Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 23. sērija

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 22. sērija

Strādājot tikai ar galvu, uzkrājas lieks stress. Psihoterapeite Aina Poiša par izkustēšanos

Novecot ar cieņu nozīmē arī uzturēt sevi formā, jo pats no sevis vairs nekas nenotiek, atzīst psihoterapeite Aina Poiša. Bērnību viņa pavadījusi dejotājas kurpēs, bet šobrīd domā reiz atkal tajās iekāpt. Tagad enerģiju Ainai sniedz garas pastaigas gar  jūru ar suni un distanču slēpošana kopā ar mazmeitu. Kamēr ir enerģija, neizpaliek arī dzīvesprieks!

Bērnība puantēs un pastalās

Jaunības dienas Ainai saistās ar laika pavadīšanu ārā, jo izpalika mūsdienās aktuālie laika zagļi – datori, telefoni. “Vienalga, kādos laika apstākļos, kā atnāk no skolas mājās, ja nebija kādi pulciņi, tā viss kvartāls dzīvojās ārā, knapi bijām sasaucami mājās. Ne ēduši, ne dzēruši, bet visi sarkaniem vaigiem un priecīgi,” atmiņās dalās psihoterapeite. Vēl Ainai spilgti prātā iespiedušās ainas, kā viņa ziemā bieži vien mājās pārradās ar sniegu aplipušās drēbēs.

Aktīva bija arī Ainas ārpusskolas dzīve – kopš otrās klases viņa sāka apmeklēt baleta pulciņu un dejot tautas dejas. Klasisko baletu meitene apguva trīs gadus. “Es pazīstu baleta pozīcijas un zinu, kā man pie stangas jānostājas. Piruetes tagad varbūt man sanāktu smagnējas, bet idejiski es atceros. Tas man vienmēr ir bijis kā sapnis, bet ar vienu kāju es esmu tajā sapnī bijusi,” teic Aina, atminoties stāvēšanu puantēs un noberztās kājas. Viņa atzīst, ka izmēģināt savus spēkus baletā tomēr bija labāk, nekā nemaz nezināt, kā tas ir.

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Tautas dejas Aina nodejoja līdz pat skolas beigām. Šis laiks viņai saistās ar kopības sajūtu kolektīvā, draugiem, disciplīnas izkopšanu un pienākumu sajūtu: “Ja ir mēģinājums, tad tas ir obligāti. Ja ir koncerts, tad vienalga, vai tev ir angīna vai saaukstēšanās, tas nevienu neinteresē. Tev ir jābūt tāpēc, ka tas ir kolektīvs, kurā tu esi nepieciešams.” Tas rūdīja raksturu, kā arī bija nopietna fiziskā slodze, jo pēc kārtīgas izdejošanās visi bija pilnīgi slapji.

“Deja man vienmēr likusies priecīgāka nekā nodarbošanās ar sportu. Tur var just, ka ķermenis ir priecīgs, dejiskā veidā tiek izkustināti visi muskuļi, plus tu esi skatuviskajā tēlā, tev jābūt smaidīgam, formā, jākomunicē ar partneriem, publiku,” teic Aina, uzsverot, kā tā bija brīnišķīga dzīves skola.

Slēpošana tandēmā ar mazmeitu

Aina atzīst, ka nav ziemas cilvēks. Lielākais, uz ko viņa ir gatava gada aukstākajos mēnešos, ir garas pastaigas pa mežu un distanču slēpošana. “Uz kalnu slēpošanu es vēl neesmu saņēmusies. Vienalga, ko cilvēki runā, ka tas ir super, to adrenalīnu, ko tur gūst, nekur citur nevarot dabūt, bet, kā saka, katram savs mūzikas instruments,” par nodarbi, kuru pagaidām viņa nav jutusi kā savu, saka psihoterapeite.

Šoziem Aina atklāja lielisku slēpošanas maršrutu Uzvaras parkā: “Nav tālu jābrauc, ir apgaismots, ir arī mākslīgais sniegs, ja nav pilnīgs atkusnis. Tas pieejams tepat deguna galā un vienkārši būtu stulbi to neizmantot.” Nepieciešams tikai ieiet ritmā – tiklīdz ir brīvs brīdis, kaut vai vēlā vakara stundā, laist slēpot. Psihoterapeite tur jūtas omulīgi, cilvēki viens otram virsū neskrien, katrs savā tempā var šļūkāt un elpot dzestro gaisu. “Nevienam nekas nav jāpierāda. Tu vienkārši izmanto to iespēju un esi pateicīgs, ka tas tiek noorganizēts, un brauc mājās ar sārtiem vaigiem,” saka Aina.

Ziemīga nodarbe.

Slēpot viņa labprātāk izvēlas nelielā kompānijā. Šogad sanāca to darīt kopā ar mazmeitu, kura vēl tikai apgūst slēpošanu: “Man bija ļoti viegli viņai pielāgoties, tāpēc meitene nejutās pamesta. Tā mēs abas, jauki pļāpājot, vairākus apļus veicām.”

Pastaigās viņa dodas vienatnē, vien ļaujot sev piebiedroties sunim. Tieši četrkājainais draugs ir tas, kurš motivē biežāk staigāt un aizbraukt uz mežu. “Kad es uz viņu paskatos un kaut tikai pieminu vārdus “braucam uz mežu”, suns momentā saprot. Viņš jau luncina asti, un tu tikai neiedomājies pārdomāt,” par entuziasma pilno pastaigu biedru teic Aina.

Neatstāt sevi novārtā

Siltajos mēnešos viņa izbauda dzīvi pie jūras. Tad arī sevi vieglāk disciplinēt uz garām pastaigām vismaz divreiz dienā, katru dienu mērojot apmēram desmit kilometrus. “Es ar to lepojos, bet tas nemaz nav tik vienkārši. Kādreiz ir slinkums, kā jebkuram cilvēkam, bet, ja tu to sev uzliec kā vienīgo uzdevumu, jo tu neej uz sporta zāli, nenūjo, nespēlē volejbolu vai ko citu, vajag sevi drusciņ piespiest,” min Aina, sakot, ka pēc tam ir gandarījums. To papildina arī sajūta, ka tam, ko dari, ir jēga. “Tu neatstāj sevi novārtā, tev ir cienoša attieksme pret sevi. Lai nedarītu sev pāri, tu atrodi piemērotu nodarbi, nedaudz piespied sevi, bet, ja tas rada gandarījumu, kāpēc ne?” vaicā Aina.

Kad ir kustīgi, tad lustīgi!

Nevajag sev neko pierādīt

Tā kā viņa vienmēr bijusi aktīva, tagad šķiet pilnīgi pašsaprotami caur fizisku izkustēšanos arī atpūsties. “Ar gadiem, protams, tu samazini to slodzi, lai nav sajūta, ka sevi dzen. Es gribu sajust to robežu. Pirms desmit gadiem es mierīgi varēju dienas laikā noiet 25 kilometrus, bet tagad es negribu, jo atceros, ka pēdējie pieci bija sevis apliecināšanas kilometri,” teic Aina, sakot, ka viņas dzīves filozofija nav sev kaut ko pierādīt. Laika gaitā viņa ar vēsāku un mierīgāku prātu spējusi paskatīties uz kustības nozīmi, bet vienmēr paturot prātā, ka nekā nedarīšana nogurdina vairāk nekā sevis aktivizēšana.

Viņa ir domājusi, ka varētu atsākt nodarboties ar dejām, piemēram, džeza vai improvizācijas, bet nesola, ka saņemsies uz to. “Reizēm tā fantāzija kā maza sēkliņa dīgst, dīgst, un vienā brīdī tas asniņš izdīgst. Ja tas tā notiks, tad nākamajā sarunā būšu priecīga teikt, ka, jā, izdīga!” viņa saka, minot, ka, ja reiz tas ir piedzīvots, iekšā dzīvo dejotāja gēns, kas nedod mieru. Savukārt, runājot par sporta veidiem, viņai nav nepiepildītas sajūtas, ka par katru cenu vēl gribētos ko izmēģināt. Arī vairs nav vilinājuma doties uz sporta klubu, lai gan  vairākus gadus viņa to darīja regulāri. “Pirku abonementu un iegāju tajā ritmā, bet tad kādu apstākļu dēļ biju spiesta šo ritmu izjaukt un nemācēju vairs atsākt,” viņa skaidro, bet tagad atradusi citas izkustēšanās alternatīvas, kas neļauj sačākstēt un kļūt slinkai.

Kamēr enerģisks, tikmēr dzīvespriecīgs

Ainai ir svarīgi būt fiziski aktīvai, jo tas palīdz uzturēt līdzsvaru – psihoterapeites darbs pārsvarā saistīts ar atrašanos statiskā pozā, uzklausot un runājot. “Tu saproti, ja tu strādā tikai ar galvu un sirdi, tad, gribot vai negribot, ķermenī var uzkrāties lieks stress. Stresu var tikai izkustināt, fiziskā veidā izlādējot, izjūtot fizisko slodzi. Tīri māju, kārto kaut ko, lai esi šiverīgs, jo tas, manuprāt, ir labākais veids, kā to sabalansēt,” viņa saka. Tas palīdz pārslēgties no darba, izvairoties no darba nešanas uz mājām, līdzpārdzīvošanas par katru klientu un nespējas nošķirt darbu no savas dzīves.

Vakara pastaiga gar jūru.

Viņasprāt, svarīgi ir kustēties, jo tādā veidā cilvēks uzpilda savu enerģijas banku: “Tāpēc arī saka – kamēr tu kusti, tikmēr dzīvo. Pasarg Dievs, iegulties, tad gars sāk ļoti pagurt, jo kustība garam dod enerģiju. Kamēr ir enerģija, tikmēr arī dzīvesprieks!” Aina atgādina, ka nav jābūt aiz strīpas tikai tāpēc, ka nosvini dzimšanas dienu ar konkrētu gadu skaitli. “Kad tu visu laiku esi kustībā, esi atvērts, turies tajā dzīves vilcienā, kustīgi domājot, dzīvojot, dziedot, dejojot, komunicējot, tur ir tas lādiņš, ka tu vienkārši jūties piederīgs dzīvei!” psihoterapeite bilst sarunas noslēgumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt