Absolūtās dzirdes trūkums neliedz kļūt par izcilu mūziķi

Pirmie pētījumi par perfektu mūzikas skaņu kārtu atpazīšanu sākušies jau 19.gadsimtā, laikā, kad Eiropā standartizēja mūzikas toņus. Lielbritānijas un vācu zinātnieki šo dzirdes parādību sāka dēvēt par absolūto dzirdi vai absolūto augstumu, taču citās kultūrās to sauca par muzikālo ausi. Tomēr absolūtā dzirde nenozīmē, ka cilvēks kļūs par izcilu mūziķi, tai ir pat vairāki trūkumi.

Lielbritānijas matemātiķis un filologs Aleksandrs Džons Ellis bija viens no zinātniekiem, kurš 19.gadsimta nogalē sāka interesēties par absolūto dzirdi. Viņš 1876.gadā rakstīja: „Absolūtā augstuma novērtēšanai nepieciešama muzikālā auss. Savukārt augstuma mērīšana ir tīri mehāniska.”

“Absolūtā dzirde ir spēja atcerēties un noteikt skaņas augstumu, ja netiek dots cits augstums, ar kuru var salīdzināt un izrēķināt,” stāsta Mūzikas akadēmijas docents Valdis Bernhofs. To, ka viņam ir absolūtā dzirde, pavēstīja mūzikas skolotāja 7.klasē: “Tātad parasti izmanto to, ka iedod vienu augstumu, tas ir, mūziķiem kamertonis la un pēc šī la ir jāatrod tas tonis, kuru vajag. Absolūtniekam pateiks la un, viņš nodziedās la bez jebkādiem papildu toņiem.”

Zinātnieki lēš, ka absolūtā dzirde piemīt vienam no 10 tūkstošiem ASV un Eiropas iedzīvotāju un visbiežāk - mūziķiem. Vispazīstamākais ir Volfgangs Amadejs Mocarts, viņš izklaidējās nosakot tonalitāti zvana skaņai vai pulksteņa tikšķim. Tiesa, cilvēks, kas nav saistīts ar mūziku, iespējams, nemaz nekad nav mēģinājis noskaidrot, vai viņam piemīt absolūtā dzirde.

“Tiek uzskatīts, ka labā puslode uztveres brīdī analizē skaņas kvalitāti, sauksim to par tembru – tā ir skaņas pamata frekvence ar visām virsskaņām, un kreisā puslode saglabā informāciju par nosaukumu un vienmēr dod to nosaukumu, ko cilvēks ir iemācījies. Un mūsu gadījumā tie ir absolūtie augstumi. Piemēram, ja cilvēks ir dzirdējis, ka ir la, un viņam ir iemācīts, ka tas ir la, viņš atceras šo la,” norāda docents Bernhofs, piebilstot, ka absolūtnieks, proti, cilvēks ar absolūto dzirdi, sadzīviskās situācijās ļoti labi var noteikt un atcerēties automašīnu motoru vai citu skaņu augstumu. Tomēr absolūto dzirdi nevar iemācīties, treniņš palīdz to veidot, bet tas ir īslaicīgi - kad pārstāj trenēties, viss pazūd.

Kā norāda Valdis Bernhofs, dzirdi ietekmē gan cilvēka vecums, noguruma pakāpe kā arī ārējie apstākļi, piemēram gaisa mitrums. Lietus laikā var kļūdīties pat par pustoni.

Absolūtajai dzirdei gan ir vairāki trūkumi  - grūtāk iet tiem, kas dzied koros, absolūtnieki nav arī labākie studenti - nezina teoriju un paļaujas uz dzirdi. “Korī mīnuss ir vislielākais. Man tieši pagājušo nedēļ bija tāda situācija. Tiek iedots pilnīgi jauns skaņdarbs – senā mūzika. Mēs to bijām izdziedājuši vienreiz cauri vienā tonalitātē, un otro reizi diriģents teica, lai dziedam tercu zemāk. Materiāls nebija iepazīts un jutos kā bez rokām. Jo es dziedu tās skaņas, kuras es redzu. Un man bija jātransponē (skaņdarba tonalitātes maiņa),  jāskatās, kādi ir tie intervāli, ko daru tikai īpašos skaņdarbos – modernajā mūzikā,” par muzikālās auss problēmām stāsta Mūzikas akadēmijas studente Gerda Griķe.

Valdis Bernhofs stāsta, ka tie, kam ir absolūtā dzirde, mēdz apmulst, kad jāapgūst instruments, kam ir nedzirdēts tembrs vai cits skaņojums, piemēram, baroka orķestru instrumenti. “Es pat vairs nepiegriežu tam vērību, sadzīvē tam nav nekādas nozīmes. Un es trešo reizi pieskaros tam jautājumam – absolūtai dzirde ir brīnišķīgs sākums, bet, ja tev nav turpinājuma, tas viss ir absolūts nieks,” komentē komponists Uģis Prauliņš, kuram arī ir absolūtā dzirde. “Jo mūzika beigās tomēr ir pietiekoši kompleksa lieta. Absolūtā dzirde noteikti norāda, ka cilvēks varētu būt mūziķis, bet tas nav absolūti izšķirošs faktors.” Tātad tas, ka cilvēkam nav absolūtās dzirdes, nenozīmē to, ka viņš nevarēs kļūt par izcilu mūziķi.

Saistītie raksti
Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti