Latviešu valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas – tās ir unikālas un šādā komplektā sastopamas tikai vienā vietā pasaulē, proti, Latvijā. Ar to mēs dižojamies un lepojamies ik reizi, kad redzam sevi lielajā pasaules ainā, tomēr, kad runa ir pa zinātnes turpināšanos šajās jomās, vairs neesam tik naski. Valodnieki, filozofi un vēsturnieki ne pirmo gadu ceļ trauksmi par nepietiekamo finansējumu pētījumiem humanitārajās zinātnēs.
"Situācija nav nekas jauns. Tāda tā ir jau padsmit gadus, vismaz kopš iepriekšējās ekonomiskās krīzes, 2008. gada krīzes, kad zinātnei nogrieza finansējumu, jo mēs jau vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Viss pārējais ir sekas," atzina Lipša.
Savukārt Rapa norādīja: "Valodniecībā ir līdzīga situācija, varbūt pat vēl kritiskāka. Mēs gan visu laiku cenšamies klauvēt pie sabiedrības [durvīm] un atgādināt, ka šeit ir valodnieki, kas pēta valodu un mēģina sagatavot valodas kopumu nākamajām paaudzēm, bet īstenībā valodniecības nozarē strādā tikai tīri entuziasti, jo algas ir apbrīnojami mazas, slodzes ir ārkārtīgi mazas – aptuveni minimālās algas līmenī ir pētnieku finansiālais nodrošinājums."
Vienlaikus Latvijas vēsture un latviešu valoda ir būtiskas pētniecības nozares, un tām būtu nepieciešams adekvāts finansējums kaut vai tāpēc, ka ārzemju pētnieki mūsu vietā šos jautājumus nepētīs vai pētīs, raugoties no savu interešu skatu punkta.
"Būtu jāizlemj, ka Latvijas vēstures pētniecība ir nacionālas nozīmes nozare, jo tiešām neviens cits to nepētīs.
Vai arī pētīs, un, kā mēs tagad zinām, daudzi ārzemju sovetologi un studenti, kuri studē padomju studijas, pārsvarā zina tikai krievu valodu. Mums jau tūlīt būs gadījumi, kad viņi brauks uz mūsu arhīviem, jo, protams, šeit par padomju periodu krievu valodā arī kaut ko var izlasīt, bet tad viņi šīs pētījumu tēmas vispārina un paziņo – lūk, Latvijā padomju okupācijā notika tas un tas. Un viņi to izdara, balstoties tikai uz avotiem, kas ir krievu valodā," skaidroja Lipša.
Viņasprāt, tas var novest pie tādiem pētījumu rezultātiem, kas neatbilst realitātei, jo tiktu ignorētas tās vēstures liecības, kas pierakstītas latviski. Līdz ar to uz ārzemju pētniekiem paļauties nevar.
"Mēs ar šo attieksmi it kā pieprasām to koloniālo attieksmi pret sevi – atkal mēs esam tie mazie, nabadzīgie, nevarīgie, bet nu gan jau tur kāds ārzemēs, viņiem jau ir tas lielais finansējums, viņi jau kaut ko mums izpētīs, tā jau nebūs, ka paliksim vispār bez kaut kādiem naratīviem. Bet pēc tam būs jādibina atkal kaut kādi institūti, lai ar kontrpropagandas palīdzību dekonstruētu šos naratīvus," norādīja Lipša.
Savukārt Rapa uzsvēra: "Varbūt vēsturi vēl var pētīt ārzemju speciālists, bet valodniecību un valodu tikai retais. Apzināmies, cik latviešu valoda ir bagāta ar tās daudzajiem locījumiem, konjugācijām, deklinācijām un visu pārējo. Vēsturi vēl varētu, bet valodu nekādi…
Humanitārās zinātnes allaž ir bijušas nacionālās zinātnes visos laikos, un tā ir valsts atbildība, ka valsts rūpējas par šīm nozarēm."
Viņa uzsvēra, ka jau tagad nepietiekama finansējuma dēļ tiek zaudēta daļa latviešu valodas vēstures, piemēram, visas 512 Latvijas izloksnes joprojām nav aprakstītas, bet daudzas no tām jau ir mainījušās, un 512 izlokšņu nemaz vairs nav, ir to grupas.
"Ir arī tāds absurds fakts, ka mēs skrienam līdzi ārzemēm, mums vajag visu digitalizēt, digitālie projekti tagad var saņemt milzu summas, bet nav jau satura, ko tajos likt. Nav izpētīta gramatika, nav izpētīta valoda, nav izveidotas paradigmas. Mēs nevaram tos [digitālos] rīkus piepildīt," atzina Rapa.
