Komandai Ziemeļaustrenis bija jāveic 877 kilometri, bet skrējēju komandas sastāvs mainījās aptuveni ik pēc 20 kilometriem. 46. etapā lāpas nešanu pārņēma talseniece Līga Irbe, kura gan atzīst, ka šo godu skrējiena laikā nodevusi arī citiem.
"Tā sajūta sākās jau labu laiku pirms tam, kad tu gatavojies, kad tu domā, kad tu plāno, kad tu ceri,
ka tev ir iespēja būt gabaliņam no gaismas. Un tad, kad tu nāc, tas jau viss ir tā kā kulminācija," stāsta Irbe.
Melnsilā tika iedegts 47. ugunskurs, un tad sekoja pēdējais posms ar tikšanās vietu Kolkas ragā.
Pēdējā Ziemeļaustreņa posmā lāpu nesa grupas "Auļi" dalībnieks Edgars Kārklis. Viņš noskrēja divus gaismas ceļa posmus. Un tas, kāpēc viņam tika uzticēts nest lāpu līdz galapunktam, neesot zināms.
"Protams, liels gods, un tā kopības sajūta pašās beigās ir jūtama. Arī prieks, ka neizpalika neviens tāds tukšs posms un visi savienojās, un gaisma ir galā," stāsta Kārklis.
Negulētas naktis, karstums, dalībnieku koordinēšana, ugunskuru kontrolēšana – to visu un daudz ko citu piedzīvoja skrējiena organizatori. Viņi pamanījās arī vairākus posmus noskriet kopā ar lāpas nesējiem. Un tikšanās Kolkas ragā bija jo īpaši emocionāla.
"Es vispār šo pasākumu varētu noraksturot ar vienu vārdu – sirsnība.
Kamols kaklā, jo nu piecas dienas patiešām ir bijušas ļoti, ļoti intensīvas. Mēs esam gulējuši pa divām, trīs stundām," stāsta garo distanču skrējējs, organizators Dins Vecēns.
"Bija kapitāli. Nu, nebija viegli, protams, bet bija kapitāli. Šausmīgi jauna, liela pieredze un tā saprašana. Mēs varam izdarīt vairāk nekā mēs varam. Mēs pilnīgi mierīgi varam gulēt 45 minūtes naktī un nākamajā dienā noskriet 30 kilometrus," saka taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizators Rimants Liepiņš.
Visās gaismas tikšanās vietās skrējēji un sagaidītāji vienojās kopīgā dziesmā, un tā tas notika arī Kolkā.
