Vairāk laika ģimenei un grāmatām – 3 jaunieši eksperimentā uz laiku atsakās no mobilā telefona

Apritējuši jau 50 gadi, kopš veikts pirmais zvans, izmantojot rokas mobilo telefonu. Vai mobilais telefons kļuvis par atkarību raisošu ierīci jauniešu ikdienā? Latvijas Radio nelielā eksperimentā trīs vidusskolas vecuma jauniešiem no Rīgas skolēnu domes lūdza trīs dienas atteikties no šīs viedierīces lietošanas, pēc kā jaunieši secināja, ka viņiem atlika vairāk laika pievērsties ģimenei, grāmatām un draugiem, taču radās dažādas praktiskas grūtības, piemēram, norēķināšanās veikalā, taksometra izsaukšana un apģērba izvēle atbilstoši laika prognozei.

Vairāk laika ģimenei un grāmatām – 3 jaunieši eksperimentā uz laiku atsakās no mobilā telefona
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Eksperiments

Jauniešiem Elīzai Harjo, Zīlei Ozoliņai un Klāvam Damaltam nelielā eksperimentā bija ļauts telefonus izmantot tikai sazvanīšanās nolūkam, savukārt internetu un sociālos tīklus, dažādas lietotnes, kā arī telefona kameru bija lūgts nelietot vispār. Vienlaikus ar jauniešiem bija vienošanās – ja šo trīs dienu laikā emocionālu vai pavisam praktisku iemeslu dēļ ir vajadzība pēkšņi lietot telefonu jau pēc pirmās stundas vai otrajā dienā, tad to var darīt. Jaunieši uzdevumu izpildīja visas trīs dienas un dalījās pārdomās par pieredzēto.

  • Zīle Ozoliņa

Zīle atzina, ka liels izaicinājums bija brīvā laika aizpildīšana, kur ikdienā talkā jaunietei nāk tieši mobilais telefons. Visvairāk Zīlei pietrūkusi iespēja lietot sociālo tīklu "TikTok", kā arī saziņas platformu "WhatsApp".

Jauniete sacīja: "Tieši tā sajūta, ka tu bezjēgā baro smadzenes, – ātra un viegla informācija, ka tu sēdi un neko nedari. Tā ir kā prokrastinācija, un vislabākā aplikācija prokrastinācijai ir "TikTok". Pirmajā dienā bija ļoti grūti aizmigt, jo es īsti nezināju, kā aizmigt bez "TikTok" rokās, kas bija interesanta pieredze, jo man nemaz nelikās, ka esmu atkarīga no tā, bet izrādījās, ka es esmu. Tad vēl parādījās sajūta, ka mani visu laiku kāds meklē un mēģina kāds sasniegt caur "WhatsApp", un man vajag uzrakstīt viņiem… Noteikti man jau ir tik daudz ziņu, bet es jau viņas neredzēju, jo man bija izslēgts internets. Mans secinājums ir tāds, ka pasaule griežas arī bez manis. Man nav jābūt visu laiku kaut kur apritē, lai viss notiktu. Viss ir kārtībā, un es varu paņemt laiku sev un atdalīties no tā. Es lasīju grāmatu, es gleznoju un es daudz vairāk laika pavadīju kopā ar mammu, ko es pat nebiju pamanījusi, ka tik daudz laika patiesībā parasti pavadu istabā un it kā atpūšos no visa, bet patiesībā es "sēžu" telefonā."

  • Elīza Harjo

Savukārt Elīza atzina, ka sociālie tīkli viņai nepietrūka un arī viņa vairāk lasījusi grāmatas, turpretī īpaši pietrūka mobilā telefona praktisko funkciju, kas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, piemēram, lai pārvietotos vai norēķinātos.

Elīza: "Gan bankas karte, gan autobusu saraksts, gan mūzikas aplikācija, vai arī vienkārši paskatīties, kādi būs laikapstākļi nākošajā dienā, – es to nevarēju. Tāpēc es saliju, es nevarēju izmantot savu bankas karti telefonā un es nevarēju izsaukt taksi. Sākot to eksperimentu, vajadzēja man kārtīgi sagatavoties, arī izrakstīt stundu sarakstu, jo es nokavēju neskaitāmas stundas. Tajā dienā skolā arī nebija klasesbiedrenes, ar kuru es parasti komunicēju, un viņa zina visu stundu sarakstu. Kad pienāca mirklis, kad varu beidzot varu izņemt no bankomāta naudu, tad es savukārt sapratu, ka es pat nezinu PIN kodu no galvas. Tāpēc man bija jāzvana uz mājām, lai kāds atrod lapiņu, kur tas ir pierakstīts. Jā, pirmā diena bija pati grūtākā, kad es iegāju tajā visā bez nekā."

Elīza ikdienā pārvietojas ar autobusu, kas kursē trīs reizes stundā. Nezinot sarakstu no galvas, viņa vienā no dienām sabiedrisko transportu nokavēja, līdz ar to – nokavēja citas ieplānotās tikšanās. Vienīgā lietotne, kuru jauniešiem bija ļauts reizēm izmantot, ir telefona diktofons, lai piefiksētu savas pārdomas eksperimenta laikā.

Viņa piefiksēja tieši šo brīdi: "Tikai tāpēc, ka es nevarēju redzēt laika prognozi šodienai, man nav siltu drēbju un lietussarga… Es ļoti vēlos nofotografēt, kā es izskatos, bet tas laikam paliks tikai manā atmiņā un visu Rīgas centra iedzīvotāju atmiņā… Es staigāju ar tādu caurspīdīgu  plastmasas maisiņu galvā, kurš nedaudz ir piepūties – gāž lietus traki ārā. Taču ir diezgan komfortabli, tā kā tas nav slikts variants."

  • Klāvs Damalts

Ņemot vērā, ka jaunieši nevarēja sarakstīties ar vienaudžiem, bet sazvanīties bija ļauts, trešais eksperimenta dalībnieks Klāvs atzina, ka trīs dienas aizvadītas ar garākām un dziļākām sarunām ar līdzcilvēkiem, ko viņš izcēla kā pozitīvu ieguvumu.

Klāvs teica: Tāpat es teiktu, ka es bez sociālajiem tīkliem izdzīvoju un man tie nepietrūka. Man bija vairāk laika, ko pavadīt ar sevi. Es visas trīs dienas daudz staigāju pa centru, pa veikaliem, bet neko nepirku, kā arī pavadīju vairāk laika ar vecākiem. Tas viss process bija arī ļoti interesants, jo mani draugi nezināja, ka piedalīšos šajā eksperimentā, un tieši pirmajā dienā man zvana no rīta draudzene un jautā: "Kāpēc tu neatbildi, es tev jau 101 īsziņu aizsūtīju, bet tu neko…" un tad man nācās viņai stāstīt. Tāpat es noskaidroju visu, kas notiek viņas dzīvē, un komunikācija kā tāda bija daudz savādāka. Nebija iespēja rakstīt privāti vai grupas čatā, un uzreiz saruna bija daudz brīvāka, jo man nebija arī jāuztraucas par gramatiskām kļūdām. Šoreiz es varēju vienkārši brīvi runāt, un man nebija jādomā par to, ka kādas kļūdas dēļ kāds kaut ko varētu pārprast."

Visi eksperimenta dalībnieki secināja, ka, ierobežojot tā dēvēto telefona ekrānlaiku, satuvinājušies arī ar ģimeni un, iespējams, ieinteresējuši arī citus tuviniekus izmēģināt ko līdzīgu.

Tāpat Elīza, Klāvs un Zīle sacīja, ka, pirms miega nelietojot telefonu, sanācis labāk izgulēties, mazinājies arī nemiers, kas urda ieskatīties telefonā, kā arī stress, ko sagādā negatīva informācija sociālajos tīklos. Vienlaikus jaunas raizes un arī trauksmi radīja pieminētie praktiskie izaicinājumi.

Jauniešu secinājumi

Zīle: "Mamma bija ļoti priecīga, un viņu pašu tas iedvesmoja mazāk izmantot telefonu un vairāk lasīt grāmatas. Mēs darījām tā, ka viņa skaļi lasīja pasaku, es gleznoju to pasaku, un tas bija ļoti pozitīvi, ka tā komunikācija kļuva kvalitatīvāka."

Elīza: "Vairāki cilvēki, ieraugot mani, nevarēja saprast, kāpēc man rokās nav telefona, jo viņiem tas ir ierasts skats, ka es kaut ko lasu telefonā."

Klāvs: "Es tieši starpbrīdī nelietoju telefonu, skatījos vienkārši apkārt, un viss, ko es redzēju, bija tas, kā pārējie sēž telefonos. Tur pat nav nekādas komunikācijas ārpus telefona lietošanas. Man arī tas atvēra acis, kā es no malas varu izskatīties."

Zīle: "Cilvēkiem ir jāpamēģina uz savas ādas. Tu nevari šo sajūtu izskaidrot cilvēkiem, kas nav pamēģinājuši."

Elīza: "Viņi klausās, bet viņi nesaprot. Vienkārši pasakot, ka nevajag lietot telefonu 2–4 stundas pirms miega un labāk gulēsi… Nu, tu, klausies, bet jā, jā, jā…"

Zīle: "Mums jau vecāki to vienmēr saka, bet mēs to nedarām. Es domāju, ir drīzāk tas jādara caur kaut kādam atrakcijām vai spēlēm, piemēram, kāds izaicinājums, kur tev dod pamēģināt, kurš dabūs mazāku ekrānlaiku."

Speciālista komentārs

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs skaidroja – ņemot vērā, ka viedierīces ir teju visu cilvēku ikdiena, nav iespējams viennozīmīgi noteikt, kuri mobilā telefona lietošanas paradumi liecinātu par atkarību, ko savukārt ir vienkāršāk definēt apreibinošu vielu gadījumā. Tādēļ, viņaprāt, būtiskāk ir runāt nevis par telefona ekrānā pavadīto laiku kopumā, bet tieši par to, kādu saturu jaunietis patērē vai kādas darbības veic šajā telefonā.

"Starp citu, ja mēs prasām pašiem jauniešiem, tad vairāk nekā 50% atzīst, ka viņiem ierīces sagādā problēmas un viņi tās vēlētos lietot mazāk. Lielākā daļa no jauniešiem to redz tā, ka viedierīces viņiem dod kaut ko labu, bet viņi tās vēlētos lietot mazāk un kaut kādu iemeslu dēļ viņi to nespēj. Droši vien to pašu par sevi var teikt arī lielākā daļa pieaugušo. Šīs ierīces ir veidotas tā, lai apietu mūsu smadzeņu dabisko mehānismu, ko sauc par motivāciju, – nu, mēs esam apņēmušies lasīt grāmatu, bet ierīču un aplikāciju veidotāji strādā tā, lai mums būtu interese pēc iespējas ilgāk lietot tieši ierīces  un atgriezties tajās. Protams, šie algoritmi ir ļoti gudri izstrādāti, un tehnoloģijas ir pietiekami spēcīgas, lai apietu tās smadzeņu barjeras. Nu, tā ir tā realitāte."

Mobilā telefona problemātiskas lietošanas sekas var būt ļoti dažādas, tās var būt grūtības koncentrēties mācībām vai traucēts miegs.

Savukārt smagākās sekas atkarībai no interneta var būt paškaitnieciska uzvedība, ēšanas traucējumi vai iesaiste kriminālā uzvedībā. Pieaugušie šo iespējamo atkarību visvairāk var ietekmēt, kamēr bērni ir mazāki un atdarina vecāku uzvedības modeļus.

"Dažreiz ir situācijas, kad vecāki atved bērnu uz terapeita kabinetu ar sūdzībām, ka bērns pārāk daudz lieto telefonu, un kamēr bērns runā, vecāks sēž telefonā. Tāpat parādās otra tēma, kad bērni ir pavisam mazi, viena vai divu gadu vecumā, un mēs sākam izmantot ierīces viņu nomierināšanā. Dažreiz tas var ļoti palīdzēt, ja bērns jāved pie ārsta un viņam ir kāda sāpīga procedūra, – tad ir ļoti labi, ka kaut kas var novērst viņa domas. Ja tas kļūst par digitālo knupīti ikdienā, tad bērns ļoti ātri iemācās, ka ierīce ir tas, kā izbēgt no garlaicības vai sliktām emocijām. Viņš šo uzvedības modeli, protams, izmanto arī pieaugot, un ierīce ir tas, pie kā tas jaunietis bēg," sacīja Konstantinovs.

Viņš arī norādīja, ka mobilā telefona lietošana kļūst bieži problemātiska bērniem, kuriem kopumā ir grūtības koncentrēties, savukārt ekrāns ir tas, kas palīdz uzmanību fokusēt ilgstoši. Speciālists arī pauda, ka vecākiem nereti ir bezspēcības sajūta, ka bērns sēž ierīcēs, tāpēc viņš ieteica pavērtēt, vai bērns puslīdz labi jūtas un funkcionē skolā; vai viņam ir kādas citas lietas, kas labi padodas, un ko viņš spēj darīt ārpus virtuālās vides.

"Ja tās lietas būs, tad arī riski būs zemāki. Tāpat ir lietas, kas var palīdzēt visiem. Skolas ir viens no tiem piemēriem, kur ierīces nezināmu iemeslu dēļ ir atļautas, bet vienlaikus pieaugušie ārkārtīgi sūdzas, jo kurus tieši mācību procesus nevar nodrošināt bez mobilā telefona. Un nekas no tā, ko skolotājs priekšā rādītu, tas nebūs tik interesanti kā tas, kas notiek telefonā. Tas, ko var darīt, ir radīt kaut kādas vides, kuras ir brīvas no tā nevis tāpēc, ka tehnoloģijas būtu kaut kas slikts, bet ir vietas, kurās tās traucē. Tas ir tikai saprātīgi, ja skola būtu zona, kura ir brīva no papildu tehnoloģiskajiem kairinātājiem. Manuprāt, tas nav nekas radikāls un ilgtermiņā nāktu par labu visiem," viņš sacīja.

Noslēgums

Zīle: "Esmu priecīga, ka mēs šo izdarījām."

Klāvs: "Jā, tāds iekšējs gandarījums."

Zīle: "Bet arī šodien, kad varēja ieslēgt telefonu no rīta, tā bija priecīga sajūta."

Elīza: "Jā, tā bija svētku sajūta. Tu aizej atpakaļ ikdienā, un ir kaut kas savādāks. Arī tagad es braucu autobusā, un vienalga es lasīju to grāmatu, jo es viņu iesāku un gribu pabeigt. Jā, neprasās visu laiku tas telefons rokās, mūziku gan es visu laiku klausos."

Klāvs: "Man atkal tā mūzika telefonā vairs neprasās no rīta, es vienkārši braucu autobusā un dramatiski skatos laukā pa logu."

Zīle: "Es šodien draudzenei piezvanīju, pat tad, ja es varēju jau viņai rakstīt, bet es zvanīju, un tad bija ļoti patīkama saruna. Tā kā tas turpinās kaut kādā mērā, bet tagad tur, kur es izvēlos pati, nevis, kur eksperiments nosaka."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti