Vienības velobraucienā dalībniekiem pēdējais kilometrs visgrūtākais

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Tradīcijas jātur godā, un Latvijas tautai tas patiešām izdodas. Jau 28. reizi riteņbraucējiem Siguldā ir svētki, un pilsētā, kur parasti valda auto rūkoņa, autovadītāji šoreiz piekāpjas Vienības brauciena varenumam.

Šogad Vienības braucienā piedalījās vairāk nekā 5000 velobraukšanas cienītāju, un tas ir sportisks, dabai draudzīgs un nu jau arī nopietns spēks.

“Sporta studijas” aptaujātie velobraucēji atzina – pilsētās riteņbraucēju kļūst aizvien vairāk. Protams, situācija vēl ne tuvu neesot tāda, kāda tā ir Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, un arī infrastruktūra, piemēram, Rīgā, nav vēl pietiekami sakārtota – ir bīstami, un arī autobraucēji vēl neesot lāgā pieraduši pie riteņbraucējiem. Taču daudzās pilsētās, kā Siguldā, Kuldīgā, Tukumā un citviet, esot labi veloceliņi.

Daži apputējušo velosipēdu dažas reizes gadā izvelk no šķūnīša, tad ir virkne cilvēku, kuri ciskudrilli lieto ik dienu, bet visus vieno apņēmība baudīt pašu braucienu. “Vienkārši jāsaņemas,” “Sporta studijai” teic Māris, kurš trīs gadus domājis par piedalīšanos Vienības velobraucienā un beidzot nonācis Siguldā. Viņaprāt, katram, kas reiz piedalījies, nākamajā gadā jāņem līdzi uz sacensībām vēl arī kāds draugs vai kaimiņš.

Startā viss ir nopietni – tautas klasē dalībniekus, ņemot vērā pagājušā gada rezultātus, sadala pa koridoriem. Ātrākie startē pirmie, aiz viņiem pārējie. Velomīļiem no pēdējiem koridoriem jāgaida pat 20 minūtes, lai tiktu startā. Protams, pieredzes un taktikas pamatīgi atšķiras.

30 kilometru distancē riteņbraucējiem jāsastopas ar veļasdēlim līdzīgiem ceļiem, bet īstais pārbaudījums ir pēdējais kilometrs, kad jāminas stāvajā kalnā. Dažiem šis pārbaudījums bija par grūtu, un velosipēdu nācās uzstumt kalnā – spēki jau bija beigušies. Taču vairums spēja saņemties un distanci nomīt līdz galam.

Tiešām, 1936. gadā divkārtējais olimpietis Roberts Plūme, realizējot savu Vienības brauciena ideju, vēlējās redzēt vienotu un sportisku Latvijas tautu. Pēc 82 gadiem var teikt, ka uzbūvētie pamati vēl aizvien ir tikpat stabili, un ar katru gadu mēs varam spert mazu, bet tomēr solīti pretim mērķim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti