Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#2 | Rīgas maratona organizētāji Aira Leite, Aigars Nords un Mārtiņš Priede

Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#4 | Ātrākā skrējēja Antarktīdā Evija Reine

#3 | Fizioterapeits Elvis Puroms

Vai regulāra garu distanču skriešana ir veselīga? Analizē fizioterapeits

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kurš gan nav dzirdējis, ka skriešana ir demokrātisks sporta veids, skriet var teju katrs un skriešana nostiprina veselību. Lēnā riksītī ikrīta skrējiens caur parku vai ultramaratons Rīga–Valmiera vienā nedēļas nogalē un “Stirnu buka” sacensības nākamajā... Vai ir veselīgi regulāri skriet garas distances, podkāstā jeb raidierakstā “Parunāsim par skriešanu” Toms Grēviņš izvaicāja fizioterapteitu Elvi Puromu.

Kas ir tāda tipiskākā kļūda cilvēkiem, kas skrien?

“Pārslodze,” Elvja atbilde ir viennozīmīga. “Tā ir neatjaunošanās, ka cilvēks nespēj atjaunoties tik ātri un viņš jau atkal liek slodzi virsū. Daudzi pat nezina, kas ir pulsometrs. Atceries, es tev ziemā prasīju, kāds tev ir vidējais pulss skrienot? Tu man pateici, ka tev bija 132, un es teicu, ka forši. Ir jau cilvēki, kas vispār pulsu nesaprot. Neteikšu, ka es esmu speciālists, bet tādas elementāras lietas – kas ir slikti un kas labi, to mēs saprotam,” saka Elvis.

Kā ir ar iesildīšanos un atsildīšanos?

“Iesildies tu skrienot, tu sasilsti. Jautājums, cik tu ātri sāc skriet. Tu vari skriet uz 20% un tu iesilsi tā kā mašīna.

Ja mēs runājam par stiepšanos, pēc pētījumiem neviens nav īsti pierādījis, ka stiepšanās strādā,” atklāj fizioterapeits.

Tas ir pārsteidzoši, jo sajūta stiepjoties taču esot feina. “Jā, bet sajūta jau feina arī tad, kad tu vingro. Jautājums ir – ko tev liek darīt? Bet sajūta ir feina, jo tev muskulis strādā, tur notiek vielmaiņa, silst. Tajā pašā brīdī, kad tu atskrien no skrējiena, tu esi konstanti kaut ko darījis vienā mehāniskā stāvoklī. Piemēram, tu skrien trīs četras stundas, tu esi stāvējis kājās un tev kājas ir kustējušās vienā amplitūdā. Tad, kad tu pārlauzīsi to leņķi, apsēdīsies uz zemes, pie taisnām kājām piestiepsies klāt un nomierināsies, tas tev nāks par labu. Nākamajā dienā nebūsi taisns no gultas, kad izkāpsi ārā – varēsi pieliekties pie tām botām klāt, jo tu būsi kaut ko iestiepis tajā muskulī un tas strādās,” skaidro Elvis.

Viņš pats ir no Valmieras puses – Valmierā dzimis un audzis, joprojām tur strādā. Ko viņš domā par ideju skriet no Rīgas līdz Valmierai? “Tā ir traka ideja! Katram, man liekas, dzīvē ir kaut kāds mērķis vajadzīgs. Izskriet Rīgu un Valmieru es nevarētu – tikko ar mašīnu atbraucu un esmu nedaudz stīvs,” smejot saka Elvis. Neesot arī tā, ka viņam pēc šiem skrējieniem ir pacientu pieplūdums – skrienot tie dullie, kuri sevi pazīst un zina, ka divas dienas pēc tam nolīdīs kā lācis alā.

Kas notiek ar cilvēku, kurš noskrien 42 km?

Teorija esot tāda, ka mums vairāk nekā 10 kilometri nav jāskrien, bet vairāk varot skriet tie, kas ir no Āfrikas valstīm, jo viņiem ir citāda muskuļu struktūra, gēni. “Cīpslu gēni tiem cilvēkiem ir atšķirīgi, jā, tāpēc Useins Bolts ir nepārspēts,” saka Elvis. Pārējais, viņaprāt, atkarīgs no cilvēka garīgās gatavības slodzei – kaut vai kāpt pa trepēm uz augšu kājām, nevis spiest lifta pogu.

Vai tas ir veselīgi – regulāri skriet lielas, garas distances? "Kāpēc ne? Tavs ķermenis, jo tu vairāk kustēsies, jo viņam būs labāk. Tā ir primāra teorija, un jautājums ir, cik tev tas ķermenis būs gatavs tam, ko tu viņam pieliksi. Visbiežāk jau ir tā, ka vienmēr ir kāds gudrāks cilvēks par tevi, tev ir savs treneris, un treneris zinās. Treneris jau ir izgājis cauri kaut kam, kas ir pieredze, kas veidojās par pieredzi,” Elvis skaidro.

Asfalts pret takām

“Ja mēs runājam no anatomiskā viedokļa, man patīk klasiskā medicīna. Takas es iesaku praktiski jebkuram. Skrienot pa foršu, mīkstu mežu, nebūs biomehāniskais trieciens pa locītavām – neizies caur pēdas locītavai, celim, gūžai, mugurai, līdz pat kaklam. Ja cilvēkam kaut kas sāp un viņš arī grib skriet, tad skriet pa mīkstāku zemi būs foršāk.

Ja mēs to jautājumu pagriežam konkrēti uz [taku skrējienu]  ‘’Stirnu buku’’, tad – cilvēki, jūs esat traki, jūs esat reāli traki!

Man atnāca sieviete, kas ikdienā sēž mašīnā, brauc un darbojas. Viņa kaut ko skrien, kaut ko minas, ir fiziskās sagatavotības treneris, un viss ir kārtībā līdz brīdim, kad viņa sāk runāt par ‘’Stirnu buku’’. Tad ir tā, ka viņai vajag teipu, pēc tam vajag masāžu, jo nevar paiet, sāp celis un potīte un tā tālāk. It kā jau visu var salīmēt, bet vai tas ir tā vērts? Saka jau, ka baigi forši. Tad tu šitādus stāstus paklausies un saproti, ka sevi tādā skrējienā neredzētu,” secina Elvis.

Kā ir pareizi jāpiezemējas skrienot – uz papēža vai uz pirkstiem?

Tas ir viens no interneta lielajiem strīdiem skrējēju vidū. “Es skrienu uz papēža. Izmainīt šo kustību ir baigi grūti. Cik es skatos un lasu visādus amerikāņu fizioterapeitus, tu domā viņi labi izsakās par papēdi? Nu nē. To slodzi viņi biomehāniski pēta un skatās, ka slodze mums dauza locītavas, un ilgtermiņā tas nebūs labi. Svara pārnese ir nākamā lieta, kas notiek skrienot, – tas pats kalns uz augšu un kalns uz leju, kā tu svaru nes. Ja skriesi no kalnā lejā, sasvēries uz priekšu, tu noriposi, tāpēc ir jāsasveras atpakaļ. Tāpat viņi analizē skrējienus pa taisnu virsmu, rāda, liek vektoriņus klāt, rāda, kur ir pirkstgals, kā tā slodze iedarbojas uz celi, uz gūžu,” stāsta Elvis.

Lielākas un mazākas traumas rodas neizbēgami – vai un kā tam var palīdzēt aukstuma terapija?

Izrādās – par to viedokļi ir dažādi. “Traumatoloģijā tas ir “rest, ice, compression and elevation” (angļu val.) jeb “atpūta, ledus, kompresija un elevācija”. Elevācija ir tad, kad tu traumēto vietu pacel gaisā, lai asinis notek un nepieplūst ievainojuma vietā. Aukstums sašaurina asinsvadus, kapilārus, un viss ir forši, jo mēs viņu vēl aizvien pielietosim traumatoloģijā. Un tad atkal fizioterapeiti un pētnieki bļauj – nē, tas tā nebūs! Aukstums dara sliktāk, jo kavē mūsu reģenerācijas procesu. Piemēram, Toms atnāk no skrējiena, viņam bišķīt sāk iekaist cīpsla un viņš uzliek aukstumu – viss sašaurinās, viņam paliek foršāk. Ilgtermiņā tomēr nav tik laba atjaunošanās. Tad ir visādas sildīšanas metodes ar siltumu. Un tā ir tā jaunā pieeja, kad lielie pētnieki pasaka ‘’Nedariet to’’, un tad man nāk sportists un saka, ka patīk aukstums, ka jūtas forši. Paskatāmies Nacionālās basketbola asociācijas spēles – kas notiek ģērbtuvēs? Visiem ir aukstuma baļļas, aukstuma baseini, Kobe [Braiants] kādreiz sēdēja ar aptītiem ceļiem ar ledus gabaliem virsū. Viss notika, un viss notika tāpēc, ka tas strādāja. Nevienā brīdī es tevi arī neatrunāju no aukstuma, jo ir daudz lietas, ko mēs varam izpētīt. Bet, ja tas palīdz, kāpēc mums to nedarīt? Katrā ziņā, nevelkat sāpes garumā, neatstājat tās savā pārziņā ar aukstumu, neeksperimentējat paši,” aicina speciālists.

No BMX uz fizioterapiju

Tie, kuri Elvi Puromu atceras kā BMX braucēju, nekļūdās – tas ir viņš. Sportista karjeru ietekmēja traumas, un kļūšanu par fizioterapteitu Elvis nesauc par nejaušu. Kad 16 gadu vecumā Elvis lauza plecu, viņš nokļuva pie Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapteita Mareka Osovska.

“Tu jūti atmosfēru, sēdi kabinetā, kas tomēr nav ķirurģisks kabinets, un saproti, ko tas tev dod. Tāds jauns džeks esi un saproti, ka atmosfēra forša, lieta vērtīga. Vecāki vienmēr teikuši – dari to, kas spēs tevi pabarot, kas tevi spēs noturēt virs ūdens,'' pastāstīja Elvis. Medicīna viņu uzrunāja uzreiz.

Jaunais sportists vienā gadā salauza plecu, nākamajā gadā – roku, atslēgas kaulu un sarāva krusteniskās saites. ''Pēc izņemtām stieplēm un visādiem pribambasiem tu atkal tiec pie tā paša Mareka, kurš tev to roku 20–30 minūtēs izkustina un tu brauc atpakaļ uz Valmieru. Stāvi uz ielas un saproti, ka tev tā roka kustas. Tikko notika kaut kas tāds, ko es arī gribētu darīt. Visi faktori salīmējās kopā ar manu būtību, kāds es esmu cilvēks, ka man patīk komunikācija, man patīk kaut kas jauns un man patīk rezultāts,'' atzīst Puroms. 

''Fizioterapija bija 10. klases noteikts, stabils lēmums, kad bija jāiestājas tajā novirzienā.

Zināju, ko es darīšu, un gāju uz visu. Pirms 12. klases eksāmeniem nebija citu domu – iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un likumsakarīgi, pēc pirmā studiju gada smagi salauzu kāju. Atkal biju to pašu cilvēku redzeslokā. Man jau arī tas vairāk interesēja, jo šo to jau biju pamācījies. Par fizioterapiju pēc pirmā gada bija pilnīgi melna bilde,” atminas Elvis.

Mareks Osovskis viņu paņēmis savā paspārnē, un Elvis atgriezies BMX komandā jaunā lomā – kā fizioterapeits. “Situācijās, kad puiši netiek pie sava fizioterapeita, jo tie viens divi fizioterapeiti tiek mētāti uz visām olimpiskajām vienībām – ziemā bobslejs, bet tajā pašā laikā BMX braucējs trenējas un viņam arī vajag. Ja netika pie saviem, tad zvanīja man, vai var. Braucu uz Valmieru, viens, otrs, trešais, nu tas pats Edžus Treimanis, Rihards Veide mani uzaicināja, kas tajā laikā bija topa puiši. Viņiem patika mans darbs, jo es darbojos līdzīgi Marekam, un tur redzēja to rokrakstu. Vispirms prasīja palīdzību Marekam, ja viņš netiek, tad aizsūta mani, un, ja es ar kaut ko netieku galā, tad instruē mani. Man ļoti patika, ka man tāda iespēja bija. Nekur baigi nereklamējos, nelēkāju – ka es tāds tagad augu. Man vienkārši patika tas, ko es daru. Tad vienu gadu, kad es jau biju kāju salauzis un sadziedējis trijos mēnešos, man Mareks uzprasīja – tu vēlies būt 50% fizioterapeits, tātad ļoti slikts fizioterapeits, kas mums maisa vidi, vai arī ļoti slikts sportists, kas ienāks atpakaļ pie mums,” smaidot atceras Elvis. Bet viņš atzīst, ka šis jautājums bijis skarbs un divas dienas domājis, ko atbildēt. Kā nolikt malā to, kur ieguldījis visu savu iepriekšējo dzīvi?

Bet lēmums bijis pareizs – Elvis palicis medicīnā, nevis sportā.

Palīdzot profesionāliem sportistiem, Elvim bijusi darīšana arī ar skrējējiem, toskait amatieriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti