“Transcontinental Race” (TCRNo8) šogad maršruts ved cauri 14 Eiropas valstīm no Flandrijas Beļģijā līdz Burgasai pie Melnās jūras Bulgārijā, ceļā atzīmējoties četros kontrolpunktos, kas izvietoti kalnos Čehijā, Alpos, Melnkalnē un Rumānijā. Kalni pieredzēti, arī šķērsojot Dienvidvāciju, no kurienes nāk ātrākā sieviešu braucēja Fiona Kolbingere, kura absolūtajā vērtējumā ierindojās 8. pozīcijā.
Braucējiem jābūt pašpietiekamiem un lielākā daļa savu ceļu jāplāno pašiem, kas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Dalībniekiem jādomā gan maršruts, gan vietas, kur atpūsties, gulēt, paēst, saremontēt velosipēdus, neizmantojot atbalsta komandu. Pašpietiekamas velosacensības nozīmē arī to, ka nedrīkst saņemt palīdzību ne tikai sacensību vietā, bet arī attālināti atbalstu ar viesnīcu rezervēšanu, maršruta pārplānošanu, rezerves daļu meklēšanu un citam lietām. Nav nejaušība, ka labāk sagatavotie spēj gūt panākumus šādās sacensībās, uzsver organizatori.
Sarunā ar LSM Krišjānis Ratiniks (Velomens) bilst, ka sacensībās, kas garākas par maratonu, nepieciešama veiksme, taču atzīst, ka noderējusi pieredze, organizējot ceļojumus, treniņnometnes ārzemēs, kā arī rīkojot pašmāju ultragarās velosacensības, tostarp Latvijā cieņu guvušos “Velorealitāti” un “apLV”. Pirms pieciem gadiem velobraucējs TCR pieveica 299 stundās un tika pie Gada balvas sportā.
Motivāciju startēt šogad Velomens skaidroja ar teorētiskām zināšanām par to, ko un kā varētu darīt, lai nobrauktu ātrāk sacīkstes, tāpēc bija pienācis laiks to pārbaudīt. Pirms gada Spānijā bija izdevies nosacīts pārbaudes brauciens nedēļas ilgā treniņnometnē, kas iedrošināja pieteikties sacensībām.
TCRNo8 organizatori bija pacentušies ar sacensību grūtības pakāpi tā, ka visa distance līderiem prasīja vairāk laika nekā citus gadus. Uzvarētājs Kristofs Strasers no Austrijas maršrutu veica 9 dienās 14 stundās, no tuvākajiem sekotājiem aizbēgot par astoņām stundām. Savukārt latvietim izdevās savu iepriekšējo rezultātu uzlabot par vairāk nekā pusotru diennakti. Palīdzējusi ne tikai iepriekš gūtā pieredze, bet arī paša samazinātais svars un vieglāks velosipēds, kas kopā ar visu ekipējumu svēris ap 11 kilogramiem. Tas bijis mazākais starp dalībniekiem, taču tika ievērotas obligātā ekipējuma prasības. Turklāt līdzi bijuši speciāli iegādāti pārgājiena zābaki, kas paredzēti obligātajiem posmiem bezceļos, kur būtu jāstumj velosipēds. Zābaki tomēr netika izmantoti pat izdangātajā posmā, kurā ikdienā var izbraukt cauri tikai izmanīgi motobraucēji. Velomenam šis posms bija naktī, turklāt atgaiņājoties no suņiem, tāpēc pēc tā varēts izmest lieko ekipējumu.
Ņemot vērā, ka kopējais starts bija svētdienas vakarā pl.22, tradicionāli Krišjānis Ratiniks plānoja negulēt pirmo un pēdējo nakti, ņemot vērā, ka bez ilgākas pauzes var braukt līdz 36 stundām, jo nepieciešams uzlādēt elektroniku. Pārējās dienās katru vakaru tika atrasta viesnīca pēc nobrauktiem 300–400 kilometriem un tērēts miegam ap piecām stundām, kas bija krietni vairāk nekā citiem TOP10 braucējiem. Iekārtojoties viesnīcā, stundas laikā līdz miegam tika pat izmazgātas drēbes.
Tikmēr līderi taupīja uz miegu un pārsvarā gulēja ceļmalas pieturās, par ko liecināja fotopublikācijas organizatoru sociālajos tīklos. Arī veikalu apmeklējumam vadošie braucēji, tostarp ātrākā dāma, spēja tērēt līdz piecām minūtēm, ieskaitot apstāšanos un kustības atsākšanu. Velomens tā vēl neprot, visbiežāk stājies pie veikaliem ik pēc 50 kilometriem un vienreiz pat atļāvies paēst restorānā, ēdiena gaidīšanai un veikalam kopā iztērējot 27 minūtes. Vidēji dienā braucot 14–16 stundas dienā, līdz divām stundām tika iztērētas apstāšanās pauzēm. Izbraukšana no viesnīcas parasti bija tumsā, vienīgi pirmajā gulēšanas naktī par divām stundām aizgulējies, tiekot pie septiņām stundām. Tās divas stundas turpmākajā nedēļā tā arī nav izdevies atgūt.
Finišā organizatori apbrīnojuši latvieti, jo neizskatījās noguris kā citi TOP10 braucēji, kas skaidrojams ar lielāku atpūtas un gulēšanas laiku, kas rezultējās labākā vidējā kustības ātrumā un pasākuma izbaudīšanā kā nepilnu 11 dienu ceļojumā.
Tiešsaistes datu sekotāji manīja, ka Velomena ceļi itin bieži krustojās ar ātrāko dāmu Fionu, kura brauca ātrāk kalnup, jo tā ir viņas ierastā ikdienas treniņu vide. Ripojot lejup, priekšrocības bija latvietim, taču savu epizodisko atrašanos priekšā viņš skaidro ar kādu īsāku atpūtas brīdi un negulēšanu pirmspēdējā naktī.
Sacensību laikā tapusī Krišjāņa Ratinika fotogalerija
Aptuveni 400 kilometrus pirms finiša bija nepieciešams ar prāmi šķērsot Donavas upi, kas šoreiz nozīmēja gulēšanu pēdējā naktī. Sausuma dēļ, par ko vēstīja LSM, no trim prāmjiem darbojās tikai viens, un latvietis 11. dienās sākumā uz klāja sastapa vēl pusduci sacensību dalībniekus, kuriem visiem bija jādala atlikusī vieta TOP10. Daži izskatījās pa nakti atjaunojušies, kamēr vairāki bija tik saguruši, ka atgādināja stacijas bezpajumtniekus, noslēdzošo sacensību rītu atceras ultravelobraucējs no Latvijas. Tiklīdz nobraukuši no prāmja, Velomens traucās “Siguldniekam” identiskā kāpumā tā, lai pārējie nemēģinātu dzīties pakaļ un līdz finišam vakarā bija iekrājis trīs stundu pārsvaru no tuvākā sekotāja, paspējot iebraukt degvielas uzpildes stacijā un nomazgāties. Netraucēja pat salūzušais pedālis, ar kuru nobraukti 300 kilometri. Pirms tam iepriekšējās dienās neizturēja arī otrs pedālis, kuru nācies mainīt vietējā veloservisā.
Savas likstas ar pedāļiem Krišjānis Ratiniks skaidro ar to vieglumu un nākamreiz ņemtu nedaudz smagākus.
Par spīti brīžam briesmīgiem ceļiem nav bijušas problēmas ar bezkameru riepām un vienīgā rezerves kamera netika izmantota, LSM stāsta velobraucējs. Tik garā un ilgā ceļā bez starpgadījumiem un kritieniem uz noguruma fona nav izticis neviens dalībnieks, Latvijas pārstāvi ieskaitot. Vecāku dēļ sociālajiem tīkliem paslīdēja garām lidojums pāri stūrei, situācijā, kad ceļu krustojumā, pie luksofora uzsākot kustību, nepilnīgi ieklipējās pedālis. Sanāca ciest ne tikai ielas malā stāvošam vecam auto, bet arī kājai. Nācās paņemt pusotru stundu ilgu pauzi, lai tiktu skaidrībā par veselību un sazinātos ar ārstu. Pieredze neļāva pieņemt sasteigtu lēmumu uzreiz turpināt sacensības vai arī pretēji, izstāties un pārtraukt iesākto. Kā izrādījās, kauli nebija lauzti un, ar sāpēm uzkāpjot uz velo, tajā dienā varēts nobraukt 150 kilometrus. Pēc piecu stundu izgulēšanās nākamajā dienā varēja turpināt iesākto.
Reti gadās, kad riteņbraucēji slavē laikapstākļus, taču Velomens sarunā ar LSM norāda uz ideālu gaisa temperatūru, jo tikai pirmās pāris dienas bija karsti ar aptuveni +35 grādiem, pēc tam bija riteņbraukšanai piemērota temperatura 25–30 grādu robežās ar pavēju. Pretvējš bijis samērā īsu brīdi Alpu kalnos.
Pēc finiša sasniegšanas TOP10 braucējam pieticis ar piecu stundu miegu.
Pirmdienas vakarā plānota nosacīta apbalvošanas ballīte, līdz kurai Krišjānis Ratiniks cer sagaidīt Burgasā arī Juri Skrebelu un Zani Jakobsoni, kurai iepriekšējā reizē patraucēja nemazgāti persiki, lai piepildītu sapni par TCR finišu un kļūšanu par pirmo Latvijas sievieti, kas pieveic šīs sacensības.
Londonā par velokurjeru strādājošā Vineta Saukāne turpina braucienu ārpus kontrollaika, četros punktos atzīmējoties ar čeku no vietējā veikala. Taču jau tagad zināms, ka aptuveni puse dalībnieku finišu nesasniegs, jo ziņojuši par padošanos grūtās distances priekšā. Plānošana un nogurums ietekmēja arī līderus, Donavas šķērsošanu ieskaitot.
Vēstīts, ka nupat Ginesa rekordu nedēļas braucienā Kuldīgas apkārtnē pārspēja sporta skolotājs Arvis Sprūde, kuram veiksmes pirms pārbaudījuma vēlēja arī Velomens. Viņš pieļāva, ka kuldīdznieks pasaulē prestižo “Transcontinental Race” varētu veikt augstā līmenī. Lielākais izaicinājums būtu plānošana un pašpietiekamība uz noguruma fona 4000 kilometru garumā. Lai pieteiktos izaicinājumu pilnajām sacensībām, jānokārto eksāmens, kas pārliecina pasākuma rīkotājus par piemērotību startam un demonstrē izpratni par sagaidāmo velobraucienā, piebilst Krišjānis Ratiniks.
