Serjogins labo rekordu 10 000 metros, Bērziņš un Mežiels atgriež Latviju kalnu skrējienu apritē

Aizvadītajā nedēļas nogalē trīs vieglatlēti Eiropas meistarsacīkstēs pārstāvēja Latviju – mārupietis Dmitrijs Serjogins 6. jūlijā Londonas stadionā noskrēja 10 000 metrus (0:29:56,95) Eiropas kausa (EK) izcīņā ātrāk par pusstundu, savukārt Šveices Alpos pie majestātiskā Materhorna 7. jūlijā Eiropas čempionātā kalnu skriešanā startēja kuldīdznieks Kristaps Bērziņš un ogrēnietis Jānis Mežiels. Visi trīs sportisti dalījās iespaidos ar lsm.lv.

Ātrāk par pusstundu 10 000 metrus stadionā Latvijas skrējēji nebija skrējuši kopš 1995. gada, kad to pēdējo reizi spēja rekordists Aleksandrs Prokopčuks (0:29:39,60). 60 gadu laikā kopš 1958. gada (Jānis Burvis – 0:29:28) ātrāk par pusstundu 10 000 metrus bija skrējuši vien 14 Latvijas pārstāvji.

Dmitrija Serjogina starts "B" skrējienā

“Ar rezultātu vairāk vai mazāk esmu apmierināts. Tomēr ir nepadarīta darba sajūta, jo zinu, ka varu labāk,” pēc starta pauda Dmitrijs Serjogins.

“Jau kādu labu laiku gribēju noskriet 10 000 metrus stadionā. Diemžēl Latvijā šī klasiskā vieglatlētikas disciplīna ir gandrīz aizmirsta un atrodas šosejas un taku skrējienu ēnā, ko nevar teikt par Lielbritāniju, kur garas stadiona distances joprojām piesaista lielu uzmanību,” turpina skrējējs.

Sacensības Londonas Parlamentkalna stadionā uzņēma 28 valstu 134 skrējējus, kuri startēja visas dienas garumā, un “pēc organizatoru informācijas pasākumu klātienē vēroja ap 8000 skatītāju un 50 000 sekoja attālināti” bilst Serjogins, kurš startēja “B” skrējienā plkst.20.00 un izcīnīja 22. vietu, paliekot aiz igauņa Tīdreka Nurmes (0:29:36,76) un apsteidzot Latvijas sacensībās bieži redzēto lietuvieti Vaidu Dopolsku (0:30:15,57). Pusotru stundu vēlākājā “A” skrējienā visi 37 finišētāji bija ātrāki par Latvijas sportistu un uzvaru izcīnīja Itālijas pārstāvis Jemaneberhans Kripa (0:27:49,79). Dienas startos – “F”, “E”, “D” un “C” skrējienos ātrāk skrēja tikai pēdējā, kad 10 000 metrus pusstundā veica deviņi atlēti. Bez sešiem vīru startiem sacensībās tika aizvadīti arī trīs sieviešu skrējieni un sociālā tīkla “Strava” vienas jūdzes izaicinājums.

Sarkanbaltsarkanajā formā redzams Dmitrijs Serjogins

EK 10 000 metros pirmssākumi meklējami 1997. gadā, kad to dēvēja par Eiropas izaicinājuma sacensībām. Zināmāko uzvarētāju vidū ir pasaules rekordiste maratonā Pola Redklifa, kā arī olimpiskie čempioni Fernanda Ribeiro, Dīters Baumans un Mo Farahs.

Dmitrija Serjogina līdzšinējais personīgais rekords kopš 2016. gada bija 32 minūtes un 25,2 sekundes, taču 2018. gada pēdējā dienā Barselonā 10 kilometros (0:29:36) mārupietis laboja Latvijas rekordu šosejā, kas kopš 2009. gada piederēja Valērijam Žolnerovičam.

Tā kā rezultāti stadionā mēdz būt labāki, salīdzinot ar asfalta segumu, tas vieš cerības, ka tuvākā nākotnē Dmitrijs Serjogins varētu vēlreiz pārspēt savu personisko rekordu, ja vien būtu piemēroti daudz sacensību. “Tas tā ir, vienīgi startu 10 000 metros ir ievērojami mazāk nekā šosejā, tāpēc iespējamība noskriet labi stadionā ir mazāka,” pieticīgs ir skrējējs.

Maijā mārupietis uzvarēja Latvijas čempionātā maratonā (2:25:01), “Tet Rīgas maratons” ietvaros izcīnot 10. vietu, kas nodrošināja dalību Pasaules čempionātā (PČ) Kataras galvaspilsētā Dohā 5. oktobrī plkst. 23.59.

“Īsta gatavošanas PČ sāksies tikai tagad - nepilni trīs mēneši jeb 12 nedēļas,” nākamos mērķus ieskicē Dmitrijs Serjogins.

Dienu pēc notikumiem Londonas ziemeļrietumu rajonā Šveices Alpos risinājās Eiropas čempionāts (EČ) kalnu skriešanā ar divu Latvijas sportistu līdzdalību. Vienā no Šveices kalnu slēpošanas centriem Cermatā 10,1 kilometru distanci ar 1020 metru kāpumu summu veica Kristaps Bērziņš un Jānis Mežiels. Latvijas sportam šīs sacensības ir nozīmīgas ar faktu, ka tikpat sens kā iepriekšējais rekords 10 000 metros stadionā bija arī pauze, kurā mūsu pārstāvji nebija startējuši šādās meistarsacīkstēs.

Vēsturisks ieskats Pasaules meistarsacīkstēs kalnu skriešanā ar Latvijas pārstāvju līdzdalību

Cermatā tika aizvadīts 7. Pasaules čempionāts (PČ) kalnu skriešanā 1991. gadā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nākamais PČ risinājās Itālijā, kur neiztika bez sportistiem no Latvijas un tā bija iespēja sarkanbaltsarkanajam karogam plīvot sacensību ciematā.

1992. gada augusta izskaņā 14,67 kilometru garajā distancē ar 1394 augstummetriem startēja 93 dalībnieki, kur ātrākais bija austrietis Helmuts Šmuks (1:11:00). No Latvijas skrējējiem vislabāk veicās Jānim Mičulim (1:23:19 – 61. vieta), kam sekoja Guntis Roziņš (1:26:03 – 72. vieta), Vilnis Noveičuks (1:26:18 – 73. vieta), Oļegs Kozlovs (1:29:39 – 87. vieta) un Normunds Freimanis (1:32:46 – 90. vieta). Sasummējot ātrāko skrējēju nopelnītos punktus, Latvijas komanda izcīnīja 18. vietu.

10,07 kilometru distanci ar 810 augstummetriem bez komandu ieskaites veica 74 dalībnieki, no kuriem pieci pārstāvēja Latviju. Uzvaras laurus plūca brits Martins Džons (0:49:05), tikmēr Ģirts Fogelis (0:59:15 – 57. vieta) no Saldus bija vienīgais no Latvijas skrējējiem, kas spēja distanci paveikt ātrāk par stundu. Teju kopā 64.-66. pozīcijās finišēja mūsdienās distanču sertificētājs un skriešanas treneris Juris Beļinskis (1:02:39), Ainārs Ķeris (1:02:48) un Gints Bitītis (1:02:55). Arī leģendārais ultramaratonists Georgs Jermolajevs (1:09:27) nepalika pēdējais un aiz sevis atstāja trīs kalnu skrējējus.

Sieviešu konkurencē komandu ieskaitē Latvijas dāmas nekvalificējās, jo 7,44 kilometru distancē ar 625 augstummetriem startēja tikai divas sportistes – Ilona Upmale (0:46:52 – 44. vieta) un Elizabete Kaņeva (0:49:00 – 55. vieta). 75 dalībnieču konkurencē uzvaru izcīnīja Austrijas sportiste Gudruna Flugere (0:39:16).

Šo pašu distanci veica arī juniori, un vienīgais Latvijas pārstāvis bija vidējo distanču skrējējs Einārs Tupurītis (0:43:11) no Smiltenes, izcīnot 46. vietu starp 57 finišētājiem. Lai arī kalnu apstākļos stadiona speciālistam

pēc finiša bijusi nepieciešama mediķu palīdzība, daži turpmākie gadi Tupurītim bija gana spoži – krita vairāki Latvijas rekordi, kļuva par ASV studentu čempionu, nesa Latvijas karogu Atlantas olimpiskajās spēlēs, kur spīdēja ar 11. vietu. Un vēlāk kļuva par veiksmīgu baņķieri ASV.

Pilnu komandu izdevās izveidot starp jaunietēm, un vēl īsākā distancē ar mazāku augstummetru summu startēja trīs Latvijas sportistes, izcīnot 5. vietu 7 komandu konkurencē. No uzvaretājas atpaliekot nepilnas četras minūtes,

13. vietu pirms 27 gadiem izcīnīja Jeļena Čelnova (0:24:08), ko šodien zinām kā visu laiku labāko Latvijas garo distanču skrējēju Jeļenu Prokopčuku.

Savukārt 18. un 20. vietas ieņēma Jeļena Lavrenko (0:25:28) un Kristīne Graudiņa (0:25:51).

1993. gadā Latvija netika pārstāvēta Francijā notiekošajā PČ, taču vēl pēc gada septembra sākumā uz Vāciju devās pieci vieglatlēti. 13,07 kilometru garajā distancē ar 1200 augsummetriem startēja 115 sacensību dalībnieki un uzvaru izcīnīja jau pieminētais Helmuts Šmuks (1:01:02). No Latvijas sportistiem vislabāk veicās joprojām aktīvajam soļotājam Normundam Ivzānam (1:08:57 – 68. vieta), desmit minūšu laikā finišēja arī Artūrs Čurkāns (1:13:50 – 96. vieta) un Aleksandrs Proščinko (1:18:57 – 112. vieta), vēl trīs konkurentus atstājot aiz sevis.

Junioru 7,34 kilometru distancē ar 685 augstummetriem starp 57 dalībniekiem, zaudējot uzvarētājam četras minūtes, 31. vietu izcīnīja Mārtiņš Alksnis (0:40:43) un Viktors Puzāns (0:45:09), ierindojoties 51. vietā.

Pēc gada uz Edinburgu Lielbritānijā mūsu sportisti neaizbrauca, taču pēdējo reizi pirms ceturtdaļgadsimta pauzes PČ kalnu skriešanā Latvijas pārstāvji piedalījās 1996. gada 1. septembrī Austrijas Alpos. Uzaugot bez kalniem un trenējoties stadionā, nav viegli saņemties atkārtotiem startiem, un Alksnis ar Čurkānu bija vienīgie, kas uzdrošinājās otrreiz startēt šādā izaicinājumā. 11 kilometru skrējienā ar 1310 augstummetriem uzvaru izcīnīja itālis Antonio Milonari (0:56:21). Starp 134 dalībniekiem otro simtu iesāka Mārtiņš Alksnis (1:11:10), tālāk 108. vietā sekoja iepriekšējā gada Rīgas maratona uzvarētājs Ziedonis Zaļkalns (1:12:04), kurš pēc tam Rīgā uzvarēja vēl trīs reizes. 113. un 115. vietu sadalīja jau iepriekš pieredzi guvušais Artūrs Čurkāns (1:14:07) un

šodien zināmais treneris Andis Austrups (1:14:24).

Komandu vērtējumā tika izcīnīta 21. vieta, aiz sevis atstājot divas valstis.

2019. gada 7. jūlija starts Eiropas čempionātā

Pēc 23 gadu pauzes Latvijas skrējēji Kristaps Bērziņš no Kuldīgas un Jānis Mežiels no Ogres startēja augstākā līmeņa meistarsacīkstēs. Tā kā PČ novembra vidū risināsies tālajā Argentīnā, tad tika izvēlēts starts 18. Eiropas kalnu skriešanas čempionātā tuvāk mājām.

Starp 80 dalībniekiem, kas startēja 10,1 kilometru distancē ar 1020 metru kāpumu summu, uzvaru izcīnīja Lielbritānijas pārstavijs Jēkabs Adkins (0:53:21), savukārt Kristaps Bērziņš (1:03:50) ierindojās 65. vietā, bet 10 pozīcijas zemāk finišēja Jānis Mežiels (1:09:44), aiz sevis atstājot četrus konkurentus.

Kristaps Bērziņš vēlējās distanci veikt ātrāk par stundu, kas būtu devis aptuveni 42. vietu: “Kalni kā kalni, protams ļoti skaisti. Trase man patika, bet pat solītie līdzenie posmi bija ar nelielu kāpumu, kas nedaudz pārsteidza. Pati sacensību gaita bija aizraujoša, jo visu laiku redzēju sev skrējējus aizmugurē un priekšā, ar kuriem bieži mainijāmies pozīcijām. Biju cerējis noskriet zem vienas stundas, tomēr šoreiz patraucēja tas, ka nebiju vesels un citos kāpumos par daudz taupīju spēkus kāpjot, nevis skrienot.

Prieks, ka finišā izdevās apsteigt Maltas sportistu, ar kuru kopā veicu lielu distances daļu.”

Ja Dmitrijs Serjogins un Kristaps Bērziņš bija lakoniski par saviem startiem aizvadītajā nedēļas nogalē, tad ogrēnietis Jānis Mežiels bija gatavs dalīties plašāk ar lsm.lv lasītājiem:

“Stāvu uz starta līnijas pēdējā, septītajā koridorā trešajā sektorā aiz lielvalstīm Norvēģijas un Horvātijas. Komentētājs sauc 30 sekundes līdz startam un ārā ap +18C, ir tikko labi nolijis lietutiņš. Un domāju pie sevis: nu ko, un ballīte var sākties - esmu tam gatavs... 3, 2, 1, šāviens. Pirmie 1,4 kilometri pa ļaužu un elektromašīnu pilnajām Cermatas ielām, kas tūlīt uzved nelielā kalniņā un paveras majestātiskā Materhorna stāvs un visapkārt visādi citi Alpu kalni. Viens no tiem ir iecerētais finiša kalns Riffleberg 2579 metrus virs jūras līmeņa.

Skrienu līdz pat pirmajam dzeršanas punktam kopā ar diviem horvātiem un vienu albāni. Līdz tam ir pievarēti tikai ap 170 kāpuma metri, bet trešdaļa distances. Kalna lejā brīžiem uzpūta silts vējiņš un saulīte labi silda, kā arī skatītāju vēl joprojām ir gana daudz - nūjotāji malās un bērni uzsauc: "wundabaa" "zuper" "hophophop".

Sākas sacensību vidusdaļa no trešā līdz sestajam kilometram, kur jāuzveic ap 500 kāpuma metriem pa pusbiezu, domājams, priežu mežu, un palēnām pazaudēju arī savus grupas biedrus. Ātri pāreju plašos soļos un kāpju kalnā, jo stāvums ātri noliek pie vietas - nav ne neskrienami akmeņains vai dubļu ieskauta taka vai krampjainas kājas, bet vienkārši ir tik ļoti stāvs, ka

kakls sāp, skatoties uz iecerētās takas galapunktu.

Kaut kur kāpuma pusceļā ir fantastiska kadru maiņa, kad mežs pāriet pļavā un redzu priekšā paveramies tos pašus kalnus, bet nu jau tie ir tuvāk. Te putni vītaro un saule silda, ir jāskrien pāri platam gājēju tiltiņam, kas ved pār krāčainu upi.. daži desmiti metru, un ieejam stāvā meža stāvā – otrais raunds var sākties. Klāt ir otrais dzeršanas punkts.

Pēc pievarētām divām trešdaļām distances var sākties ātrais etaps divu kilometru garumā, kur vidējais temps nu jau 5:54 min/km. Skrienam gar dažiem smalkiem restorāniem, kur seniori bauda pusdienas un māj. Tāpat skatītāji uzmundrina un distance ved pa kalna nogāzi, kur koku ir maz un Cermata ir mazas vīnogas izmērā. Riffleberg finišs ir tieši virs galvas ap 250 metrus augstāk. Kājas un elsošana ir pasmaga, bet kājas atlabst uz ātrā posma beigām, bet atkal tuvojas kāpums, kuru kaut nedaudz pārvarēt atvieglo, šķiet, šveicietis ar milzīgu zvanu rokās.

Pēdējos divos kilometros ir ļoti krāsains atbalstītāju klāsts no visām Eiropas valstīm, bet jo īpaši itāļi, kas, nu vairs nepateikšu, vai spēcīgo bungu rīboņas vai retinātā gaisa spiediena maiņas ietekmē, aizkritināja man ausis. Pa gabalu vēl redzu Kipras skrējēju, bet šis tik atskatās un nedomā apstāties. Kāpj, kāpj, kāpj, līdz redzi tālumā finišu. Centos skriet, cik jaudas, bet pat mazos kāpumos kājas neklausa un atbalstītājs no Maltas sauc: "Three quick steps and You are there!" Ohhh, nopūtu un centos skriet 500 metrus, cik spēka. Beidzot pēdējais stiepiens un finišs. Ir tas nu pievarēts!

Pa retam metu arī acis uz atpakaļu, bet kā pēc noskrietiem pirmajiem diviem kilometriem, tā līdz beigām Izraēlas skrējēju nemaz nemanīju, bet tikai pa gabalu priekšā skrienošo kiprieti.

Tā vien gribās jau rīt teleportēties spēcīgākam uz 2020. gada čempionātu, kas notiks Portugālē.

Jā, tas tik bija grandiozs piedzīvojums - Izgaršots, izsmaržots, sajusts, ieraudzīts visās četrās dimensijās, jo tāpat kā Stirnubukā, tāpat arī kalnu skrējienam, šķiet ir sava odziņa, kur, vienu noplūcot, gribas visu ķekaru.”

Nākamgad nenotiks PČ taku skriešanā, kur piecus gadus pēc kārtas startēja Latvijas izlase. Tāpēc 2020. gadā uz kalnu skriešanas sacensībām varētu aizbraukt lielāka komanda, kur būtu pārstāvēta pilnas vīriešu un sieviešu komandas. Savukārt 2021. gadā plānots apvienot vienā čempionāta nedēļā gan taku skriešanas pamatprincipus, gan kalnu skriešanas elementus. Šobrīd abi sporta veidi atšķiras ar distanču garumiem, pieļaujamo ekipējumu un citām niansēm.

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti