Aukstums mudina kustēties
Dāvids novērojis kādu interesantu tendenci – no rudens līdz pavasarim viņš savā ikdienā daudz mērķtiecīgāk iekļauj sportiskas aktivitātes nekā vasarā. “Tāda kārtīga ziema man ļoti patīk, es esmu fans. Laikam kaut kāda bērnības sajūta – aukstais, sausais gaiss... Tas jau arī rada tādu dabīgu un foršu nogurumu, organismam aukstumā jau pašam par sevi mazliet cīnoties, lai uzturētu ķermeņa temperatūru,” skaidro Dāvids.
“Man ir pilna māja ar “krāmiem” - ričuki, slidas, skrituļslidas, distanču slēpes, kalnu slēpes... Varbūt ne visai ģimenei, man ir trīs bērni, un visiem nav viss no sākuma līdz beigām nodrošināts, bet, kad mēs braucam uz Gaiziņu ziemā, tad, kaut ko vēl no draugiem aizņemoties, izdodas nokomplektēt, lai visi var piedalīties,” par aktivitātēm, kas tiek izvēlētas, vadoties pēc vēlmēm un atbilstības vecumam, teic ģimenes galva.
Lauku darbi – lietderīgs treniņš
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Lai cik ļoti viņu sajūsminātu ziema, tomēr vasaru tā nespēj izkonkurēt. Siltajā laikā fiziskās aktivitātes vairāk saistītas ar lauku darbiem: “Es esmu no tiem, kuriem patīk redzēt darba rezultātu, un lauku darbos to var baigi labi redzēt – nopļauto zāli vai saskaldīto malas kaudzi.” Viņš uzskata, ka šādus saimnieciskos darbus noteikti var uzskatīt par fizisku aktivitāti. To Dāvids īpaši izjuta pirmajā pandēmijas vilnī, kad ar ģimeni pārcēlās uz laukiem. “Nodzīvojāmies pa laukiem, un tad es jutu, ka kļūstu stiegraināks, arī bez daudzām skriešanām svars nenāk klāt. Es jau neesmu nekāds zemnieks un tāds, kas to dara astoņas stundas dienā, bet man patīk padarboties,” žurnālists saka, atzīstot, ka pēc tam ir patīkama sajūta, ka ķermenis nopelnījis nedaudz atpūtas.
Diemžēl, neapdomīgi rīkojoties un pārvērtējot spēkus, var kaitēt savai veselībai. Tā Dāvids pirms apmēram piecpadsmit gadiem traumēja muguru. Šobrīd viņš iemācījies sabalansēt slodzi, nedarot vairāk, kā ir viņa spēkos, un biežāk paņemot pauzes. “Bet tā jau ir tiem pilsētnieciņiem, kuriem gribas laukos malkas kaudzi saskaldīt, tad var arī palikt ar sarautu muguru uz vairākām dienām. Tas jau tā ir, ka reizēm varēšana ir mazāka nekā gribēšana,” viņš nosaka.
Aktivitāte, ko pēdējo gadu laikā rīdzinieks savā ikdienā veic biežāk, ir skriešana: “Uzvelku kedas un, dzīvojot Pārdaugavā, man ir tā priekšrocība, ka, izejot no mājām, varu normāli skriet, ir savi maršruti, cik garu vai īsu man to katrā dienā gribas.” Vēl viņš brauc ar velosipēdu, ko biežāk sanāk izmantot, nogādājot jaunāko meitu uz bērnudārzu – agrāk braucot uz viena velosipēda, bet tagad katrs uz sava. No veselīgiem paradumiem, kurus vēl tikai gribētos ieviest savā ikdienā, Dāvids min ūdens dzeršanu, ko darīt pietiekamā apjomā līdz šim vēl nav iemācījies, tā bijusi tikai kā īstermiņa apņemšanās.
Iet dziļumā vai atkāpties?
Šī ziema bijusi tik intensīva ar dažādiem darbiem, ka nav izdevies likt lietā distanču slēpes: “Vienmēr man likās, ka tā ir tīri atruna, bet šoreiz tiešām man nebija iespēju.” Tikko pēc atgriešanās no olimpiādes žurnālists atzīst, ka šobrīd ir sliktā fiziskajā formā. “Operators, ar kuru strādāju kopā pēdējās olimpiādēs, ir bosiks, neļauj man pat statīvu nest. Fiziskā forma iet zudībā...” smejot darba aizkulises atklāj Dāvids. Lai gan žurnālista darbs prasa daudz enerģijas, atbraucot no olimpiskajām spēlēm, neskatoties uz nesabalansēto un neregulāro ēšanu, vairāki kilogrami nākuši klāt.
Vai sporta žurnālistam pašam ir jānodarbojas ar sportu, lai spētu to pa īstam izprast? Jautājums, kurš liek padomāt.
“Varbūt labāk ir nemaz neizprast līdz galam?” atbild Dāvids. Viņš gan uzskata, ka līdz galam to saprast nemaz nav iespējams. “Dažkārt analizēt un kritiskāk pieiet lietām ir vieglāk, kad neesi dziļi iekšā, bet atkāpies. Droši vien ideālā kombinācija būtu, ja tu būtu uz savas ādas kaut daļēji izjutis to, ko viņi ir izjutuši, un tad spētu no tā distancēties un sistemātiski palūkoties uz sportistu veikumu,” viņš saka, piebilstot, ka sporta pieredze noteikti nav izšķirošā, gluži kā citās profesijās, piemēram, mūzikas vai teātra kritiķim pašiem nav jārada mūzika vai jāiestudē izrāde.
Sportistu neviltotās emocijas ne reizi vien pierādījušas, ka sports ir kas vairāk par sacensību. “Tā jau ir sociāla parādība, tā ir cilvēku dzīve,” saka žurnālists. Grūtības, pārdzīvojumi, cīņa ne tikai ar pretinieku, bet arī sevi.
Panākumu cena
Pēc žurnālista domām, profesionālus sportistus vieno ne tikai tādas īpašības kā mērķtiecība un gribasspēks, bet arī egoisms: “Diemžēl, lai sasniegtu kaut ko lielu tādā mūsdienu sporta izpratnē, kas ir pasaules čempionāts vai olimpiskās spēles, tomēr jāspēj būt ļoti skarbam. Savā egoismā brīžam būt arī skarbam pret savu ģimeni, apkārtējiem. Viņi jau daudzi to apzinās, un tas nav viegli. Psiholoģiski grūti vispār to vilkt, jo viņam tādam ir jābūt, lai kaut ko panāktu sportā. Arī ēšana, gulēšana, atpūta, treniņš, tas jau viss ir egoisms, jo tam viss tiek pakļauts. Protams, tās ir ļoti spēcīgas personības. Tas, ko prasa mūsdienās kaut ko sasniegt profesionālā līmenī, ir pārcilvēciski,” ar pārdomām dalās žurnālists, sakot, ka lielās personības un kontaktēšanās ar tām viņu vienmēr ir iedvesmojušas.
“Ja es strādātu citā nozarē, varbūt man nebūtu tādas vilkmes uz kustēšanos. Es nezinu. Protams, ka ietekmē vide, kurā tu atrodies. Man sports ir paticis kopš bērnības, kaifu sagādā padarboties gan individuāli, gan komandā,” saka Dāvids. Sporta žurnālists bērnībā nekaldināja panākumus kādā sporta laukumā, bet gan veda danci, papildinot dejotāju rindas. “Deviņus gadus nodejoju tautas deju ansamblī “Dzirkstelīte” – kolektīvs un vadītājs ar diezgan augstām prasībām. Tagad citi vienaudži pievēršas dejām un saka, ka sirds slodze tur ir baigā, kā skrienot sprintu. Tur jau arī vēl visi iesildošie vingrinājumi, bija baleta nodarbības, kur liek iekšā bāzi, lai tu varētu kustēties kaut cik savākts. To es respektēju, tur ir nopietni,” viņš stāsta, atzīstot, ka tā bija laba aktivitāte, ko veikt, mazam esot. Tomēr no sporta viņš nebija pilnībā atrauts – tas Dāvidu aizrāva skolā sporta stundās, viņam patika visi sporta veidi.
Iespēja būt klāt lielākos un mazākos sporta notikumos rada vēlmi pašam kustēties, tas iedvesmo savākties un mobilizēt sevi.
Tomēr primāri svarīgi ir ieklausīties sevī. “Jāsaprot, vai tu esi izgulējies, un, ja ne, tad tas varoņdarbs – iet paskriet vai uz sporta zāli – nav tā vērts. Tad drīzāk dara kaut ko sliktu un, patiesību sakot, sportisti tikai ar gadiem iemācās ieklausīties savā ķermenī, nevis darbojas kaut kādā apsēstā apmātībā, ka tas ierakstīts treniņu plānā un, šauj mani nost, man tas ir jāizdara. Tas arī neved simtprocentīgi pie laba rezultāta,” saka Dāvids, bilstot, ka jāspēj saskatīt, kad ir izņēmuma brīdis.
Strukturēta ikdiena un pašpārliecinātība
Dāvids neskaitāmas reizes pārliecinājies, ka fiziskas aktivitātes maina ne tikai fizisko labsajūtu, bet arī pašapziņu: “Es domāju, jebkuram cilvēkam ir kaut kādas iekšējas pašapliecināšanās vēlmes un vēlme sevi kaut nedaudz uzvarēt, kaut vai ar vienu vai divu kilometru noskriešanu, atkarībā no tava tā brīža izejas punkta. Ja tu vari ar katru reizi nedaudz vairāk, tas tomēr arī nedaudz ceļ tavu pašapziņu. Vismaz savās acīs. Pārējie to varbūt nemaz nepamana, bet pa dzīvi tu ej tāds drusku pārliecinātāks.”
Sportiskas aktivitātes arī strukturē ikdienu, ne velti daudzi profesionāli sportisti ārpus sporta spēj paveikt lielas lietas. “Manā ikdienā, ja parādās šis dienas rāmis, no kura es neatsakos, vienalga, cik daudz tur ir ieplānots kaut kas, tad atlikusī dienas daļa arī ir daudz blīvāka, piepildītāka, un vairāk var paveikt,” saka Dāvids.
Dāvids negrasās apgalvot, ka sportot nepieciešams ikvienam: “Svarīgi dzīvot tā, kā pašam patīk. Ja simtprocentīgi esi pārliecināts, ka tev nevajag kustēties, tad nevajag. Vajag pamēģināt, tas gan, to starpību jau jūt uzreiz.” Fiziskas aktivitātes manāmi uzlabo pašsajūtu un liek justies labāk visas dienas garumā. “Ja man pateiktu: “Vecīt, divas dienas pēc treniņa tu jutīsies trīsreiz labāk,” kāpēc lai es nepamēģinātu? Man vienmēr ir tā, ka pēc nobrukuma reizēm, kad es atsāku sportot, protams, šad tad mēdz kaut kas pasāpēt, muskuļi vai kāda locītava, bet man katru reizi kā migla no acīm nokrīt – kā es varēju palaisties, ja šis dod tādu kaifu, tik labu pašsajūtu ikdienā?! Ka tu ej uz darbu ar daudz lielāku enerģiju, ar prieku,” teic Dāvids, vienlaikus sakot, ka, protams, efekts ne vienmēr ir tik jūtams, īpaši ilgtermiņā.
“Šodien īstenībā man ir apņemšanās, ka jāuzvelk kedas un kaut vai jāpamēģina, cik es varu noskriet. Tagad bijis mēnesis ar negulētām un pusgulētām naktīm, sliktu ēšanu un ārkārtīgi daudz darba. Tad redzēs, ko šodien teiks mans rumpis un motors,” žurnālists atklāj turpmākos dienas plānus. Uz jautājumu, vai nav plānots tagad nodoties atpūtai, Dāvids atbild ar pretjautājumu – kas īsti ir atpūta? Viņaprāt, noskriet pāris kilometrus arī ir ļoti laba atpūta!
