Senatnē cilvēku prātos robežas starp ārstniecību, ticību pārdabiskajam un dabas spēkiem bija izplūdušas. To apliecina šamanisms – prakse, kuru piekopuši cilvēki teju visur.
"Šamanisms ir vissenākā ticības paveida forma. Tas ir termins, kas aptver ticējumus un rituālus sakariem ar garu pasauli, kas iekļauj animisma priekšstatus jeb ticību tam, ka visam ir dvēsele vai visam ir gars, tostarp upēm, ezeriem, kokiem un akmeņiem.
Šamanisms daudzās pasaules valstīs var atšķirties reģionālā nozīmē, bet tam ir viena kopēja saikne – ir šamanisma speciālists, kas izvēlēts kā starpnieks starp materiālo un garu pasauli," skaidroja Vesperis.
Šamaņu praksei bija raksturīgi īpaši rituāli, hipnoze, apziņu izmainošu vielu lietošana, dejošana, muzicēšana un dziedāšana. Tas viss tika darīts ar domu, lai ieietu transā jeb reliģiskā ekstāzes stāvoklī un šādā veidā spētu no materiālās pasaules nonākt garu valstībā un sazināties ar gariem.
"Šamanisma būtiskākais moments ir tas, ka mēs nevaram pateikt, cik sens tas ir, bet gribētos teikt, ka tā ir desmitiem tūkstošu gadu sena tradīcija, jo cilvēku jau no vissenākajiem laikiem, un es domāju, arī mūsu cilts brāļus neandertāliešus un citus, bīdīja dažādi jautājumi – kas, no kurienes un tā tālāk," vērtēja Vesperis.
Šamanisms gan laika gaitā transformējās.
Piemēram, var uzskatīt, ka arī seno grieķu dievību pielūgšana cēlusies no šamanisma tradīcijām, jo pēc būtības katra dievība pārstāvēja kādu konkrētu dabas spēku, kuram vienkārši tika piešķirts cilvēka veidols. Ja šamaņi pielūdza jūru, grieķi – Poseidonu.
"To pašu var teikt par senās Ēģiptes dieviem, Mezopotāmija kultūrām un tā tālāk, līdz beigās mēs to varētu savilkt līdz pat kristietībai. Kristietība faktiski ir kā nazis, kas pārtrauc ticību daudziem dažādiem spēkiem, jo tiek koncentrēts, ka viss spēks ir tikai vienā būtnē, un tas ir Dievs," norādīja Vesperis.
Vienlaikus šamanisms nav tikai ticība jeb reliģija, tas sevī ietver vēl arī dziedniecību un, iespējams, pat politisko varu – šamanim bija liela loma dažādu aizliegumu uzlikšanā vai atļauju izsniegšanā.
Mūsdienās šamanisma prakses daudz kur pasaulē vēl saglabājušās tieši caur dziedniecību un ārstniecību. Vienlaikus lielākoties iespējams sastapt viltus šamaņus.
"Negribētos jau tā apsūdzēt un teikt – viltus šamaņi, bet tas tā ir. Cilvēks kaut ko salasās, sadzird, viņam "aiziet čakras", uznāk kaut kādas enerģijas, trāpa lādiņi galvā, un viņš pēkšņi kļūst par šamani," norādīja Vesperis.
Savukārt senatnē šamaņi bija izcili dabas materiālu pārzinātāji. Viņi perfekti zināja, kurš augs kam noder, cik daudz tas jālieto, kā pareizi jāievāc. Rituāls bieži bija otrajā plānā, lai pārliecinātu cilvēku par zālīšu iedarbību un liktu noticēt to īpašībām.
"Runājot par šamanismu, vēl ir jāsaka tā, ka šamanisms, šī ticība dabas pasaulei, īstenībā ir dzīva ļoti daudzās pasaulēs, neskatoties uz to, ka tām ir zīmogs – pareizticīgie, musulmaņi vai katoļi un tā tālāk.
Arī mūsu ikdienā, paskatoties, kā cilvēki reaģē, mēs bieži varbūt neapzināti izmantojam dažādas metodes, kas pārmantotas no pirmatnējām ticības formām. Piemēram, Krievijā, Jamalas pussalā tika atrasts jaunas sievietes apbedījums, kādus 300 gadus sens, kurš bija saglabājies mūžīgajā sasalumā. Šo sievietes ķermeni veda uz vietējo slimnīcu. Slimnīca bija pilna ar cilvēkiem, bet tad, kad to ķermeni ieveda gaitenī, cilvēki pazuda, jo viņi baidījās no šīs sievietes un sāka runāt pat par to, ka ir patraucēti gari. Šī ticība ļoti daudz kur ir saglabājusies," stāstīja Vesperis.
