Ratiņmaratonists Juris Kalniņš ceļā uz pasaules eliti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Maija sākumā uzvara Igaunijā Vandras maratonā (2:45:37,1) un septembra izskaņā debija pasaules ātrākajā Berlīnes maratonā (2:24:08) Vācijā - tāds bijis pirmais gads sporta ratos ratiņbraucējam Jurim Kalniņam. 38 gadus vecais rīdzinieks piecus gadus atrodas ratiņkrēslā, kas izmainījis viņa dzīvi. 2016.gada 24.aprīlī ratiņmaratonists startēs Londonā, lai vēl vairāk pietuvotos pasaules līmenim.

Ātrajā Berlīnes maratona 42,195 kilometru trasē ik septembri startē 40 000 dalībnieku. Pārdesmit minūtes pirms skrējēju lielā starta trasē dodas vairāki desmiti ratiņbraucēju, kuri saņem nedalītu apbrīnu no tūkstošiem atbalstītāju, kas iznākuši uz ielām, lai redzētu un uzmundrinātu dienas varoņus.

Viņu vidū bija arī debitants no Latvijas - Juris Kalniņš, kurš savu pirmo maratona laiku uzlaboja par 21 minūti. "Trases malā visā garumā bija skatītāju pūļi. Tie pamatīgi uzmundrināja un nedeva iespēju atslābināties,"atceras Juris.

Pirms pieciem gadiem viņš bija parasts ierindas pilsonis. Svinēja Jāņus, bija pirts un lekšana dīķī, kas noslēdzās reanimācijā. Viņš bija ielēcis pārāk tuvu krastam un lauza kakla skriemeļus. Trim operācijām sekoja rehabilitācija Vaivaros un pirmie sasniegumi bija gaiteņa pārvarēšana ratiņkrēslā, kas vienlaikus vērtējama kā dzīves nepieciešamība. Vienkārši saprotama, bet ne izpildāma cilvēkam ar paralīzi no krūškurvja uz leju.

Braucienam apkārt Vaivaru rehabilitācijas centram jau nepilnu gadu pēc traumas sekoja iestāšanās Jūrmalas Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) programmā, lai spētu atgriezties ikdienas dzīvē.

Kādreizējais celtnieks nu ir kļuvis par dispečeru “Baltic Taxi”, kur nostrādāti jau trīs gadi. Sākumā bijusi pilna slodze, taču tagad sporta mērķu dēļ darbs ir nedaudz pakārtots dienas režīmam. Pateicoties darba devēja atbalstam, Juris var strādāt no mājām un pienākumus veikt tikai dienā, lai nakts stundās pilnvērtīgi atpūstos pēc treniņslodzes.

Smagais trieciens Jura dzīvi liktenīgajā 33 gadu vecumā mainījis pamatīgi. Ja pirms tam smēķējis un trenažieru zāli apmeklējis tikai dažreiz, tad tagad cigarešu dūmi riebjas un traucē pat Rīgas parkos, kur tiek aizvadīta lielākā daļa treniņu. Sākot sportista karjeru, mainījies arī draugu loks - tagad apkārt ir sportisti, taču uzticamākie draugi saglabājušies.

“Jāpatīk, jābūt dullam! Ar piespiešanos nesanāks,” portālam lsm.lv savu motivāciju skaidro ratiņmaratonists Juris. Tiesa, periodā, kad ir divi treniņi dienā, rati var nepatikt un jārod motivācija kāpt tajos iekšā. Taču Juris pieļauj, ka tādas sajūtas nav svešas jebkuram sportistam un gandarījums pēc treniņa ir vienmēr.

2015.gadā Juris aizvadīja trešo sacensību sezonu ratiņos, un šis ir pirmais gads sporta ratos. Pirms tam bija pusotrs gads ielas ratiņkrēslā. Juris ir iecienījis seriālu “Skrien Latvija”, un šogad Jelgavas pusmaratonā sasniegts labākais rezultāts - viena stunda un 14 minūtes. Pārējie skrējēji neatlaidīgo vīru ratiņkrēslā jau ievērojuši un sveicina, reizēm nāk klāt un salīdzina rezultātus. Juris ratos noskrējis vairāk nekā 10 pusmaratonus, un ne reizi rezultāts nav bijis sliktāks par pusotru stundu. Tiesa, ne visās pilsētās trases ir piemērotas ratiņbraukšanai, kurai traucē arī asie pagriezieni.

Astoņi ratiņbraucēji ir lielākais skaits, kas redzēti Latvijas sacensībās, taču viņš pagaidām ir vienīgais ar sporta ratiem, kurus palīdzēja sarūpēt “Maratona klubs” no Ventspils. Kluba vadītājs Andris Valerts cīnījās, lai piepildītu vienu no mērķiem - kluba biedrs piedalīsies pasaules līmeņa maratonā. Sagādāti sporta rati 1000 eiro vērtībā, tajos ieguldīta vēl tikpat liela summa un tuvākajā nākotnē paredzēti vēl vairāki uzlabojumi. Septembra izskaņā par 21 minūti labots pirmā maratona rezultāts un kopā ar treneri Aigaru Matisonu var strādāt nākamo mērķu realizēšanas virzienā.

Jura sargeņģelis Andris Valerts bija līdzās arī Berlīnē un trasē uzmundrināja. "Andris turēja savu vārdu un bija trases malā. Ūdeni virsū gan nevajadzēja gāzt, jo bija pietiekami vēss. Viņš, cik varēja, pāris vietās paskrēja līdzi kādus 100 metrus un uzmundrināja mani. Tas bija super!"

Ventspils ir ideāla vieta treniņnometnēm, uz kurieni Juris dodas trīs nedēļas pirms sezonas galvenajiem startiem un trenējas divas nedēļas līdz spēku izsīkumam. Kurzemnieki parūpējušies par to, lai viss būtu vienuviet un auto var droši rūsēt stāvvietā pie Olimpiskā centra dienesta viesnīcas... “Maratona klubs” rūpējas par savu ratiņbraucēju un vienmēr sarūpējuši labākos apstākļus treniņiem, ēšanai un atpūtai. Pilsētā pie jūras ir ne tikai svaigs gaiss un lieliski veloceliņi, bet arī vieglatlētikas manēža, stadions, trenažieru zāle, peldbaseins, trenera padoms un kluba biedru nesavtīgais atbalsts. Palīdzēts arī ar ceļa un dzīvošanas izdevumiem uz Berlīnes maratonu, kur dalības maksa vien bijusi 120 eiro.

Pirms garo distanču skriešanas Juris izmēģinājis arī citus sporta veidus. Kristaps Kotāns viņu ievedis ratiņbasketbolā, kas Latvijā ir samērā attīstīts un ar ko regulāri nodarbojas ap 20 sportistu. Pašam nācies šo sporta veidu pamest, jo sācis sportot pārāk drīz pēc traumas - jau pirmajā gadā, kad ķermenis bijis pārāk mīksts, ļumīgs un nevarīgs.

Vieglatlētes Lauras Ikaunieces-Admidiņas treneris Andis Austrups palīdzējis spert soļus vieglatlētikā, kur mests šķēps, lode un disks. Vairāk nekā gadu Juris Kalniņš trenējies šajās disciplīnās, taču, klausot ieteikumiem braukāt ar ratiem, tā veidojot bāzi, sapratis, ka garās distances ir iepatikušās. Internetā redzētie video ar maratona ratiem ieinteresējuši, un dzīve savedusi viņu kopā ar ventspilniekiem. 

Izmēģināts arī parabobslejs un pat parabodibildings. “Pēc traumas nebija iespēju paslinkot, uzreiz iekšā sportā!” savu aizraušanos atzīst Juris, kurš vieglatlētikā saskata daudzpusīgumu un iespējas attīstīt savu spēku, izturību un vispārējo sagatavotību.

Tikai pateicoties sportam un neatlaidībai, tagad ir iespējams pašam paēst, apģērbties, iekāpt ratos un tikt galā ar citām ikdienišķām lietām.

“Pēdējais ķirurgs, kurš mani operēja, teica - ja gribi staigāt, tad sporto!” atceras Juris. “Pieci gadi pagājuši, varbūt pēc 10 gadiem mans sapnis piepildīsies,” tā sportists, kura neatlaidība panākusi to, ka uzlabojusies viņa korsetes muskulatūra, kamēr ķermeņa paralīze saglabājusies.

Vēl mazliet Berlīnes.

Posted by Juris Kalniņš on otrdiena, 2015. gada 29. septembris

Tāpat kā treneri, arī sporta ārste un fizioterapeite Sandra Rozenštoka sniedz bezmaksas konsultācijas un palīdz uzlabot braukšanas tehniku, vērojot treniņus LSPA stadionā. Mērķis ir sasniegt pasaules līmeni ratiņbraukšanā. Šī gada Berlīnes maratona uzvarētājs Dāvids Veirs (1:27:36) no Lielbritānijas Londonas paralimpiskajās spēles izcīnīja četras zelta medaļas un bija pārliecinošs favorīts. Otrās vietas ieguvējam ir 57 gadi, un tā ir papildu motivācija turpināt trenēties. Visticamāk, ka Londonas maratonā vēl netiks sasniegts paralimpiskais normatīvs (ap 1h un 35 minūtēm), taču citu valstu sportisti apliecinājuši, ka pēc četriem gadiem sporta ratos var cerēt uz pirmajiem panākumiem.

Juris šādos ratos sēž tikai vienu gadu un jau paspējis sevi pierādīt, taču atzīst, ka šis ir daļēji tehnisks sporta veids, kur puse panākumu ir atkarīga no ratiem, puse no paša snieguma. 

Rīgā piemērotākā vieta treniņiem ir Mežaparks, taču tas no Imantas ir patālu, tāpēc visbiežāk tiek izmantota kūrortpilsēta Jūrmala, kur ir plašas ielas un veloceliņi. Autovadītāji ir laipni - piebremzē, nepīpina un apbrauc, ko Juris novērtē. Pats viņš automašīnu atsāka vadīt jau mazāk nekā gadu pēc traumas. Auto tiek gandrīz katru dienu izmantots, lai nokļūtu uz treniņiem Jūrmalā, Mežaparkā, Uzvaras parkā vai LSPA stadionā. Savu Rīgas mikrorajonu Imantu Juris dēvē par videi draudzīgu, jo apkārt ir zaļš un iespējams pārvietoties ar ielas ratiem.

Uz sarunu ar lsm.lv viņš ieradās ielas ratos no fizioterapijas konsultācijas. Divas nedēļas pēc Berlīnes maratona organisms vēl nav atguvies un nepieciešami vingrinājumi, lai ātrāk atgrieztos treniņu apritē. Pēc sarunas ar portālu lsm.lv Jurim treniņplāns paredz 12 kilometrus. Taču maratona sagatavošanās posmā treniņi ir no 40 minūtēm līdz pat divām stundām. “Ja iepriekš trenējos parabodibildingā un 5-6 reizes nedēļā devos uz svaru zāli, tad tagad tikpat daudz laika veltu ratiņbraukšanai,” par motivāciju nesūdzas Juris, kura garākie treniņi pirms maratona (42,195 km) sasniedz 36 kilometrus. Pulsometrs gan netiekot izmantots, jo specifiskā ķermeņa poza pulsa jostiņai ļauj noberzt ādu. Juris labprāt izmantotu iespēju pamēģināt jaunākos modeļus, kuri pulsu nolasa no rokas, taču tas varētu traucēt plaukstām, kuras ir nepārtrauktā kustībā.

Treniņi neizpaliek arī ziemā. Pērn braukts pat -7 grādu salā. Šoruden notiek sagatavošanās darbi, lai ar sporta ratiem varētu braukt arī sniegotā ziemā. Sagādāti speciāli ruļļi, uz kuriem novietot sacensību ratus laikā, kad nav iespējams doties ārā. Kombinējot šādas treniņiespējas ar darbu trenažieru zālē, ir rasts ceļš mērķu sasniegšanai.

Citiem ratiņmaratonists iesaka: “Lai nebaidās un mēģina!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti