133 kilometri 24 stundās, skrienot pa brikšņainiem mežiem un nātru laukiem – tāda ir nupat pie Rāznas ezera notikušā Pasaules čempionāta rogainingā uzvarētāju bilance. Izklausās skarbi? Taču šis orientēšanās sporta paveids vilina doties trasē tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, un pirmoreiz Latvijā notikušā pasaules čempionāta rezultāts mūsējiem ir izcils – visas trīs pirmās vietas Latvijas komandām.
Rogainingā alkatība nav tā labākā īpašība.
Protams, gribas visus punktus paņemt, bet labi organizētas rogaininga sacensības ir tādas, kur visus punktus nevar paņemt.”
Andris Ansabergs atzīst, ka rogainings nav tas, ko viņš darītu prieka pēc. “Piedzīvojumu sacensības tu vari baudīt, protams, profesionāli darot, arī nav tik liela bauda. Bet rogainingā nav tā – jo ātrāk skriesi, jo ātrāk beigsies sacensības. Šeit jo ātrāk skriesi, jo vairāk punktus savāksi, bet 24 stundas vienalga būs jāskrien. Tādēļ tas ir viens no grūtākajiem sporta veidiem,” skaidro Andris.
Taču atgriezties sacensībās liek labā sajūta finišā, jo tajā brīdī aizmirstas grūtības. “Kad skrien, domā - kāpēc šeit esmu un nevajadzēja šo vispār darīt. Bet nedēļu pēc finiša viss jau aizmirsts un liekas: kad nākamais rogainings, jo bija taču baigi forši,” saka Andris.
Jānis skaidro, ka tas ir orientēšanās sporta paveids, kurā iespējams iepazīt jaunus apvidus un doties nezināmajā: “Starta brīdī saņem karti un tad mēģini atrast kontrolpunktus. Protams, ir grūti.
Rogainings ir ļoti, ļoti izsmeļošs sporta veids.”
Savukārt sacensību dalībnieki, kas netiecas pēc noteikta rezultāta, mēdz izmantot to kā iespēju pastaigai un atpūtai.
Labu rezultātu sasniegšanai rogainingā ir daudz jātrenējas un jābūt labai fiziskai sagatavotībai. “Jātrenējas ir daudz. Mēs abi esam tehniski skrējēji, līdz ar to grūtais apvidus ir vide, kur mēs esam pieraduši un mums neķeras kājas, mēs zinām, kā iet cauri “džungļiem” diezgan ātrā tempā,” saka Andris.
Tāpat būtiska ir sacensību pieredze: “Latiņa ir jāuzstāda [aizvien] augstāk un jātic tam, ka tu vari vairāk. Kad pāris reizes pārspēj to, ko vari izdarīt, tad jau sāk saprast, ka nav tik daudz robežu, tās ir galvā. Vienkārši ticēt tam, ka vari vairāk izdarīt.
Un pieredze ir vajadzīga – pierodi būt komfortā, kad esi diskomfortā.”
Jānis arī atklāj vairākas lietas, kas palīdzēja komandai pieveikt distanci. Pirmkārt, svarīga bija lomu sadale: Jānis vairāk bija navigators, bet Andris tempa turētājs. “Uz sacensību otro pusi izmantojām Andra sagatavoto vilkšanas sistēmu, [..] kur Andris mani nosacīti velk. Protams, es skrienu, bet viņš man neļauj atpalikt. Viņam ir mazliet grūtāk, un man ir mazliet grūtāk, bet kopumā temps mums paliek gana augts,” atklāj Jānis.
