Īsts sacensības gars
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Tā kā Ints bērnībā mācījās mūzikas skolā, sportam daudz laika neatlika. Vienu brīdi viņš paguva apmeklēt vieglatlētikas treniņus un secināja, ka tas ļoti labi padodas. “Tad mani ļoti gribēja “savākt” uz volejbolu, bet bija jāizvēlas – mūzikas skola ar klavierēm vai volejbols,” par toreiz dotajiem variantiem saka Ints.
Tomēr pavisam iesēdēties pie klavierēm neļāva tieši sportiskie vecāki. Ziemā Ints regulāri kāpa uz distanču slēpēm. “Man ir atmiņas, kā sacensībās tēvs aizbrauca man pa priekšu. Es sadusmojos un viņu noķēru. Pēc tam man teica, ka es gandrīz piecus kilometrus noslēpoju tā laika meistarkandidāta ātrumā. Netipiski vecumam, bet es vienkārši gribēju noķert sencīti,” Ints atminas sacensību azartu.
Ints pieļauj, ka vēlme nemitīgi būt kustībā viņā ielikta jau bērnībā. “Gan mājās tas tā bija, gan arī tas, ka esmu no Emīla Dārziņa mūzikas skolas, bet Jānis Ernštreits nevienam neļāva sēdēt malā. Vasarās bija nometnes, vienmēr bija aktīvi jādarbojas. Dīkdienība netika atbalstīta,” viņš teic.
Izturības pārbaude
Lai gan pēdējā laikā velosipēds tiek izmantots retāk nekā agrāk, Ints joprojām regulāri kāpj uz tā, piesargoties no pārlieku lielas slodzes, kas varētu kaitēt traumētajam celim. “Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu. Kā ir iespēja, es braucu. Sacensībās vairs nepiedalos, bet paripot pa pilsētu mierīgi varu,” atzīst Ints, sakot, ka arī šobrīd, daudz laika pavadot Īlē, līdzi ir velosipēds, ar kuru reizi pa reizei izbrauc kādu līkumu.
Reiz velosipēds bija izturības pārbaudes instruments. Ints piedalījās dažādās sacensībās, tostarp maratonā ar kalnu velosipēdu, “Piedzīvojumu sacensībās”, kur ar divriteni bija jāminas divas diennaktis bez gulēšanas. 48 stundās tika nobraukti apmēram 160 kilometri, nostaigāti 70 un nopeldēti trīs.
Intam patīk pārbaudīt savu izturību, reiz viņš noskrējis arī maratonu: “Nezinu, vai gribētu kādreiz vēl skriet, diez vai.
Es zinu, ka es to varu izdarīt, bet man nav baigās vēlmes noskriet ātrāk, kā es to jau izdarīju. Tā kā tas man nav nekāds izaicinājums. Zinu, ka varētu, ja vajadzētu, un ar to man pietiek.”
Nav pat svarīgi ko, jautājums – kad
Savas attiecības ar sportu Ints raksturo tā – ja vien ir brīvs laiks, viņš piekritīs fiziski izkustēties. Ints pieļauj, ka tas ir tāpēc, ka lielākoties viņam padodas visi sporta veidi. “Tikko kā ir kāda iespēja, ķeru jebkuru, labprāt daru visu, vienīgi hokeju nespēlēju, jo slidošana man ir viduvēja. Kā saka – varu nokrist, varu nenokrist,” savas slidošanas prasmes raksturo Ints.
Vasarā vairāk sanāk uzspēlēt pludmales volejbolu, pat piedaloties turnīros, bet aukstajā laikā – basketbolu. Vēl pirms dažām nedēļām bija izdevība pamētāt basketbola bumbu: “Es pat nebiju pilnīgs tizlenis, zini, kā ir, kad kādu laiku neesi spēlējis, bet gāja tīri labi.”
Skolas laikā samērā nopietni Ints pievērsās badmintonam.
“Tas man vispār liekas viens no fiziski smagākajiem sporta veidiem. Daudziem šķiet, ka kas tur tāds, bet ir nereāli sarežģīti, ja [jātur] tāda slodze,” viņš teic. Tolaik viņš mēdza paspēlēt arī tenisu, bet nopietnāk tam pievērsās tikai pavisam nesen. Pagaidām iekštelpu tenisu Ints spēlē ar aizdotu raketi, bet, ja labi veiksies, apsvērs iespēju iegādāties savu.
Ko tik Ints nav mēģinājis – nūjošanu, kalnu slēpošanu, kērlingu, skvošu, virves vilkšanu, kāpšanu Tasmānijas kalnos un daudzas citas aktivitātes. Kā tradīcija izveidojusies pelde jūrā Lieldienās: “Varbūt kādu reizi pēdējo 20 gadu laikā to esmu izlaidis, bet es to daru regulāri. Vienalga, vai ledus vai kas, Lieldienās ir jānopeldas! Pēc tam ir ļoti viegli ieiet jebkurā ūdenī. Ja esi dabūjis to dzestrumu Lieldienu peldē, tad pēc tam visu vasaru visi ūdeņi šķiet silti.”
Ints vairs neraujas izmēģināt arvien jaunus kustību veidus, nu jau pietiek ar to, kas ir. “Te jau jāsāk skatīties pasē. Tikko nosvinēju 50, jūtos ļoti labi, bet jāsāk piedomāt, trakot nevajag,” prātīgi nosaka Ints.
Ar dziesmu pa upēm
Kora “Balsis” dziedātāji kā alternatīvu nometnei izvēlējušies katru gadu sēsties laivās un kopīgi braukt pa upēm. “Mēs jau vairākus gadus dziedam dziesmu ciklu “Par Latvijas upēm” – Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Izlēmām, ka mums vajadzētu izbraukt visas upes, par kurām dziedam,” tradīcijas aizsākumu skaidro diriģents, kurš kopā ar koristiem septiņu gadu laikā izbraucis Daugavu, šogad pabeigs Lielupi un nākamā plānos ir Venta. Šie laivu braucieni ir kā kavēšanās atmiņās par jaunībā piedzīvotajiem laivu braucieniem: “Tagad jau grūtāk, pūslī nevienu jaunieti neieliksi, visi grib nedaudz ekskluzīvāk.”
Aizpagājušajā gadā, laivojot pa Lielupes augšteci, kā pats Ints saka, tur bija ko noņemties. Brauciens, kuru koris mēroja ar smailītēm, bija sarežģīts.
Bauskā, kur satek Mūsa un Mēmele, upe vasaras beigās jau bija tik aizaugusi, ka Intam bija jāorganizē tās izpļaušana. “Tas beidzās ar to, ka man nācās pasūtīt upes gultnes pētījumu, lai uzzinātu, vai vispār tur drīkst pļaut, jo upē ir arī aizsargājamie augi. Man personīgi no inspekcijas atnāca slēdziens uz kādām 20 lapaspusēm, kur bija rakstīts, kur un ko var darīt. Pēc manis iesniegtā papīra upe tika izpļauta,” amizanto atgadījumu atminas diriģents.
Ilgdzīvotāju profesija
Katrs diriģents laika gaitā izveidojis savu diriģēšanas tehniku – citam tās ir apjomīgas roku kustības, citam krietni pieticīgāki roku vēzieni. “Pirms kāda laika lasīju pētījumu, ka statistiski visilgdzīvojošākā profesija pasaulē ir diriģents. Es pieļauju, ka tas lielā mērā saistīts ar roku kustināšanu. Ne velti ir vesela nūjotāju kultūra, kuri ar roku kustībām stiprina sirdi. Diriģents jau ar to vien nodarbojas, tāpēc ilgi dzīvo,” ar uzzināto dalās Ints.
Zemeņu laika gaidās
Varētu likties, ka Inta ikdiena ir piepildīta no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet viņš vēl pamanās tajā atlicināt laiku dārza darbiem.
Ceturto gadu Lucavsalā viņš iekopj dārzu. “Reizi divās nedēļās vai citreiz biežāk esmu tur ar savu mazo, smirdīgo degvielas pļaujmašīnu.
Tad es nopļauju savus 600 kvadrātmetrus un kaimiņu dārzus. Esmu sarēķinājis, ka 2,5 stundās var izpļaut trīs dārzus un visus celiņus. Tas ir mans relakss (atpūta) – uzlieku austiņas un tik vālēju apkārt, totāli nosvīstot, jo tur ir, ko noņemties, bet tas sniedz labu īstermiņa gandarījumu,” saka Ints, kurš regulāri arī apkopj kokus un, ja neviens draugs nepiesakās viņa dobēs kaut ko iestādīt, tad Ints pats kaut ko tajās iebaksta. No iepriekšējiem dārza saimniekiem saglabājušies piecas četrmetrīgas zemeņu dobes, kuras zemeņu laikā ik dienu dod tik daudz ogu, ka tiek gan koristiem, gan draugiem.
Baznīcas atjaunošanas darbi
Pēdējās nedēļās Ints savu laiku un spēku velta Īles luterāņu baznīca atjaunošanai, kura viņa uzmanību piesaistīja jau pirms septiņiem gadiem. “Sena, pamesta, pelēcīga, bēdīga,” tādas sajūtas toreiz viņā radīja šī vieta. Šīs ēkas akustika tik ļoti uzrunāja diriģentu, ka viņš vietējiem sacīja, ka, ja viņi domā, ka varētu to atjaunot, rīkos koncertu te! No baznīcas palicis 350 gadus sens mūris un jumta konstrukcija, bet lielo zvanu atrada pie daudzdzīvokļu nama.
Baznīcas atjaunošanas darbos palīgā nākuši Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi, kuriem kā eksāmens ir izveidot baznīcai interjeru. “Cīnāmies jau trešo nedēļu. Nesen izrāvām padomju laikā likto, izpuvušo dēļu grīdu, rīt līdzināsim,” par darbiem teic Ints. Cerībā, ka lielāko daļu darbu paspēs pagūt, 2. jūlijā plānots pirmais koncerts. “Tas nebūs pilnīgi atjaunotā baznīcā, jo ārsienām vēl neķersimies klāt, tornis, ko Otrā pasaules kara laikā saspridzināja, arī jāuzceļ līdz galam. Šodien es tiešām saguru. Darbus pabeidzu tikai astoņos vakarā, iznesu ārā vecos grīdas dēļus, rīt vajadzēs aiznest prom,” saka Ints, kurš baznīcas atjaunošanā iecelts par darbu vadītāju.
Prāta un ķermeņa slodzes līdzsvars
“Vadot kori, rezultātu pēc būtības tu nekad neredzi. Tu tikai nemitīgi investē. Koncerts ir rezultāts, bet tad tu jau skaties, kāds būs nākamais solis. Sporta sacensībās, īpaši komandu sportā, man šķiet, ka tu koncentrējies uz to, kas tur notiek, pat domās esi uz laukuma. Tu atslēdzies no ikdienas un, protams, nodarbini citas muskuļu grupas.” Lai gan varētu likties, ka koristiem nav tik būtiski būt fiziski spēcīgiem, jo uzstājoties viņiem ir jāstāv uz vietas, Ints steidz apgāzt šo mītu, jo nostāvēt stundu ilgu koncertu ir ļoti nogurdinoši, tāpēc fiziska izturība ir būtiska.
Ints saprot, ka fiziskās slodzes pilsētniekam ir par maz, tāpēc jebkura iespēja izkustēties ir lieliska, ja vien to dara pareizi, netraumējot muguru. “Tā es atpūšos, jo mans pamatdarbs ir liela slodze smadzenēm, nemitīgi jāplāno, jādomā. Tas paņem daudz enerģijas no vienas vietas – galvas. Fiziskā slodze atslogo smadzenes un ļauj pēc tam atkal strādāt ar galvu,” viņš teic.
