Kā norādīja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošais pētnieks Sandis Dejus, šādu tehnoloģiju izmantošana pie mums neatmaksātos, jo ūdens ir gana pieejams resurss un arī tā zudumi Latvijā ir salīdzinoši mazi.
"Mums ir jānovērtē, ka ūdens Latvijā ir viegli pieejams, mums tā ir daudz un par saprātīgu samaksu. Līdz ar to šādu inovatīvu noplūžu meklēšanas rīku izmantošana visbiežāk nebūs ekonomiski pamatota pretstatā dienvidu valstīm, kur ūdens nav daudz un zudumi ir lieli. Mēs esam pēdējās desmitgadēs daudz ko darījuši, un atsevišķās pašvaldībās ūdens zudumi pat ir mazāk par 10%, kas ir mazāk par Eiropas rekomendācijās noteikto," skaidroja Dejus.
Citās valstīs ūdens zudumu problēma ir daudz lielāka, piemēram, Īrijā vēl pirms dažiem gadiem vairāk nekā 40% no ūdens sistēmā padotā ūdens nesasniedza gala lietotāju. "Ja zudumu ir mazāk par 10%, tos pat nav ekonomiski izdevīgi meklēt, jo katra zuduma atrašana maksā vairāk nekā noplūdušais ūdens. Pēdējo 25 gadu laikā mēs cauruļvadu sakārtošanā esam investējuši vairākus simtus miljonus eiro, tāpat arī daudz kur tiek veikta patērētā ūdens uzskaite – tas viss samazina ūdens zudumus līdz minimumam. Veicot ūdens uzskaiti, tiek izskausta tāda parādība kā, piemēram, tekošs tualetes pods, kas mēneša laikā nemanot patērē padsmit kubikmetrus ūdens un nereti tiek uzskaitīts kā ūdens zudums," stāsta Dejus.
Tikmēr citviet pasaulē, kur ūdens maksā dārgāk un noplūst vairāk, robotizēti risinājumi ne vien atmaksājas, bet arī pamazām tiek izmantoti ūdens apgādes sistēmu novērošanā, uzturēšanā un remontēšanā.
"Šobrīd diemžēl nevar apgalvot, ka šādas sistēmas tiktu masveidā izmantotas, jo arvien tiek meklēti labākie tehniskie risinājumi, procedūras un regulējumi, taču būtisks to ieguvums ir arī remontu sarežģītības mazināšanās, jo būs mazāk avāriju, kas savukārt taupīs laiku un materiālos resursus, " skaidroja RTU profesors Agris Ņikitenko. Viņš norādīja, ka roboti, kas uzrauga cauruļvados notiekošo, varēs ne tikai veikt tehnisko diagnostiku, bet arī profilaktiskās darbības, remontu un ievākt datus par, piemēram, cauruļu sistēmu noslodzi un iespējamiem piesārņojumiem, to skaitā baktēriju un vīrusu infekcijām.
Vaicāts, kā darbojas šāda veida roboti un kādiem tiem būtu jābūt, Ņikitenko minēja vairākus izaicinājumus. "To izmēri un masa nosaka, kāda veida cauruļvadus tie spēj apsekot – to diametru, stāvumu, pagriezienus. No tā izriet, cik daudz enerģijas tie var "paņemt līdzi", kāda veida mēraparatūru un skaitļošanas jaudas var tikt izmantotas robotā. Ja var tikt izmantoti ar optisko vai kapara kabeli vadāmi roboti, tad daļu no skaitļošanas un datu apstrādes var uzticēt operatora darba stacijai. Tas gan rada citus izaicinājumus – kabelim ir masa un berze cauruļvadā," skaidroja pētnieks.
Viņš uzsvēra, ka viens no šāda veida robotu izaicinājumiem ir to orientācija telpā un riteņu slīdēšana, kā arī apkārtesošais ūdens un piesārņojums. "To risināt nav vienkārši, jo tas neizbēgami ietekmē arī sensoru darbu un atbilstoši datu interpretāciju. Orientācijai var tikt izmantoti dažādi sensori, taču robotu sazināšanās apakšzemē ir ļoti izaicinoša vides blīvuma dēļ, " norādīja Ņikitenko, uzsverot, ka ar laiku situācija mainīsies, jo cauruļvadi var tikt aprīkoti ar komunikāciju kanāliem, kas kombinēs bezvadu un vadu sakaru caurules virszemē.
Latvijā ūdens cauruļvadu tīkls nav visjaunākais un izmēros lielākais, tomēr tā apjoms gana iespaidīgs – ūdens apgādes cauruļvadu tīkls ir aptuveni 6000 kilometru garš, bet Rīgas tīklā cauruļvadu maģistrāle vien ir ap 1400 kilometru gara. Lai uzraudzītu šādu tīklojumu, daudzviet ūdens apgādes sistēmās tiek izmantoti dažādi automatizēti risinājumi.
"Visbiežāk tie ir saistīti ar sūkņu darbību un spiediena nodrošināšanu, jo spiediens lielā mērā nosaka to, cik izmaksā ūdens padošana sistēmā. Līdz ar to mēs esam ieinteresēti to nepārsniegt, bet noturēt spiedienu optimālās robežās. Tāpat arī spiediens ir jāuztur ne pārāk liels, lai bojājumu gadījumā caur mazu caurumu apkārtējā vidē neizplūstu nevajadzīgi daudz ūdens," skaidroja Dejus.
Viņš pauda, ka Rīgā spiediens ik dienas tiek uzraudzīts ūdens apgādes tīklā, un atsaucās uz savulaik veiktu pētījumu, kurā secināts, ka, patērētājam nemanāmi pazeminot spiedienu tikai par 0,1 bāru, iespējams ietaupīt vairākus simtus tūkstošus eiro gadā.
Jautāts, cik ļoti šāda veida uzraudzību un sistēmas pieskatīšanu var atstāt robotizētu risinājumu ziņā, Dejus bija piesardzīgs: "Ūdenssaimniecības nozare ir kritiski svarīga infrastruktūra. Piegādājot ūdeni, mēs atbildām par daudzu cilvēku veselību un dzīvību, līdz ar to automatizācija ir pieļaujama tikai sistēmas uzraudzīšanai, nevis tās kontrolei vai vadībai. Ūdens sagatavošanas un kvalitātes jautājumos, piemēram, veicot manipulācijas ar reaģentiem ūdens attīrīšanas stacijās, ar automatizāciju jābūt uzmanīgiem, jo pastāv dažādi kiberdrošības riski, kas var nelabvēlīgi ietekmēt attīrīšanas staciju darbu."
Lai pārliecinātos par ūdens drošumu, Latvijā katru dienu tiek analizēti dzeramā ūdens paraugi. Latvijā kopumā ūdens kvalitāte ir laba, tāpēc Dejus uzskata, ka ar šādām dienas pārbaudēm ir pietiekami. Citviet ģeogrāfisko apstākļu un ūdens izcelsmes dēļ pārbaudes ir jāveic biežāk un tad talkā var nākt dažādi tiešsaistes rīki. Šobrīd komercializācijas stadijā ir sistēma, ko izstrādājuši RTU zinātnieki, – tā uzrauga ūdens kvalitāti tiešsaistē ūdens apgādes tīklā, laikus ziņojot par izmaiņām mikrobioloģiskajā kvalitātē, tādējādi ļaujot nodrošināt dzeramā ūdens kvalitāti, to mazāk hlorējot.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
