Vienā ritmā

“Vienā ritmā". Muzikāls vingrošanas raidījums. 2. sērija

Vienā ritmā

Vienā ritmā. Muzikāls vingrošanas raidījums. 2. sērija

Vienā ritmā. Muzikāls vingrošanas raidījums. 1. sērija

TV personība Gustavs Terzens sportojot nomierina savu iekšējo atomstaciju

Dzīve žunālistam un televīzijas personībai Gustavam Terzenam iedalījusi kārtis, par kurām citi var tikai sapņot – daudz spēka un enerģijas –, kas, protams, jāliek lietā. Skrējieni, pārgājieni, bokss, aukstuma peldes un citas fiziskas aktivitātes ir Gustava ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Ar fizisku nodarbju palīdzību viņš arvien vairāk izzina sevi, uzņemoties atbildību par savu pašsajūtu un spējām.

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Kustība aizņemtā ikdienā

“Man nav laika sportot” – frāze, kas šķietami iederas aizņemtā ikdienā, ja vien vairāk nelīdzinātos ērtam attaisnojumam, kas ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem kustību izslēgt no dienaskārtības. Gustavs pa pilsētu pārsvarā pārvietojas ne tikai videi draudzīgi, bet arī veselībai labvēlīgi – ar kājām vai velosipēdu –, ja vien nav iecerēts kaut kur doties kopā ar bērniem. Citreiz, dodoties vien parastās ikdienas gaitās, dienas laikā nostaigāto kilometru daudzums mēdz līdzināties pārgājienam – kilometru atzīme nemanot sasniedz pat 30.

Fiziskas aktivitātes ir regulāra Gustava ikdienas sastāvdaļa un nepieciešamība. Periodos, kad laiku nozog citas ikdienas nodarbes un raizes, viņš uzvelk plecos smaguma vesti, kas sver ap 10 kilogramiem, un, ja nav spēka skriet, boksēties vai cilāt smagumus, dodas 20–25 kilometru garā pārgājienā. Šķietami neliels svars, taču, ar to mugurā skrienot vairāk nekā 10 kilometrus, slodze ir jūtama.  ““Crossfit” aprindās ir zināms tāds vingrojumu kopums, ko sauc par “Murph”. No uzvārda “Murphy”, kas bija specvienības kaujinieks, kurš, lai nezaudētu formu, katru dienu uzlika plecos pilnas uzkabes svaru, kas ir šī veste, noskrēja vienu jūdzi, 100 reizes pievilkās, 200 reizes piepumpējās un 300 reizes pietupās. Tad skrēja jūdzi atpakaļ. Tā viņš sevi noturēja formā,” skaidro Gustavs. Iespējams, izklausās vienkārši, taču tā nebūt nav – šie uzdevumi balstās uz ķermeņa un sirds izturību un vispārējo atlētisko attīstību.

Fiziskas aktivitātes smagā metāla pavadībā

Lai gan vienu periodu Gustavs bija nopietni pievērsies skriešanai, gatavojoties startam maratonā, viņš sevi neuzskata par “skrējēja tipa” cilvēku. “Es esmu drīzāk boksera, sprintera, tāllēcēja, “crossfit” mistrojums, bet, teiksim, garos gabalus, kas lielāki par 15 kilometriem, es neskrienu, man vienkārši tas nav vajadzīgs,” teic sportisko aktivitāšu piekritējs. Piemēram, neilgi pirms mūsu sarunas viņš vieglā tempā bija veicis sešu kilometru skrējienu, pēc tam nodevies atlētiskam treniņam, izmantojot sētā atrodamās svaru bumbas un stieņus. Kad intensīvām fiziskām aktivitātēm bija veltīta stunda un piecpadsmit minūtes, pulsam turoties 130–160 sitienu amplitūdā, uzlabojās pašsajūta, palielinājās muskuļu tonuss, paātrinājās asinsrite. “Nekādā olimpiādē nav jāstartē, tā kā tādai pašsajūtai es visu izdaru pats,” teic kustību  entuziasts.

2016. gadā Gustavs noskrēja maratonu. “Maratonu es vairs neskrienu, nē, paldies. Es pārbaudīju, vai es to varu; es to varu, bet nav tā, ka man būtu baigā kaislība,” saka Gustavs, atzīstot, ka viņam optimālākā skriešanas distance ir 10–12 kilometri. Noteicošs faktors arī ir ķermeņa uzbūve, un tā viņam nav tāda kā “skrējēju tipa” cilvēkiem: “Es esmu par smagu, es esmu nedaudz par lielu skriešanai.”

Lai gan agrāk kustību pavadoša mūzika šķita traucējoša, tagad garie pārgājieni ar smaguma vesti uz pleciem, skrējieni, atlētiskie vai augstas intensitātes treniņi nav iedomājami bez uzmundrinošas un diezgan “smagas” mūzikas. Gustavs īpaši iecienījis franču grupas “Gojira” izpildīto mūziku. “Viņu pēdējie divi albumi – “Fortitude” un “Magma” –  man tā patīk. Tur ir viss iekšā, ko fiziskai aktivitātei vajag,” teic smagā metāla grupas daiļrades cienītājs.

Disciplīna, cieņa, atbildība

Viņš sevi sauc par sportisku cilvēku, par ko lielā mērā jāpateicas audzināšanai ģimenē. Tēvs Arnis gandrīz kļuva par profesionālu sportistu, taču, uzsākot studijas žurnālistikā, no profesionāla sportista karjeras nācās atteikties. Pateicoties tēva mudinājumiem, Gustava dzīvē sports bijis klātesošs kopš ceturtās klases – sākumā spēlējot futbolu, vēlāk fiziskās spējas attīstot vieglatlētikā. “Man sports iemācīja disciplīnu, atbildēt par sevi un cienīt otru, tāpēc, ka sportā parasti tu ar kādu esi vienā istabiņā un tu nevari izmētāt savas drēbes, neaizvērt durvis vai pārāk ilgi būt dušā. Disciplīna – ja treniņš sākas deviņos, tas nozīmē, ka tu nevis atnāc, bet esi saģērbies, iesildījies un gatavs deviņos sākt treniņu,” nosaka Gustavs.

Fiziskas aktivitātes palīdz sadzīvot ar iekšējo atomstaciju

Nodarboties ar fiziskām aktivitātēm Gustavam ir svarīgi galvenokārt sava temperamenta dēļ: “Man ir ļoti daudz enerģijas, kā saka, Junga izpratnē libido jeb dzīves dziņa. Man ir atomstacija iekšā, un es esmu to savā dzīvē apzinājies.” Atrodoties blakus lēnīgas dabas cilvēkiem, Gustava kūsājošā enerģija viņus “noēd”. “Ja ar kādu flegmātiskāku cilvēku ir sarunāta tikšanās vai kaut kāds brīdis kopā, tad es aizeju, uzskrienu, lai nedaudz nomierinos,” viņš pastāsta. Tāpat kustība uzlabo noskaņojumu un sakārto prātu, palīdz tikt galā ar nervu spriedzi, ja ir kādi uztraukumi darbā.

Sākt ar sevis pieņemšanu

Skrienot pēc jaunākajām modes tendencēm, Gustavs arī iemēģinājis kaulus stindzinošas peldes gada aukstākajos mēnešos. “Es paeksperimentēju modes pēc, atzīšos, bet nav tā, ka man būtu baigais entuziasms to darīt. Tajā brīdī tas bija aktuāli, tas bija arī veselības un tonusa jautājums, jā, tur viss notiek. Es to apvienoju ar elpošanas praksēm, tas ļoti labi palīdz uzvarēt pārsātinātu nervu sistēmu,” ar novērojumiem dalās Gustavs.

Gustavs Terzens

Šī gada sākumā, 40 dienas atsakoties no gaļas, alkohola, pusfabrikātiem, ejot elpošanas praksi un praktizējot pārtraukto badošanos, bez lielas piespiešanās ķermeņa masu izdevās samazināt par deviņiem kilogramiem. “Man ar svaru nekad nav bijušas problēmas, bet es gribēju mazāk. Man gribējās būt nedaudz vieglākam, lunkanākam,” saka žurnālists, atzīstot, ka tagad sasniegts optimālais ķermeņa svars un, neierobežojot sevi, izdodas pie tā pieturēties.

“Es sevi baigi nelaužu, es ēdu visu, dzeru visu, kustos, nedzīvoju nekādā cietumā. Es dzīvoju pilnīgi saskaņā ar to, kā man ķermenis atbild. Es viņu dzirdu, es klausos, neko sev neaizliedzu, bet tās režīma lietas ir organiskas, viņas nav dzelžainas,” teic TV personība.

Ja ieradumu maiņa prasa piespiešanos, tas nozīmē, ka cilvēks nespēj sevi pieņemt. “Tur jau tad ir nedaudz jāpaskatās, kas fonā notiek. Ja sevis mainīšana nāk caur šausmīgu, dzelžainu bezmaz vai sevis mocīšanu, tas nozīmē, ka cilvēks nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir. Tāda sevis nīšana, dusmas, agresija pret sevi – tā ir tāda moderna slimība, jo mums ir  ļoti, ļoti slima kultūra, kurā mēs dzīvojam, kurā uz postamenta ir uzlikts ķermeņa kults, nevis cilvēciskā būtība, kāds tu esi,” ar novērojumu dalās Gustavs. Modes industrija, žurnālisti un sociālo tīklu kultūra rada neaizsniedzamu un robotisku ideālu, pēc kura dzenoties, it sevišķi jauni, nenobrieduši prāti, sagandē savu organismu, piemēram, mēģinot tievēt.

“Visa tā haipošana, visi tie skrējēji ar jaunajām kediņām un ar mirdzošajām acīm, visa tā ideoloģija par to, – viņa jau nerāda ēnas pusi. Lai nopietni sportotu, ir jābūt ļoti atbildīgam pret ķermeni. Un ķermenis ir jāizzina,” atzīst Gustavs, kurš tam ir veltījis daudz laika. Viņš zina, ko nozīmē nogurums, aukstie sviedri, kad nokrities cukura līmenis. Sportojot modes pēc, neiedziļinoties, var pat kaitēt sev, jo ir cilvēki, kuriem skriešana lielos apjomos ir ļoti neveselīga. “Man nevajag treneri, man nevajag treniņzāli, man nevajag likt katru, es atvainojos, pirdienu “Instagram”. Tāpat jau tas tur nonāk, bet sportošana ir par sevis zināšanu, ja tā nav profesionāla sportošana,” saka Gustavs, piebilstot, ka viņš motivāciju nerod jaunā sporta apģērbā, piemēram, visi sportošanas apavi ir jau novalkāti un veci, taču joprojām ērti un noderīgi.

Nepaklupt aiz mērķa

Gadu mijā apņemties vairāk sportot, gaidīt pavasari, lai uzsāktu skriešanas sezonu, jaunu mēnesi, lai dotos uz sporta zāli, vai kurjeru, kurš atvedīs internetveikalā iegādāto vingrošanas paklājiņu, lai nodotos ikrīta vingrošanai, – izklausās pazīstami? Visbiežāk, kad sagaidīts “īstais brīdis”, motivācija veikli aptin kustēties gribētāju ap pirkstu un izplēn, atstājot vien neveiksminieka sajūtu. Gustavs nekad nav gaidījis 1. janvāri, lai ikdienā ieviestu vairāk kustību: “Man vienmēr tas ir licies muļķīgi. Līdz tam mēs sevi bendējam un tad, kad pienāk kaut kāds datums, baigi sāksim.” Viņš atmiņā atsauc Rietumu budisma domātāja Alana Votsa teikto, ka, ja tu gribi apčakarēt karmu, nesāc pirmajā janvārī, sāc šodien. Viņa nepaspēs tev apmaksāt, viņa nepaspēs pieprasīt kredītu. “Tā kā vajag sākt tagad, nevienu nebrīdināt – ne ķermeni, ne prātu – vajag uzreiz sākt. Jo tad, ja tu pasaki: “Es sākšu 1. janvārī”, karma un visas tavas superzonas, kuras negrib, lai tu būtu tāds labs, disciplinēts, zina datumu, kurā tev uzlikt padeni,” saka Gustavs Terzens.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt