Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Ja savulaik kartes ietvēra arī reliģiskus un fundamentālus tā laika sabiedrības uzskatus, mūsdienās tās precīzi un tieši norāda, kas konkrētajā vietā sastopams.
"Mūsdienās kartēšanā noticis ļoti liels progress. Tikai pēdējā desmitgadē esam ieguvuši daudz vairāk informācijas, piemēram, par zemes virsmas reljefu, okeāna gultni, nekā iepriekšējā gadsimtā," atzina Lamsters.
Tikmēr kartēšanas aizsākumos, 15. gadsimtā, kad veidoja pirmās pasaules kartes, tika kartēti hipotētiskie kontinenti, kādi varbūt varētu eksistēt, jo cilvēkiem līdz tiem nebija iespējams nokļūt.
"Viena no pirmajām kartēm, kas ir pieejama par pasauli, ir ap 1531. gadu, ja nemaldos. Tur ap Dienvidpolu parādījās Antarktika. Faktiski pat tādā formā, kādā tai būtu jābūt, bet grieķu filozofi paredzēja, ka tur ir kontinents. Tie bija mīti, un viss balstījās uz to, ka visam jābūt līdzsvarā – ja ziemeļu puslodē ir liels kontinents, jābūt arī pretstatam otrā pusē," skaidroja Lamsters.
Bērziņš savukārt vērsa uzmanību uz to, ka vairāk nekā 70 procenti zemeslodes ir jūras un okeāni, un arī atlikusī sauszemes daļa sadalās ļoti neviendabīgi – no tās apdzīvojami ir apmēram 70 procenti, no kuriem pilsētas, ciemi un infrastruktūra veido tikai vienu procentu.
"Arī tas ir jāņem vērā, jo mazliet veidojas paradokss, – dzīvojot pilsētā, šķiet, ka dzīve grozās tikai ap pilsētu, bet patiesībā tā ir tikai maza daļiņa sauszemes," viņš secināja.
Atbildot uz jautājumu, vai uz sauszemes varētu būt vietas, kurās dzīvo cilvēki, bet kartēs tās joprojām neparādās, profesors neizslēdza tādu iespējamību.
"Gan jau, ka ir, tas tā ir jāpieņem, jo arī [zemeslodes] apdzīvotā daļa ir ļoti nevienmērīga. Patiesībā lielākā daļa [cilvēku] dzīvo megapilsētās, un tās ļoti strauji aug, bet, protams, ir jāskatās uz iedzīvotāju dinamiku. Tā nav visur vienāda. Latvijas gadījumā, piemēram, varētu būt aktuāls jautājums, kā mēs kartējam vai varbūt vispār nav jākartē teritorijas, kas iztukšojas, kas zaudē iedzīvotājus. Pretstatā ir otra puse, piepilsētas daļa, kur dinamika ir ar pozitīvu pieaugumu," skaidroja Bērziņš.
Vienlaikus jaunās tehnoloģijas, tālizpēte, dažādu satelītu ainas, ortofoto uzņēmumi un arī gaisa bildes ar bezpilota lidaparātiem jeb droniem ļauj dokumentēt reālo ainu, un kartes iet līdzi laikam. Interesanti, ka polārie reģioni, piemēram, apzināti daudz labāk nekā citas vietas pasaulē.
"Polārajos apgabalos mums ir ledāji, mums ir virsma, kuru nepārklāj veģetācija, koki. Ļoti daudzām tehnoloģijām tieši veģetācija traucē iegūt informāciju par pašu zemes virsmu. Polārajos apgabalos tā nav. Piemēram, izmantojot satelīta tehnoloģijas, tos pašus lāzera altimetrus, kas raida lāzera signālu, un tas atstarojas atpakaļ uz satelīta kuģa, mēs iegūstam ļoti precīzu informāciju par Grenlandi, par Antarktiku," skaidroja Lamsters.
Atbildot uz jautājumu, vai pasaulē vēl ir vieta, kas eksistē, bet neparādās kartēs, viņš vērtēja, ka vienīgais izņēmums varētu būt okeāns, jo pārējā pasaule, iespējams, gan ar dažādu izšķirtspēju, bet tomēr ir apzināta kartēs.
"Faktiski ar kādu 10–15 metru izšķirtspēju ir nokartēta visa pasaule.
Kaut kādas mazākas nianses varbūt, lai gan – nē, pat ar dažu metru starpību mēs tās varam noteikt. Jāsaka, ka visa pasaule ir nokartēta. Izņēmums ir okeāns," atzina Lamsters.
Šobrīd, piemēram, okeāna gultne vienkāršotās kartēs neparādās, bet arī šajā jomā noticis milzīgs progress zinātnē un pētniecībā.
"Pavisam nesen varēja teikt, ka nokartēti, vispār nokartēti kā tādi ir apmēram 10 procenti no okeāna. Tagad, cik noprotu, šis skaitlis ir 25 procenti. Okeāna problēma ir tāda, ka satelīta tehnoloģijas mēs nevaram izmantot, lai iegūtu augstas izšķirtspējas okeāna gultnes reljefa modeļus. Nav tādu instrumentu, kas iet cauri ūdenim līdz gultnei, bet tiek izmantoti instrumenti, kas ļauj novērtēt okeāna virsmas augstumu, jo okeāns nav līdzens, tas mainās, jo mainās zemes gravitācija dažādās vietās," skaidroja Lamsters.
Tajā vietā, kur, piemēram, ir milzīgs zemūdens kalns, un okeāni ir ļoti kalnaini, virs šī kalna ir lielāka gravitācija, un ūdens masas tajā vietā atrodas nedaudz augstākā līmenī.
Izmaiņas gan galvenokārt ir nelielas – līdz dažiem desmitiem centimetru, bet, izmantojot šos datus par okeāna virsmas izmaiņām un kombinējot tos ar gravitācijas mērījumiem, zinātnieki var izvirzīt secinājumus par okeāna gultnes reljefu.
"Mēs zinām aptuveni tās lielās reljefa formas okeānos, piemēram, šo Vidusokeānisko grēdu ar rifta ielejām centrālajā daļā. Šī grēda ir divus, pat vairāk kilometrus augsts, milzīgs kalns, kas stiepjas nosacīti pa vidu visiem okeāniem. Tāpat arī ļoti daudz zemūdens kalnu, vulkānu, bet tie mazākie vulkāni vēl nav apzināti," atzina Lamsters, vienlaikus piebilstot, ka ar katru nākamo gadu informācijas kļūs arvien vairāk.
