Ziņojumā apgalvots, ka Covid-19 vīrusa izplatība aizsākusies ar kādas Ķīnas laboratorijas patogēnu noplūdi. Šim apgalvojumam aizvien ir kritiķi, kas atzīst, ka, visticamāk, iemeslu, kāpēc šis vīruss nonāca pasaulē, tā arī nekad neuzzināsim.
"Principā jau tam vīrusam var būt divi avoti, – vai nu tas ir no laboratorijas, vai no dabas. Nekādu citu variantu nav, bet, lai apgalvotu vienu vai otru, vajag būt pamatīgiem pierādījumiem. Tieši tāpēc arī daudzi runā par to, ka mēs [Covid-19 izcelsmi] nekad neuzzināsim, lai gan es personīgi tam neticu," vērtēja Frīdmanis.
Viņš norādīja, ka mūsdienās pētnieku iespējas tikai palielinās, un pat no visdziļākajiem džungļiem iespējams iegūt paraugus, kas var atklāt ļoti daudz. Ja Covid-19 būs nācis no dabas, iespējams, kādreiz pētnieki uzdursies dzīvniekam, no kura tas cēlies. Ja tas būs nācis no laboratorijas, visdrīzāk, ka kaut kur ir arī pieraksti par to, ar kādiem vīrusiem kurā laboratorijā strādāja un kādas manipulācijas tika veiktas. Mainoties režīmiem vai noteikumiem, šī informācija var nokļūt atklātībā.
"Šķiet, ka vislielākā problēma, ar ko šeit saskaramies, ir tas, ka Ķīna tomēr nav tāda valsts, kurā brīva runāšana un problēmu atklāta apspriešana būtu ļoti vispārēji pieņemta prakse.
Un tas vienmēr radīs bažas, vai tik Covid-19 nav nācis no laboratorijas, kas var būt patiesība. Es to nekādā gadījumā neizslēdzu, tas ir viens no variantiem," vērtēja Frīdmanis.
Savukārt Pjanova norādīja: "Pilnīgi noteikti nevar izslēgt ne vienu, ne otru variantu, bet man liekas, ka šobrīd tie pierādījumi, kas ir zinātniski, nopublicēti un vairāk pamatoti, – tomēr man liekas, ka vairāk to ir par dabisku izcelsmi. Šobrīd, jā, ir šis ziņojums, bet, ja parakņājas internetā, vairāk par apgalvojumiem mēs neko neredzam. Jā, ir kaut kāds FIB ziņojums, bet kas tad tajā ir iekšā – to jau mēs nezinām."
Viņa pauda, ka šobrīd sliecas vairāk ticēt tam, ka Covid-19 varētu būt dabiskas izcelsmes. Vienlaikus pastāv variants, ka Covid-19 izcelsme ir hibrīda – vīruss ir ievākts no paraugiem dabā, kādu brīdi konkrētajā laboratorijā audzēts, bet mainījies un kļuvis infekciozs.
"Tur tomēr ir izpētes centrs. Tas var būt ievākts no dabas, kādu brīdi audzēts, un audzēts visdrīzāk šūnās, kas nav no tā konkrētā saimnieka organisma, no kura tas tika iegūts, bet, piemēram, uz cilvēka šūnām, kuras piemērojas, kuras spēj ar šo vīrusu inficēt. Un tad tas, dzīvojot šajā mazajā ekosistēmā, ir mainījies pats no sevis.
Tas nav tā, ka kāds speciāli to ir radījis, bet neviens līdz galam varbūt nav sapratis, ka tas varētu būt infekciozs, ka šo darbību rezultātā tas varētu nokļūt vidē," sprieda Frīdmanis.
Viņš uzsvēra, – ja pētnieki laboratorijās neievēro visas nepieciešamās drošības regulas, jo neuzskata, ka vīruss varētu būt bīstams, pastāv varbūtība, ka tas nejauši nokļūst vidē. Līdz ar to arī tad, ja tiktu atrasta vīrusa izcelsme dabā, variants, ka tas sabiedrībā ir nokļuvis caur laboratorijas apstākļiem un nepietiekamu drošības prasību ievērošanu, netiktu izslēgts.
Vienlaikus mūsdienās tehnoloģijas un laboratoriju drošības apstākļi ir ļoti augstā līmenī. Kopumā ir četras laboratoriju drošības kategorijas, no kurām ceturtā skaitās visbīstamākā, līdz ar to arī tiek pakļauta visstingrākajām prasībām.
"Pirmais līmenis ir, kad tu strādā ar kaut ko, kas nav patogēns, kas neko neizdarīs. Otrais ir, kad zini, ka tas teorētiski var izraisīt saslimšanu, bet tu to nevari ieelpot, tev reāli sevi jāsagriež, lai saslimtu. Trešais ir tad, kad tu teorētiski vari to ieelpot, bet slimība nav smaga un ir ārstējama. Un ceturtais ir tad, kad ir bēdīgi – ja tu šito dabū, ir lielas ziepes," skaidroja Frīdmanis.
Latvijā ceturtās kategorijas laboratorijas nav, jo tā prasa ārkārtīgi lielus līdzekļus, augsti kvalificētu personālu un tāpat rada diezgan lielus draudus. Toties ir trešā bioloģiskās drošības līmeņa laboratorija.
"Tas izskatās tā: tur ieiet tikai caur vienu pusi, ieejot cilvēks noģērbjas, uzvelk speciālu tērpu, uzliek masku, uzvelk zābaciņus virs saviem apaviem un tad iet iekšā. Un iekšā stāv laminārs. Varbūt cilvēki bildēs ir redzējuši – cilvēki liek rokas caur cimdiem iekšā šajā laminārā. Tāpat arī laminārā ir vienas drošības durvis, ir otras drošības durvis, kuras neveras vaļā, ja otras ir vaļā aizmirstas. Visi materiāli tiek likti iekšā laminārā, viss notiek tajā. Principā saskarsme ar vīrusu nav nekur," stāstīja Pjanova, kas pati šādā laboratorijā ir strādājusi.
Laminārs ir drošības skapis, kurā pētnieks strādā caur stiklu ar speciāliem cimdiem, kuru ventilācija uztur ar gaisu, kas ir hepafiltrēts, proti, nekas tajā netiek iekšā vai ārā. Papildus tam ir arī peroksīda sterilizācijas programma, kas, ja nu kas, "nobeidz visu dzīvo", paskaidroja Frīdmanis. Tāpat laboratorijā viss drošības aprīkojums, ko lieto pētnieki, ir vienreizlietojams un pēc vienas izmantošanas reizes iet caur autoklāvu jeb tiek sterilizēts pirms to izmešanas. Laboratorijas telpās ārpus lamināra tiek uzturēts zems gaisa spiediens, lai arī tad, ja tajās tomēr ir kādas spraugas, gaiss no tām neizkļūtu ārpusē.
"Tas nozīmē, ka īstenībā ārpus laboratorijas noplūdes nav iespējamas. Cilvēks arī, ejot ārā, ieiet dušā, lai pat viņš neiznes neko," piebilda Pjanova. Vienlaikus pētnieki atzina, ka vienmēr pastāv cilvēciskās kļūdas iespējamība. Tehnoloģijas neglābs, ja cilvēki neievēro darba drošības instrukcijas. Līdz ar to personālam jābūt augsti kvalificētam un apmācītam.
