Žurnālists Uģis Joksts uz divriteņa bauda vienatni un izaicina sevi maratonos

Sportot emociju dēļ

Uģa dzīvē sports bijis klātesošs jau no agras bērnības. Viss sākās ar basketbola spēlēšanu, vēlāk, kad tehnikumā bija pieejams peldbaseins, kas tolaik bija retums, radās kaisle uz peldēšanu. Starp citu, peldēt viņam iemācīja tēvs. Vēlāk Uģis aizrāvās jau ar riteņbraukšanu un, kā pats saka, laika trūkuma dēļ sāka skriet. Viņa kontā ir vairāki noskrieti maratoni un šāda veida kustību viņš uztver kā nepieciešamību, lai sevi fizioloģiski sakārtotu.

“Pamatā jau mēs sportojam emociju dēļ,” pārliecināts Uģis.

Sports – gan amatieru, gan profesionālā līmenī – sniedz iespēju būt dažādās vietās, tikties ar cilvēkiem, kādam tas paver durvis uz biznesu. “Manā gadījumā sports vienmēr ir audzinājis raksturu – pabeigt lietas līdz galam, nepadoties. Īsāk sakot, nedaudz savākt sevi un izgaiņāt tarakānus no galvas, kas tur varbūt ikdienā sakrājušies,” stāsta kustības entuziasts.

Viņaprāt, sports ir pārdomāta, cikliska darbība un par to nekādā gadījumā nevarētu nosaukt strādāšanu dārzā, taču fiziskā sagatavotība tur noder. Par to viņš pārliecinās ikreiz, atjaunojot ābeļdārzus. “Katrā gadījumā tas darbs pilnīgi noteikti liek neizlaisties, tev ir visu laiku jābūt kaut kādā zināmā formā. Tā ir ar daudzām profesijām, ka daudz ko tu nemaz nevari darīt, jo tev vienkārši nav elementāras fiziskās sagatavotības,” pastāsta Uģis, minot, ka fiziskā sagatavotība viņam ļauj šo darbu paveikt ātri, justies droši, kontrolēt situāciju, turklāt labi justies, izbaudot šo procesu.

Jēgpilna sportošana

Sportot pārdomāti viņam palīdz akadēmiskās zināšanas, kā arī fizioloģisko un emocionālo procesu izpratne. Tas ir veids, kā pasargāt sevi no traumām, tāpēc sportot ir jāmāk un tas jādara jēgpilni. Viņš pats nesen piedzīvojis, ko nozīmē iegūt traumu, kas ierobežo spējas kustēties, – salaužot kāju. “Man bija sajūta, ka valsti vadīt ir vieglāk nekā kafiju uztaisīt. Tas man patiesībā bija milzīgs šoks, jo tad es sapratu, kā vispār cilvēks jūtas, kad viņam ir ierobežota elementāra mobilitāte. Pat uz tualeti tev ir jāiemācās iet citādāk,” pārdzīvojumā dalās Uģis. Kamēr viņš atguvās no gūtās traumas, ikdiena bija pakārtota tai, tāpēc tā bija laba mācība, ka jāuzmanās, lai vēlreiz nenonāktu šādā situācijā.

Uģis atzīst, ka varbūt sportam pieiet pārāk pareizi – lai gan pats zina diezgan daudz, tomēr ir nepieciešams, lai kāds (labākajā gadījumā vairāki), kurš ir viņa autoritāte kā treneris, apstiprina, ka viss tiek darīt pareizi. Reizi divos gados Uģis veic slodzes testu, ko viņš iesaka darīt ikvienam, kuru sagaida kāds liels fiziskais izaicinājums: “Tas ir svarīgi, ja tu gribi kaut ko vairāk amatieru sportā sasniegt, tā teikt, sevi nedaudz vairāk izaicināt. Tomēr ir jāzina, kas tev tur iekšā notiek tīri objektīvi, lai saprastu pulsa attiecības, gāzu apmaiņas, izturības un sāpju slieksni – viss, ko vien sporta testā taisa, jo tad tev ir lielāka skaidrība par savu fizioloģisko stāvokli.” Tad ar iegūtajiem rezultātiem var doties pie trenera, kurš, tos izvērtējot, sapratīs, kā un cik ātrā laikā sasniegt vēlamo mērķi.

Riteņbraukšana kā neaizstājams ieradums 

“Man nekad nav bijis mopēda, bet man vienmēr ir bijis velosipēds. Tas patiesībā bija pat forši, jo, kā jau visas lietas padomju laikā, velosipēdus mēs vairāk skrūvējām, nekā ar tiem braucām,” atminas Uģis. Aizraušanās ar riteņbraukšanu sākās pagājušā gadsimta beigās, kad beidzot bija iespēja tikt pie amatieru izpratnē labiem velosipēdiem, kas braukšanai piešķīra pavisam citu baudu. Viņš atzīst, ka velosipēds ir dārgs prieks, taču tā vietā, lai atteiktos no sava hobija, Uģis mēģina vairāk nopelnīt, lai to varētu atļauties.

Riteņbraukšanai, tāpat kā skriešanai un citiem individuālajiem sporta veidiem, ir kāda laba īpašība – iespēja pabūt vienatnē.

Uģim kaut stundu dienā ir nepieciešams laiks sev. Tāpat riteņbraucējs nenoliedz, ka viņam kā vīrietim ir svarīgi izjust sacensību garu: “Atnest to mamutu mājās, jo sacensības iedod pavisam citas emocijas, kas arī ir svarīgi.” Lai gan agrāk piedalīties sacensībās Uģim bija ļoti svarīgi, ar katru brīdi viņam tās kļūst arvien maznozīmīgākas. Tagad Uģis vairāk dodas izbraucienos dabā.

Braukšana ar divriteni ir kļuvusi par Uģa dzīves neatņemamu sastāvdaļu, par ieradumu, jo tas ne tikai sagādā prieku, bet ir arī veids, kā nokļūt uz darbu, pārbaudīt sevi treniņos, izjust adrenalīnu sacensībās vai vienkārši aizbraukt uz veikalu pēc piena. “Kādi desmit kilometri dienā – tas jau patiesībā nav nemaz tik grūti, ja ir labs velosipēds, laba fiziskā sagatavotība, normāli braukšanas apstākļi, bet, protams, tas tāpat prasa kaut kādas iemaņas, zināšanas, prasmes, lai to varētu izdarīt,” teic riteņbraucējs.

Spēt sarunāt ar sevi

Reizēm svarīgāk ir nevis uzvarēt konkurentu vai pieveikt distanci, bet tikt galā ar sevi. “Citreiz sanāk pat vairākas reizes ar sevi sarunāt – nu tad braucam tālāk vai nebraucam,” atklāts ir Uģis, kurš atzīst, ka ātrums nav viņa stiprā puse, taču izturība gan. Viņam šķiet, ka braukt varētu nepārtraukti.  “Es vienmēr esmu mācējis ar sevi sarunāt, arī kaut kādās pārpūlēs, jo tad, kad tu saproti, ka vairs nevari, tu vari ar sevi sarunāt, ka tomēr vari, tad notiek pilnīgi citi ķīmiskie procesi. Tur rodas tas milzīgais gandarījums un nedaudz laimes sajūtas,” pastāsta sportotājs.

Viņš vienmēr pratis izvērtēt savus spēkus, tos vienmērīgi sadalīt un varbūt pat nedaudz pietaupīt sevi, jo nekad nav piedzīvojis brīžus, kad raibs pazib gar acīm vai pakristu bezsamaņā. Skrienot maratonu, vēl vairāk reižu ir jāsarunā ar sevi. It sevišķi, mēģinot garo distanci pieveikt pirmās reizes, vēlāk jau ir mazliet vieglāk, jo process ir pazīstams.

“Maratonā 32., 35., 36. kilometri ir tie, kur paveras nedaudz citi dzīves apvāršņi. Tādi nepieredzēti, jo, acīmredzot, organisms ir mazliet izbrīnījies, kas tur notiek tagad, un pieslēdzas pilnīgi citi ķīmiskie un emocionālie procesi. Tas gandarījums arī ir milzīgs,” teic skrējējs. Viņš saka, ka katru reizi, lai ko darītu, nedaudz svarīgi pārkāpt pāri savām robežām, lai izjustu jaunas sajūtas un parādītu savam organismam, ka arī tur ir labi un ka viņš to spēj. Tāpat būtiski saprast šīs robežas un just brīdi, kad to pārkāpšana jāatliek uz nākamo reizi, kad tam būs labāk sagatavojies.

Kustēšanās prieks ir arī bērniem

Jokstu ģimene ir ne mazāk sportiska, un kustības svarīgums tiek mācīts arī bērniem, kopā dodoties garās pastaigās, braucot ar velosipēdiem. “It sevišķi mājsēdē es šad tad mēģināju bērnus izvilkt ārā. Mēs kaut kur paskrienam, vismaz svaigu gaisu paelpojam, nedaudz pavingrojam stadionā. Kaut mazliet izkustēties, kaut vai bagātināt asinis ar skābekli,” stāsta divu bērnu tēvs.

Tāpat bērniem ir savi ārpusskolas pulciņi, kuros viņi sporto trenera uzraudzībā.  “Man ir svarīgi, lai bērniem ir elementāra fiziskā sagatavotība, lai treneris rūpējas par viņu stāju, kaut minimālu muskuļu masu, koordināciju,” viņš pārliecināts, ka trenerim jāspēj bērnam parādīt, ka sportot ir forši un tas var sagādāt prieku.

Ja cilvēks fiziski jūtas slikti, arī viņa emocionālā dzīve būs tāda, teic Uģis, apšaubot, ka kāds jelkad viņam spēs iestāstīt pretējo. Galvenokārt viņš sporto, lai justos labo: “Ja cilvēks fiziski jūtas labi un viņam nekas nesāp, loģiski, ka tad būs vairāk prieka padomāt par savu emocionālo dzīvi.”