Zināmais nezināmajā

Pētniece: Tehnoloģijas medicīnā nebūs burvju rīks, kas palīdzēs visiem uzlabot veselību

Zināmais nezināmajā

Trīs personu mazuļi: apaugļošanas metode palīdz izvairīties no slimību pārnešanas bērnam

Ēdams - neēdams: ko par to saka zinātne, pavārgrāmatas un restorāni mūsdienās?

Rudzupuķes ēdam, bet zāli smādējam. Uztura un kultūras saikni skaidro pētnieces

Produkti, ko uzskatām par neēdamiem, ne vienmēr ir kaitīgi veselībai, bieži vien tie netiek lietoti uzturā, jo nav vērtīgi, nav skaisti vai vienkārši neatbilst mūsu kultūras priekšstatiem, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja ēdiena kultūras pētniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas pētniece Astra Spalvēna un pārtikas tehnoloģe, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes docente un pētniece Liene Ozola.

ĪSUMĀ:

  • Ne visas uzturā nelietotās lietas ir neēdamas, bet daļu no tām cilvēka organisms tik labi nespēj apstrādāt un negūst no tām uzturvielas.
  • Ēdienu gatavotājiem jābūt atbildīgiem un ēdieni jādekorē tikai ar ēdamām lietām.
  • Arī ziedus uz kūkām var ēst, bet ne vienmēr tie garšos labi.
  • To, kas ir un nav ēdams, ietekmē arī cilvēka uzskati un pieņēmumi, tomēr garšas var arī "iemācīties".
  • Uztura paradumus mainīt var piespiest arī mainīgie klimatiskie apstākļi.

Ne viss, kas sastopams dabā, ir pieņemams cilvēku vēderiem, un tam iemesli var būt dažādi – gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan tradīcijās balstīti. Kāpēc vienus augus mēs uzskatām par ēdamiem, bet citus par neēdamiem? Kāpēc cilvēks ēd rudzupuķes un spinātus, bet ne zāli un koka mizu?

Cilvēka organisms ne visu spēj sašķelt

"Jāsaprot, ka pārtika kā tāda var būt tikai kas tāds, kas nenodarīs kaitējumu cilvēkam. Izejot no tā, ir arī pārējie faktori. Piemēram, paša produkta sastāvs, tas, kā tas ir uzbūvēts, no kā sastāv tā šūnas, gan arī ķīmiskais sastāvs – vai mūsu organisms to vispār spēj sadalīt, vai mēs no tā varam uzņemt uzturvielas. Tas principā nosaka, vai produkti ir ēdami vai nav," norādīja Ozola. 

Tas nozīmē, ka ne viss, ko uzskatām par neēdamu, ir toksisks jeb kaitīgs cilvēka veselībai.

Daudzi produkti vienkārši nav piemēroti mūsu organismam vai nenes nekādu labumu. 

"Piemēram, zāle tehniski nav toksiska, mēs to varam ēst, bet šeit jāatceras augu šūnu atšķirība no dzīvnieku šūnām. Augu šūnām ir šūnapvalks, kas veidots no celulozes un lignīna. Tad, kad augi sāk pārkoksnēties, lignīns nāk priekšā un kļūst pārāks, bet lapām izteiktāka ir celuloze. Cilvēku organismam vienkārši fiziski nav tāda veida enzīmu, mēs nevaram šo celulozi sašķelt jeb sadalīt un līdz ar to uzņemt visas izejvielas. Atgremotājiem ir citādi, jo viņiem ir vairāki kuņģi, un viens no kuņģiem parasti satur kādu no fermentiem, lai viņi varētu sašķelt šo celulozi un uzņemt barības vielas," skaidroja Ozola. 

Tā kā cilvēkiem tā nav, mēs, protams, varam košļāt un ēst zāli, bet, to darot, mēs patērēsim vairāk enerģijas nekā uzņemsim. Līdz ar to mielošanās ar zāli atstāta lopiņiem.

Dekorēšanai izmanto tikai ēdamas lietas

Rudzupuķes cilvēki arvien biežāk izvēlas kā piedevu un dekoru dažādiem ēdieniem. 

"Pamata princips ēdienu dekorēšanai mūsdienu laikmetā ir dekorēt tikai ar tām lietām, kas ir ēdamas. Ēdiena gatavotāju atbildība ir zināt, kas ir ēdams un kas neēdams, bet ēdams tādā nozīmē, ka sagremojams, patērējams, nekaitīgs. Citos gadsimtos, citos periodos dekorēja ar lietām, kas ir neēdamas.

Piemēram, renesanses laikmetā, ja pasniedza cepešus, ceptus putnus, tos mēdza dekorēt ar iepriekš noplūktajām spalvām, iepriekš nocirstajām galvām," stāstīja Spalvēna. 

Pētniece vērtēja, ka rudzupuķes pavāru uzmanību droši vien piesaistījušas koši zilās krāsas dēļ, jo tāda krāsa dabiskā veidā pagatavotam ēdienam ierasti nav raksturīga. Tātad to, ko mēs uzskatām par ēdamu vai neēdamu, nosaka arī mūsu gaume un produktu izskats. 

"Citreiz varbūt, protams, ja tās ir tādas lielas ziedu galvas, mēs varam runāt par to, vai tas ir garšīgi. Tas varētu būt cits aspekts. Piemēram, samtene, kas ir ēdama. Ja jūs dekorējat torti ar tādām lielām samteņu galvām, diez vai tas vēlamais efekts būtu sasniegts garšas ziņā. Te atkal ir tā robeža starp ēdams un neēdams – ir desertu dekorācijas ziedlapiņu vai zaļumu formātā, ko varam apēst, bet ir tādas, ko pastumsim malā," vērtēja Spalvēna. 

Latvieši nespēj pieņemt pārtikā kukaiņus

Nedrīkst aizmirst, ka nošķīrumu starp to, kas ir ēdams, bet kas neēdams, ietekmē arī cilvēku uzskati un pieņēmumi. Mūsdienās, piemēram, arvien vairāk attīstās dažādu pārtikas produktu ražošana no kukaiņiem, bet daudziem joprojām tas šķiet kas nepieņemams. Turklāt skaidrs, ka arī līdz šim šie kukaiņi ir bijuši ēdami, taču cilvēki pārtikas plauktos tos redzēt nevēlējās. 

"Latvijā mums primārais ir tas, ka mēs nevaram tikt pāri tam estētiskajam – tas taču ir kukainis. Citās tautās, sevišķi Āzijas pusē, kukaiņu lietošana uzturā ir absolūti normāla, tas nav nekas neierasts. Mums tas nav tik ļoti ierasts Eiropā, līdz ar to mums tas ir kas nepazīstamāks, un primārais instinkts mums ir nepazīstamas lietas aplūkot no malas," norādīja Ozola. 

Tajā pašā laikā vēsturē ir daudzi produkti, kas sākumā tika uzskatīti par neēdamiem, bet tagad atrodas uz cilvēku šķīvjiem ik dienas. Tāpat ir produkti, kurus vēsturiski patērē tikai konkrētas vietas iedzīvotāji. Piemēram, varžu kājiņas ir populāra delikatese Francijā, kamēr pie mums tās nobaudīt var ļoti retos gadījumos. 

"Kad mēs runājam par to, kas atšķir ēdamu no neēdama, tikai viena daļa ir bioloģiskie faktori, bet tikpat nozīmīga daļa ir kultūras nosacījumi – kas kultūrā ir pieņemts un noteikts kā ēdams vai neēdams.

Tas, kā tas kultūras nošķīrums veidojas, ir ļoti plašs un sarežģīts stāsts, jo ir tiešām būtiski paturēt prātā, ka tas, kas mums šķiet nepieņemams kultūrā, nenozīmē, ka tas ir neēdams," uzsvēra Spalvēna. 

Mainoties apstākļiem, cilvēki "iemācās garšas"

Šie priekšstati laika gaitā dažādu faktoru ietekmē var būt mainīgi. Šobrīd, piemēram, meklēt alternatīvus proteīna avotus kukaiņu pasaulē mūs piespiež klimata pārmaiņas.

"Mēs varam iemācīties kaut ko ēst. Ir tāds apzīmējums, ko latviski varētu tulkot kā "iemācītā garša", kad, mainoties apstākļiem, gan klimatiskiem, gan individuāliem, cilvēki sāk ēst kaut ko citu, pierod pie tā, un tas viņiem garšo. Tāds nesens piemērs ir ar Latviju 90. gados, kad mainījās tas, kas mums ikdienā pieejams.

Par vīnu tad tika uzskatīts salds dzēriens, un tam pretstats bija skābie vīni, kas visiem negaršoja un lika saviebties. Šobrīd jau mums klasifikācija ir pavisam cita un mēs citādā veidā domājam par garšām," norādīja Spalvēna. 

Tāpat tas bijis ar pirmajām olīvām, garnelēm un mīdijām – kādā brīdī šie produkti cilvēkos Latvijā radīja gandrīz tādu pašu reakciju kā šobrīd saldumi no kukaiņu pulvera. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti