dzīves ritma, pie kura biju pieradis,” stāsta Antons. 

Taču arvien vairāk ieslīgstot mācībās un pētījumos, ko bija iespējams veikt, Antons pie dzīves Amerikā pierada. Viņš strādāja Houston Methodist Research Institute jeb Hjūstonas Metodistu pētījumu institūtā, kas ir ļoti zināma, plaša un ievērojama hospitāļu un pētniecības iestāžu sistēma. 

“Es strādāju nanomedicīnas departamentā, mans uzdevums bija izstrādāt speciālus implantus, kuri organismam var piegādāt nepieciešamo medikamentu mēnešiem ilgi, kad šis implants ir iestrādāts zem ādas. Dažiem cilvēkiem katru dienu noteiktā laikā jādzer zāles, piemēram, jāatceras katru dienu pulksten 7 no rīta iedzert vienu tableti. Bet var arī ielikt to implantu un aizmirst par zāļu dzeršanu uz gadu. Tas bija tas, pie kā es strādāju Hjūstonā,” turpina Antons Sizovs. 

“Man ļoti patīk zinātne," smaida jaunais zinātnieks, “es jau no pašas bērnības biju zinātkārs un man patīk mācīties kaut ko jaunu. Taču skolas laikā ķīmija man galīgi nepatika. Tad – laikam 8.klasē – man pamainījās skolotāja. Jaunā skolotāja Marianna Teže bija ļoti forša. Viņa izveidoja jauno ķīmiķu pulciņu, kur gatavoja bērnus olimpiādēm. Viņa lieliski mācēja stāstīt un tiešām parādīt, ka ķīmija var būt kaut kas ļoti interesants un aizraujošs. Būtībā sanāk, ka es sāku nodarboties ar ķīmiju, pateicoties savai ķīmijas skolotājai, un ar zinātni, pateicoties tam laikam, ko pavadīju skolā ķīmijas pulciņā.”

“Pieredze, ko ieguvu Amerikā, nav salīdzināma ne ar ko," pārliecināts ir jaunais zinātnieks.

Viņš stāsta, ka ASV ierasts – cilvēki pēc bakalaura grāda iegūšanas, gandrīz nekad nepaliek mācīties tajā pašā universitātē. Lielākoties maģistrantūra un doktorantūra tiek pavadīta citās augstskolās tieši tādēļ, lai mainītu ierasto vidi, izaicinātu sevi un meklētu jaunus projektus. Turklāt pavisam pragmatisku iemeslu – ģeogrāfiskā attāluma un pieejamā finansējuma – dēļ zinātne Amerikā notiek nesalīdzināmi ātrāk nekā Latvijā.

“Tas piemērs, ko man patīk pieminēt – ja es pasūtītu reaģentu vakarā, nākamajā rītā tas mana būtu uz darba galda. Tas nozīmē – ja man pēkšņi parādās kāda jauna ideja un man ātri kaut kas jāpārbauda, es varētu to izdarīt dienas vai divu laikā," atzīst Antons Sizovs. “Tas ļoti palīdz, jo konkurence Amerikā ir milzīga, to pat nav iespējams ietērpt vārdos! Visi dzenas uz priekšu, visi grib būt pirmie savās jomās un līdz ar to tas ir ļoti svarīgi, lai es varētu dabūt to reaģentu vai jebkuru citu nepieciešamo lietu jau nākamajā dienā."

Esot prom no Latvijas, šis dzīves straujais ritms gan arī nogurdinājis, tagad atzīst pētnieks. 

Periodiskā tabula sākumskolā

Savukārt Kristaps Kļaviņš no Latvijas devās prom 2011.gadā.

Kristaps Kļaviņš

“Sāku studēt doktorantūrā un mērķis bija pavisam vienkāršs – izaicināt sevi, attīstīt un paplašināt savas zināšanas, paskatīties, vai tiešām to spēju izdarīt un cik veiksmīgi man tas izdosies," atzīst zinātnieks. “Man bija iespēja turpināt strādāt sev tuvajā ķīmijas nozarē arī šeit, Latvijā. Tomēr izvēlējos Austriju. Pēc savas iepriekšējās izglītības, ticības un pārliecības esmu analītiskais ķīmiķis, tas ir cilvēks, kas spēj un māk noteikt, kas un kādas vielas ir dažādos paraugos. Austrijā mans pirmais izaicinājums bija – ka sāku strādāt tādā jaunā, diezgan inovatīvā lauciņā, kas saucas metabolītu pētījumi. Tas nozīmē pētīt vielmaiņu – kā vielmaiņa mainās dažādu procesu gaitā. Mans doktora darbs bija daļa no lielāka projekta, kas nodarbojas ar pētījumiem, kā var izmantot rauga šūnas kā mazas rūpnīcas, lai ražotu zāļu vielas. Bija pētnieku grupas, kas nodarbojas tieši ar šo rauga šūnu modificēšanu. Un tad bija pētnieku-ķīmiķu grupa, kurā strādāju arī es, kas palīdzēja šiem biologiem saprast, vai tas, ko viņi ir izdarījuši, tiešām ir nostrādājis. Mums bija jāizstrādā metodes, lai mēs pēc konkrētiem parametriem varētu nomērīt un pateikt, vai tiešām tas, ko biologi ir izdarījuši, strādā vai ne.” 

Kristaps Kļaviņš stāsta, ka Austrijā finansējums zinātnei ir ievērojami lielāks nekā, piemēram, Latvijā, tāpēc pētniekiem ir vairāk iespēju strādāt un attīstīt daudz riskantākus un inovatīvākus projektus, kas varbūt uzreiz nesniedz pievienoto vērtību un reālu produktu, bet vairāk strādā tajā virzienā, lai vairotu zināšanas.

“Latvijā mēs tomēr vairāk novērtējam, ja zinātnei ir kāds taustāms rezultāts, produkts, bet, manuprāt, zinātnes galvenais uzdevums, arī mans kā zinātnieka uzdevums, ir ražot zināšanas.

Tālāk šīs zināšanas ņemt un ražot produktus, tas jau ir uzņēmēju un inženieru darbs, bet mans darbs ir saražot zināšanas,” uzsver pētnieks.

Kristaps Kļaviņš arī uzskata, ka Latvijā un Eiropā zinātne darbojas un zinātnieki strādā ļoti līdzīgi - ir zinātniskās grupas, universitātes, kas nodarbojas ar zinātni.

“Kur ir atšķirība? Latvijā vēsturisku iemeslu dēļ zinātnes struktūra ir mazliet citāda – šeit tiek nodalīts akadēmiskais darbs no pētnieciskā darba, proti, lielākoties studenti no pētniecības tiek nodalīti. Tikmēr Austrijā un citās Eiropas valstīs tas iet roku rokā – ja tu esi profesors universitātē, tas nozīmē, ka tu arī veic pētniecisko darbu, tas netiek atdalīts," stāsta Kristaps Kļaviņš. 

Kristapam tas šķiet svarīgi, jo gan Austrijā, gan tagad, pēc atgriešanās Latvijā, viņš paralēli zinātniski pētnieciskajam darbam pasniedz arī lekcijas jaunajiem ķīmiķiem. Viņam pašam ķīmija iekritusi sirdī jau bērnībā.

“To brīdi, kad man sāka interesēt ķīmija, es atceros ļoti labi. Tā bija kāda 4. vai 5.klase, kad mājās atradu vispārīgās ķīmijas grāmatu. Mans tēvs mēģināja studēt ķīmiju, diemžēl personīgu iemeslu dēļ nepabeidza, tāpēc mums mājās bija ķīmijas grāmatas. Es spilgti atceros, ka atvēru vienu no grāmatām, sāku lasīt un man tā patiešām aizrāva – ķīmisko reakciju vienādojumi, periodiskā tabula un citas lietas,” pasmaida jaunais zinātnieks.

Kad skolā sākās ķīmijas stundas, viņš visu jau esot zinājis un uzreiz sapratis.

“Pamatreakcijas, periodisko elementu tabula – man tas viss aizgāja ļoti viegli. Tad es sapratu, ka tā ir tā lieta, kas tiešām mani aizrauj un interesē – dabas zinātnes kā tādas – un es apzināti uz šo karjeras ceļu arī tiecos,” norāda zinātnieks.

Zinot, cik ļoti zinātnes institūciju pārstāvji parasti cīnās par budžeta palielināšanu pētniecībai, jautāju Kristapam, vai nekad nav nožēlojis savu izvēlēto dzīves mērķi. Viņš mirkli aizdomājas.

“Atklāti sakot, ir bijis tikai viens brīdis, kad es domāju, vai ir izdarīta pareizā izvēle. Tas bija aptuveni 2008.gads, pirmskrīzes laiks. Cilvēki, kas strādāja celtniecībā, pelnīja piecas sešas reizes vairāk nekā es kā students un laboratorijas asistents. Strādāju pa vakariem un tiešām aizdomājos, vai tas ir tā vērts... Bet tas tiešām bija vienīgais brīdis, kad tādu jautājumu esmu sev uzdevis. Pēc tam ne mirkli neesmu nožēlojis savu izvēli, jo varu darīt to, kas man patīk, tiešām aizrauj un nevienā brīdī darbs neliekas kā darbs. Tas, ko daru, man sagādā prieku, es varu strādāt vakaros, ja man ienāk prātā kāda ideja, es varu par to palasīt sestdienā vai svētdienā. Tas nav darbs no 8 rītā līdz 5 vakarā, tā ir ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa," atzīst Kļaviņš.

Zinātniskais centrs atved mājās zinātniekus

Pērnā gada pavasarī divi latviešu zinātnieki katrs savā kontinentā netīšām gandrīz vienlaikus nonāca pie secinājuma, ka pēc daudziem gadiem ārvalstīs grib atgriezties Latvijā. Viņiem šķita, ka zināšanu pielietojums un jauna pētniecība vairāk atdeves un pienesuma dos Latvijai, nevis viņu tā brīža mītnes zemēm.

Kristaps Kļaviņš un Antons Sizovs sāka meklēt iespējas zinātniskam darbam Latvijā un apstājās pie abreviatūras BBCE, kas ir angliskais nosaukums Baltijas Biomateriālu ekselences centram. Tajā apvienojušās Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Organiskās sintēzes institūts un RSU Stomaloģijas institūts. Centram jākļūst par zinātnes citadeli, vietu, kur jaunajiem zinātniekiem ienirt, pētīt un atrast, mācīties un augt. Centra izveidei piesaistīts rekordliels 30 miljonu eiro finansējums. Milzīgā konkurencē šis zinātniskais projekts izcīnījis 15 miljonu eiro atbalstu ES programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros, bet vēl 15 miljonus eiro nodrošinās valsts, Eiropas reģionālās attīstības fonds un projekta starptautiskie partneri.

Kristaps Kļaviņš stāsta, ka lēmums par atgriešanos Latvijā bija ļoti izsvērts un pārdomāts, tas neesot bijis spontāns.

“Nebija tā, ka vienā vakarā sēžam pie televizora, sailgojāmies pēc omes, sakravājām koferus un atbraucām," viņš pasmaida. “Daudz ar sievu apspriedāmies, pārrunājām, kādi būtu ieguvumi, ko mēs zaudētu. Un tad lēmums nāca viegli, jo sapratām, ka pārceļoties uz Latviju, mēs neko nezaudēsim. Profesionālā ziņā es noteikti varu turpināt savu karjeru tieši tāpat kā to veiksmīgi esmu darījis Austrijā, varu darīt tās lietas, kas man patīk un aizrauj un kas dod pievienoto vērtību. Turklāt mana ģimene būtībā iegūst paplašinājumu – mums ir omes, opīši, mammas, tēti. Protams, globālā pandēmija un tās sekas mazliet ietekmēja mūsu lēmumu, bet mums paveicās, jo, plānojot ceļojumu uz Latviju, tieši izsecinājām, ka, visticamāk, vasarā varēs ieceļot Latvijā bez būtiskiem ierobežojumiem un tā arī notika.”

“Tas ir milzīgs solis uz priekšu Latvijas zinātnei, jo tāda mēroga projekts ar Eiropas finansējumu līdz šim nekad nav bijis," saka Antons Sizovs.

Viņš ir pārliecināts, ka šis zinātniskais centrs palīdzēs gan zinātnei Latvijā attīstīties, gan arī piesaistīt ne tikai spējīgākos vietējos pētniekus, bet zinātniekus arī no citām pasaules valstīm, kas gribēs braukt un strādāt tieši šeit. Pēc darba Hjūstonas Metodistu pētījumu institūtā viņš šobrīd kļuvis par Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošo pētnieku, kā arī Baltijas Biomateriālu ekselences centra preklīniskās izpētes grupas līderi.

Savukārt Kristaps Kļaviņš ir pētnieks RTU Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrā un BBEC viņa vadībā notiek biomateriālu in vitro jeb laboratoriskie pētījumi. BBEC būs kopumā sešas pētnieku grupas, no kurām šobrīd strādā trīs, tostarp arī A.Sizova un K.Kļaviņa vadītās. Centrā tiks pētīti, izstrādāti un reāli izmēģināti jaunas paaudzes biomateriāli kaulu reģenerācijai, tās ir specifiskas substances, ko izmantos dažādu kaulaudu reģenerācijai, piemēram, ja ir lūzums, kurš nedzīst vai kaula trauma, kura nedzīst, tad biomateriālus var izmantot, lai veicinātu dabīgā kaula augšanu, palīdzētu kaulam sadzīt. 

Biomateriāli tiks izstrādāti Rīgas Tehniskajā universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Kristaps Kļaviņš skaidro: “Mēs pētām biomateriālus vēl to izstrādes stadijā. Ir pētnieku grupas, kas sintezē materiālus, kas raksturo, kādas īpašības tiem piemīt. Mans un manas grupas uzdevums ir atlasīt tos materiālus, kuriem ir lielākais potenciāls preklīniskajos un klīniskajos pētījumos izdoties. Manis vadīto pētnieku mērķis ir saprast, kā biomateriāls maina vai ietekmē šūnu vielmaiņu jeb metabolismu – kas ir tie procesi, kas mainās tajā brīdī, kad šūna satiekas ar biomateriālu, kad viņš nonāk cilvēkā. Mēs nestrādājam ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, mēs strādājam ar šūnu kultūrām, tās ir šūnas, kas ir izdalītas, kas aug trauciņos un mūsu mērķis ir saprast, kas un kā šūnās mainās. Lielais jautājums ir ne tikai novērot, ka kaut kas mainās, bet saprast, kāpēc mainās un kas ir tas, kas liek šīm izmaiņām rasties."

Biomateriāla ķīmiskais sastāvs ir ļoti līdzīgs kaulaudu dabiskajam sastāvam, tie ir kalcija sāļi, kalcija fosfāts un dažādas šī savienojuma formas. Jaunās paaudzes biomateriāli nozīmē to, ka pēc to ievietošanas organismā, kad izveidojas jaunais kauls, šiem biomateriāliem nevajadzētu palikt organismā. Tie biodegradējas, izšķīst. Kad šie biomateriāli būs izstrādāti, tie nonāks Organiskās sintēzes institūtā, lai tiktu izmēģināti preklīniskos pētījumos.

“Cilvēka kaulu veido šūnas, kuras sauc par osteoblastiem un šīm šūnām ir svarīgi, lai būtu no kā sintezēt kaulu, tāpēc situācijās, kad kaulā ir kāda trauma, mēs varam izmantot biomateriālu, lai palīdzētu šim kaulam atjaunoties," skaidro Antons Sizovs.

“Dažreiz kauliem ir tā saucamie sarežģītie lūzumi, kad pats kauls vai imūnsistēma, kas palīdz kaulam sadzīt pareizi, nevar šo darbu izdarīt pareizi – dažreiz piebremzē kaut kur vai iekaisuma process attīstās straujāk vai lēnāk nekā nepieciešams. Tādos brīžos var palīdzēt biomateriāls. Taču,  pirms to reāli likt lietā, ir nepieciešams zināt, vai šis materiāls nav toksisks, vai viņš ir saderīgs ar audiem, ar šūnām, vai tas materiāls strādā un tiešām palīdz šūnām strādāt tā, kā nepieciešams. Tas ir manas pētnieku grupas mērķis," nobeidz Antons Sizovs. “Mēs gribam to procesu izpētīt detalizēti un arī palīdzēt katrā solī šūnām strādāt tā, kā vajag kaulam."
 
Savukārt kad šie preklīniskie pētījumi būs pabeigti, pētnieku grupas, kas strādā Rīgas Stradiņa universitātē un RSU Stomatoloģijas institūtā, jau pētīs, kā šie materiāli reāli strādā, ievietoti cilvēka organismā.

Kristaps Kļaviņš papildina: “Biomateriālu ievietošana cilvēkā nozīmē ķirurģisku iejaukšanos, un kā jebkura ķirurģiska procedūra te ir zināms risks – var sākties iekaisums vai ķirurģisku procedūru laikā rodas sāpes. Principā biomateriālus varēs izmantot arī, lai kopā ar tiem organismā piegādātu zāles, kas šos iekaisuma vai sāpju procesus novērš vai samazina līdz minimumam. Piemēram, biomateriālos mēs varam ievietot antibiotikas, kas novērsīs iekaisuma rašanos tieši tajā vietā, kur būs veikta operācija un cilvēkam vairs nebūs jādzer zāles. Antibiotikas būs iestrādātas tieši tajā vietā, kur viņas ir nepieciešamas."

Mājās vislabāk

“Kāpēc man ir svarīgi strādāt Latvijā?” pārjautā Antons Sizovs. “Tā ir mana zeme, es te izaugu, te ir mani draugi, radi, mana ģimene. Es gribu, lai Latvijai viss ir labi, lai Latvija ir slavena zinātnes jomā un lai cilvēki, citi zinātnieki, gribētu braukt uz šejieni dalīties ar savu pieredzi. Latvija ir maza valsts un tādā ziņā mums ir priekšrocība - mums visi pazīst visus un līdz ar to sadarbība var būt ļoti ātra un strauja. Ja vienam cilvēkam ir pieredze un zināšanas vienā jomā, tad viņš var dalīties ar to ekspertīzi ar citu cilvēku, ļoti ātri un veiksmīgi sadarboties."

Līdzīgi domā arī Kristaps Kļaviņš: “Esot Latvijā, protams, ir zināmi izaicinājumi, ar kuriem jāsaskaras ikdienā – piemēram, ar pieeju dažādai infrastruktūrai. Bet es neesmu viens, esmu ienācis komandā, kas ir ļoti spēcīga un sniedz lielu atbalstu. Ja man rodas kādi praktiskas dabas jautājumi, piemēram, kur es varētu iegūt kādu reaģentu, kaut ko nomērīt vai izdarīt kādu eksperimentu, vienmēr būs kāds, kuram būs ieteikums, kur to var izdarīt. Ja to nevar izdarīt šajā ēkā RTU, varbūt to var izdarīt pie Antona Organiskās sintēzes institūtā vai RSU. Neviens šeit neapstājas, tas man patīk Latvijā. Tas ir šī darba skaistums, protams, arī izaicinājums, bet tas sniedz brīvības sajūtu izpausties savā zinātniskajā darbībā." 

Par Baltijas Biomateriālu ekselences centru abi jaunie zinātnieki ir vienisprātis – tas būs milzīgs ieguvums gan Latvijas un Baltijas, gan Eiropas un visas pasaules kontekstā. 

“Zināšanas, ko mēs šobrīd radām, kādā brīdī noteikti būs vajadzīgas un noderīgas,” saka Kristaps Kļaviņš. 

Savukārt Antons Sizovs ir pārliecināts: “Es gribu būt šeit, kad tas viss sāksies – kad Latvijas zinātne sāks un turpinās savu straujo attīstību. Šeit zinātnes līmenis ir ļoti augsts un kļūs tikai vēl labāk!”  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt