Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Kā rodas apziņa?
Ar apziņu mēs saprotam ļoti dažādu lietu kopumu. Tās ir gan mūsu zināšanas, gan atmiņas. Bet vēl svarīgāk – tās ir mūsu domas, emocijas un sajūtas. Apziņa ir tas, kā mēs uztveram pasauli. Apziņa ir tas, kas mūs atšķir ne tikai no datora, bet arī no mūsdienās tik populārā mākslīgā intelekta sistēmām. Tās var zināt daudz vairāk, nekā jebkurš individuāls cilvēks spēj zināt un atcerēties. Bet šīs datoros balstītās sistēmas nav spējīgas apzināties sevi. Tām nepiemīt emocijas.
Tāpēc pastāv šis grūtais jautājums – kā rodas apziņa?
Palūkosimies uz šo problēmu no dabaszinātņu skatpunkta. Jautājumu, kas ir apziņa un no kurienes tā rodas, cilvēki sev uzdevuši ļoti sen, vismaz jau no Senās Grieķijas un Aristoteļa laikiem. Viens no pētniekiem, kurš zinātnes vēsturē visaktīvāk pievērsies šai problēmai, ir francūzis Renē Dekarts. Viņa traktāts "Pārdomas par metodi" tiek uzskatīts par vienu no sacerējumiem, kas ielicis pamatus mūsdienu zinātnes metodei. Šajā traktātā Dekarts ieteica sākt ar vienkāršiem pamatjautājumiem, pamatprincipiem, atbildes uz kuriem ir acīmredzamas. Tālāk no šiem pamatprincipiem ir iespējams meklēt atbildes uz sarežģītākiem jautājumiem, kas balstās šajos pamatprincipos. Šādā ceļā iespējams nonākt pie ļoti komplicētiem jautājumiem un atrast uz tiem pārliecinošas atbildes.
Starp citu, viena no Dekarta neapstrīdamām patiesībām formulēta latīņu valodā, un tā skan: "Cogito, ergo sum." Domāju, tātad eksistēju. Kādreiz šo frāzi es biju pat ierakstījis sava datora ekrānsaudzētājā – tajā attēlā, kas parādās uz datora ekrāna, ja tas kādu brīdi netiek lietots. Gribēju pajokot, ka varbūt mans dators "iedomājas", ka viņam ir apziņa un viņš spēj domāt… Ar šo frāzi Dekarts apgalvoja, ka ir iespējams apšaubīt daudzas lietas, pat sava ķermeņa eksistenci. Varbūt mēs vienkārši sapņojam, ka mums eksistē fizisks ķermenis? Taču nav iespējams apšaubīt savu eksistenci, jo – ja ir kāds, kurš par to domā, tad vismaz šī domātāja apziņa eksistē.
Renē Dekarts uzskatīja, ka eksistē divas savstarpēji neatkarīgas lietas. Viena ir materiālā pasaule, kurā objekti ir telpiski un var kustēties. Paralēli un no šīs materiālās pasaules neatkarīgi eksistē dvēsele, kas ir nemateriāla un ir apveltīta ar spēju sevi apzināties, domāt un just. Šādu skatu uz materiālo pasauli un domāšanu sauc par duālismu. Visnotaļ interesanta pieeja. Taču mūsdienu eksaktajai zinātnei un arī lielai daļai filozofu, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas, pret to ir viena būtiska iebilde. Proti, mēs esam pārliecināti, ka starp materiālo pasauli un cilvēka domāšanu pastāv cieša mijiedarbība. Piemēram, mēs varam izdomāt, ka gribam pārvietot uz galda kādu priekšmetu. Tad rokas muskuļi sāk darboties, un mēs šo priekšmetu tik tiešām arī pārvietojam.
Taču dabaszinātnes gana pārliecinoši apgalvo, ka, lai notiktu kāda fiziska kustība, vienam ķermenim ir jāiedarbojas uz otru. Ar domu spēku vien neko pārvietot reālā pasaulē nav iespējams.
Tad kā ar Dekarta duālismu, kurā domas un materiālā pasaule eksistē neatkarīgi?
Kā doma spēj ietekmēt lietas materiālajā pasaulē? Dekarta pasaulē viena doma var radīt nākamo domu. Neatkarīgi viena ķermeņa kustība var izraisīt cita ķermeņa kustību. Taču doma Dekarta pasaulē nevar piespiest kustēties ķermeņus, un savukārt ķermeņu, piemēram, atomu, kustība nevar radīt domu.
Ir dažādi veidi, kā šo pretrunu risināt. No teoloģijas pozīcijām var teikt, ka saite starp materiālo pasauli un domu pasauli ir Dievs. Dieva kā visa pirmsākuma pārziņā un kontrolē ir gan materiālā pasaule, gan dvēsele. Tātad viņš, nosakot abas mūsu eksistences daļas, tās arī sasaista.
Vēl viens veids, kā šo pretrunu risināt, ir domāšana, ko sauc par monismu. Tā piekritēji piedāvā domāt, ka neeksistē divas lietas – fiziskā pasaule un dvēsele, kas spēj domāt. Ir tikai viena realitāte, kam piemīt divi dažādi īpašību komplekti – fiziskās īpašības un apziņa. Tātad mēs šo realitāti aprakstām vienlaikus divās dažādās valodās, un tikai tādēļ šīs realitātes fiziskās un nefiziskās īpašības šķietami atšķiras.
Katrs var izvēlēties veidu, kā par pasauli ap mums un sevi šajā pasaulē domāt. Tomēr vairākums pētnieku, kas nodarbojas ar apziņas jautājumiem, šobrīd uzskata, ka mūsu spēja domāt un sevi apzināties ir tikai un vienīgi reāli fiziskajā pasaulē eksistējošu cilvēka smadzeņu darbības rezultāts. Domas rodas cilvēka smadzenēs. Mūsu apziņa pastāv fiziskās smadzenēs un pārstāj eksistēt līdz ar smadzeņu darbības izbeigšanos.
Protams, vismaz šobrīd izpratne par smadzeņu darbību vēl ir ļoti tālu no pilnības, lai arī mūsdienās varam iegūt smadzeņu trīsdimensionālus attēlus un reālā laikā ieraudzīt, kā domāšanas procesā mainās cilvēka smadzeņu aktivitāte dažādās vietās.
Brīva griba
Taču vēl ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu.
Bez šāmirkļa domāšanas mūsu prātos ir ļoti daudz atmiņu. Var teikt, ka mēs esam tas, ko mēs savā dzīvē esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. No otras puses, mūsu ķermenis un smadzenes kā ķermeņa daļa sastāv no ļoti daudziem, bet tomēr galīga skaita atomiem. Iedomāsimies, ka tehnoloģijas kādreiz tālā nākotnē būs tik tālu attīstījušās, ka spēsim izveidot kāda cilvēka precīzu repliku. Paņemt tādus pašus atomus, no kādiem veidots kāds cilvēks, un sakārtot šos atomus tā, lai izveidotu cilvēka absolūti precīzu kopiju.
Vai tiešām šādā veidā izveidotas kopijas apziņā eksistēs tie paši bērnības dienu pārdzīvojumi un atmiņas, kas eksistē "oriģināla" apziņā? Teikšu atklāti, man grūti tam noticēt. Bet varbūt tomēr…
Un vēl viens jautājums, uz ko nav pārliecinošas atbildes. Atkal sākšu ar piemēru. Esmu pārliecināts, ka šajā rīta stundā rakstu tādēļ, ka, no rīta pieceļoties, iedzerot kafiju, es apzināti izlēmu to darīt. Es būtu varējis izlemt citādi un rakstīšanas vietā doties pastaigā ar savu suni. Atslēgas vārds ir – es tā nolēmu. Jūs, kuri šobrīd lasāt šo rakstu, esat pārliecināti, ka tā ir jūsu izvēle. Tikpat labi jūs rakstu varējāt nelasīt vai pēc brīža to nolikt malā. Tā bija jūsu brīva apzināta izvēle. Filozofi saka, ka tas nozīmē, ka cilvēkam piemīt "brīva griba".
Vai ir pamats būt drošiem, ka mums patiešām piemīt šāda brīvā griba? Dabaszinātnes apgalvo, ka eksistē lietu kārtība dabā. Mēs šo dabas kārtību saucam par dabas likumiem. Tie nav atkarīgi no cilvēka, un cilvēks tos nevar ietekmēt. Bet… Ja atomi, no kā sastāv mūsu smadzenes, pakļaujas šiem dabas likumiem, ko cilvēks nespēj ietekmēt, tad smadzeņu darbību kopumā arī nosaka šie dabas likumi. Iespējams, mums ir jāsamierinās ar to, ka mūsu smadzeņu darbība iepriekš jau ir noteikta ar šiem likumiem. Ja tā ir taisnība, tad katram no mums tikai šķiet, ka mums ir izvēle. Tātad es šorīt neizvēlējos rakstīt šo rakstu un jūs neizvēlējāties to lasīt. Tas vienkārši jau no pašiem pirmsākumiem, ja gribat, pat no Visuma pirmsākumiem, bija "ierakstīts" atomu kustībā. Nezinu, kā jums, bet mana pašapziņa nav gatava samierināties ar šādu skatpunktu. Man gribas domāt, vēl vairāk – esmu pārliecināts, ka savus lēmumus es apzināti pieņemu pats un esmu par tiem atbildīgs.
Ja tā nebūtu, kā gan mēs varētu kādam pārmest nepareizu rīcību?
Kāds mums būtu pamats tiesāt pat par slepkavību, ja šā cilvēka rīcību būtu noteikusi tikai un vienīgi no viņa neatkarīga elektronu kustība?
Varbūt kāds šajā brīdī var teikt, ka kvantu fizikai ir atbilde uz šo sarežģīto jautājumu. Kvantu fizikā taču mērījuma rezultātu nevar viennozīmīgi paredzēt līdz brīdim, kad mērījums ir noticis. Tātad, kas notiks ar atomiem mūsu smadzenēs, tiem mijiedarbojoties, precīzi paredzēt nav iespējams. Tā ir taisnība, un tas ir labs mēģinājums risināt brīvās gribas eksistences problēmu. Bet tikai mēģinājums. Kvantu fizika tik tiešām neļauj viennozīmīgi paredzēt atomu kustību un līdz ar to neļauj viennozīmīgi izskaitļot nākotni. Taču arī kvantu fizikas likumus mēs ar savu prātu ietekmēt nespējam. Tātad arī kvantu fizika neparedz iespēju ar mūsu apzinātām izvēlēm noteikt nākotni.
Atgriežamies pie raksta sākumā pieminētā Deivida Čalmera. Viņš uzskata, ka zinātnē pieņemtais ceļš, kad sarežģītāku reducē uz vienkāršāku (organismu bioloģisko darbību skaidro ar bioķīmiju, molekulu uzbūvi un ķīmiskās reakcijas – ar fiziku), apziņas gadījumā nebūs iespējams. Smadzeņu darbība nav tikai un vienīgi smadzeņu bioloģiskās darbošanās rezultāts vien. Tā domā Čalmers, un tieši tāpēc viņš to sauc par apziņas grūto problēmu.
Tātad, domājot par savu prātu un apziņu, ir daudz jautājumu un daudz atbilžu variantu, no kuriem izvēlēties. Arī daudz viedokļu, kuriem var piekrist vai strīdēties, un vēl vairāk iespēju piedāvāt savus atbilžu variantus. Tieši tādēļ domāt par savu prātu un apziņu ir aizraujoši.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
