Precīzāka nekā Robins Huds – latviešu šautriņmetēja Norvēģijā Inita Bite

Sākums bija kā daudziem – Inita Bite reiz kādā Rīgas krodziņā intereses pēc pamēģināja mest šautriņas. Šobrīd, pēc daudziem gadiem, viņa pati vairs īsti neatminas visus daudzos izcīnītos titulus, bet ar kausiem un balvām var noklāt veselu sienu. Latviete Inita ir aizrautīga šautriņu metēja, kas šobrīd dzīvo Norvēģijā.

"Vai varu iemest vienu bultiņu otras galā kā Robins Huds to izdarīja ar lielajām bultām? Tas ir vienkārši, tas man izdevies daudzas reizes," nosmejas Inita Bite. Viņai krājumā ir daudz smalkāki triki un gadiem uztrenēta tehnika, kas pieviļ reti. Pati atzīst – kaut kādam iedzimtam talantam jau laikam arī esot jābūt, jo viņai šautriņas mest padevies viegli un uzreiz. Pārējais nācis vēlāk – ar uzcītīgiem treniņiem.

Inita godīgi saka – visus sasniegumus pat neatceroties, jo maču bijis ārkārtīgi daudz. Viņa ir vismaz trīskārtēja Latvijas čempione, četras reizes pārstāvējusi Latvijas nacionālo izlasi, trīs reizes, jau dzīvojot Norvēģijā, – Norvēģijas izlasi. No 2005. gada līdz 2008. gadam bijusi TOP 10 pasaules sieviešu reitinga tabulā.  Gūta uzvara vairākos WDF (World Darts Federation) atklātajos turnīros pāriem kopā ar citu valstu šautriņmetējām Šveicē, Beļģijā, Holandē, Anglijā, Skotijā. Individuāli augstākais sasniegums – 3. vieta German Open 2008, kā arī 5. vieta Bullshooter Eiropas čempionātā 2019. gadā. Pūrā ir sešpadsmit Norvēģijas nacionālās čempiones tituli, tostarp arī elektroniskajās šautriņās.

Daļa no Initas Bites kausiem no Norvēģijas nacionālajiem čempionātiem.

Šī gada jaunākie sasniegumi – kļuvusi par čempioni Norvēģijas klubu komandu meistarkausa izcīņā sievietēm un individuālajās sacensībās sievietēm veterānu grupā (no 45 gadu vecuma).

Bet iesākumā bija Viņas Augstība Nejaušība un kāds Rīgas krogs: "Tas viss bija baigi smieklīgi. Mēs ar kolēģi, kas bija arī mana draudzene, pēc darba šad tad aizgājām uz "Klondaiku", tur bija uzliktas pirmās elektroniskās šautriņas. Šad tad metām, un es viņu vienmēr uzvarēju. Tad nelāgi salauzu kāju, gadu biju uz kruķiem, var teikt, no jauna mācījos staigāt. Bet draudzene saka – tur kaut kāds turnīrs, piesakies! Pieteicos un uzvarēju. Pirmo, otro… piekto. Kad biju uzvarējusi septiņas reizes pēc kārtas, atnāca reiz kāda sieviete, visi bijīgi sačukstas – tā ir Elīna Kāpostiņa, viņa ir Latvijas čempione! Viņai gan es zaudēju, vairāk uztraukuma dēļ. Bet nākamreiz tomēr vairs ne!"

Ilgais ceļš uz sapņu zemi

Norvēģijā Inita attālināti iemīlējusies jau vidusskolas laikā, lasot norvēģu rakstnieku darbus. Tomēr ceļš uz turieni vedis ar palielu līkumu – caur divām citām valstīm: "2003. gadā man bija diezgan smaga šķiršanās, un 2004. gadā visam uzspļāvu, domāju – braukšu prom. Uz Norvēģiju tomēr nobijos braukt, jo nezināju valodu, tāpēc devos uz Angliju. Latvijā jau tā nopietnāk biju sākusi mest šautriņas, Anglijā to darīju vēl vairāk. Pēc gada kādā turnīrā man pienāca viens holandietis ar piedāvājumu sponsorēt mani, jo jau biju TOP 10 sieviešu reitingā pasaulē. Bet bija noteikums, ka man jāpārvācas uz Nīderlandi. Mēneša laikā biju tur."

Tā sākās Initas profesionālās karjeras laiks – trīs gadus viņas darbs bija mest mērķī mazās bultiņas, trenēties un piedalīties sacensībās: "Kad metu profesionāli, tas režīms bija tāds – lidmašīna, taksometrs līdz viesnīcai, kur gan dzīvoju, gan zālē notika turnīrs, tad sestdien vēl viens turnīrs, taksometrs, restorāns, viesnīca, svētdien arī  ir mači, lielākoties pāru sacensības, tad atkal taksometrs, lidosta. Esmu bijusi tik daudzās pilsētās, bet turnīru laikā jau neko neredzi... Gadā ir 52 nedēļas nogales, 48 no tām toreiz aizvadīju mačos dažādās pasaules vietās. Pa nedēļu trenējos, katru dienu no četrām līdz astoņām stundām. Sāku ar iesildīšanos, savācu 1000 punktus, metot tikai centrā. Tad gāju pa sektoriem, izvēloties, kur gribu trāpīt. Ir noteikti vingrinājumi, uz dullo jau nemet. Zinu cilvēkus, kas trenējas mest tikai pa maksimālo punktu lauciņu – trīskāršo divdesmitnieku.

Bet īstenībā tev jāprot iemest arī tas viens punkts, jo reizēm tas ir vajadzīgs. Un tas jātrenē.

Trenera man nav bijis, esmu visu darījusi pati, bet, kad sāku, ļoti daudz pētīju, lasīju, meklēju. Vairākus mēnešus gāju uz trenažieru zāli, lai trenētu rokas un plecus, jo slodze ir liela. Protams, uzmetot prieka pēc krogā, tas nav vajadzīgs, bet nopietnā līmenī gan. Atceros, ka viens vīrieškārtas paziņa pēc divu gadu uzcītīgas spēlēšanas man izbrīnīts teica – klausies, man labās puses krūts ir lielāka nekā kreisā! Muskuļi, saproties, attīstījušies krietni vairāk… Daudzi no profesionāļiem apdrošinājuši dažādas savas ķermeņa daļas. Es arī profesionālās karjeras laikā prātoju apdrošināt savu labo roku."

Norvēģu nacionālās izlases sastāvā Ziemeļu kausa izcīņā 2018. gadā.

Inita uzsver – sīkumu nav. Piemēram, ikdienā viņa nenēsā apavus ar papēdi, tomēr, tā kā viņas augums ir pāris centimetrus zemāks nekā mērķa centrs, bet ērtāk mest acu augstumā, tad uz sacensībām velk kurpes ar nelielu papēdi. Arī tehnikai ir liela nozīme: "Kad sāku mest, es ļoti, ļoti piestrādāju pie savas tehnikas. Daudzi šautriņmetēji saka, ka 90 procenti ir galvā, bet es uzskatu, ka tie ir tikai 50 procenti, un otra puse ir tehnika. Bet – arī talantam jābūt! Reizēm paskaties sacensībās, kāda ir mešanas tehnika, citreiz vienkārši var apsmieties, kā viņi, atvainojos par izteicienu, "čerez žo.." to bultiņu met, bet tak iemet, kur vajag! Jo mest jau drīkst, kā gribi, galvenais ir nepārkāpt līnijai."

Arī šautriņas katram spēlētājam ir citādas, jo ir tikai vispārīgi ierobežojumi, piemēram, ka tās nedrīkst būt garākas par 35 centimetriem.

Inita saka – ja noliktu rindā simts profesionālu šautriņmetēju, katram tās bultiņas būs nedaudz citādas. Ir pat tādi, kas tās izvirpo paši.

Dažādu apstākļu dēļ profesionālo karjeru nācās pārtraukt, un Inita atgriezās Latvijā, bet 2010. gadā krīze tur vēl bija jūtama, darbu atrast nebija viegli. Latvia Open turnīrā Initu atpazina norvēģu spēlētāji un līdzjutēji un teica – brauc pie mums! Par valodu neesot jāuztraucas, arī darbs un dzīvošana būšot. Un tā Inita tomēr nokļuva savā jaunības sapņu zemē, lai gan saka – pirmie pāris gadi neesot bijuši viegli. Tomēr tagad jūtoties kā mājās un uz Latviju brauc tikai pie mammas un diviem jau lielajiem bērniem. Uz Angliju viņu velkot pat vairāk nekā uz Latviju – tur šautriņas tiek mestas daudz nopietnākā līmenī nekā citās zemēs un arī sacensību formāts nopietnāks. Un tur arī Inita pati pa īstam sāka nodarboties ar šo sportu. Starp citu, šautriņu izcelsme arīdzan meklējama tieši šajā valstī.

Loka šāvēju mazās izklaides reiz sajūsmināja pat karalisko ģimeni

Asociācijas ar trāpīgo loka šāvēju Robinu no Šervudas nebūt nav nejaušas un ir pat pamatotas. Lai gan šautriņu mešanas izcelsme skaidri zināma nav, tiek uzskatīts, ka tās aizsākumi meklējami apmēram 14. gadsimtā, kad loka šāvēji Anglijā izklaidējās, brīvajos brīžos metot ar nolauzto bultu uzgaļiem mērķī – tam parasti tika izmantoti alus mucu dibeni vai koka ripas, bet gadskārtu riņķi kalpojuši par vērtēšanas sistēmu. Pēc citas versijas – sektori radušies, iesprāgstot sausajam kokam.

Katrā ziņā jau 16. gadsimtā šautriņu mešana bija kļuvusi ļoti populāra, un pat karaliene Anna Boleina savam vīram Henrijam VII uzdāvinājusi smalku šautriņu komplektu.

Noteikumus, pēc kuriem spēlē līdz pat mūsu dienām, 1896. gadā pirms kāda turnīra ērtības labad izstrādāja atkal jau anglis – namdaris Braiens Gemlins.

Viņu uzskata arī par standarta sektoru izvietojuma autoru, lai gan paralēli tika izmantotas arī dažādas citas konfigurācijas.

Bet jau drīz, 1908. gadā, kāda paba saimnieks Līdsā dabūjis stāties tiesas priekšā – tolaik Lielbritānijā pēc likuma bija ļauts izdarīt likmes tikai sporta sacensībās, tas ir, tādās, kur rezultāts atkarīgs no spēlētāja izveicības un prasmēm, nevis tikai no veiksmes. Pēc maģistrātu domām, dārta spēles pamatā ir veiksme, tādēļ likmju likšana netika atļauta. Savai aizstāvībai krodzinieks paaicinājis vietējo čempionu Viljamu Anakinu, kas sametis bultiņas visos sektoros, ko nosauca tiesneši. Pēc citas versijas šautriņas metis pats krodzinieks, sametis visas trīs trīskāršajā divdesmitniekā un lūdzis to atkārtot tiesnesim, kas nav trāpījis pat pa mērķa apli. Jebkurā gadījumā lieta tika slēgta, un krodzinieks bez soda sankcijām palaists mājās, bet šautriņmešana atzīta par sporta veidu.

Šautriņu vietā sākotnēji tika izmantotas saīsinātas bultas vai arbaleta bultu uzgaļi.

Pirmās tieši šautriņu spēlei izgatavotās bultiņas bija izgrieztas no koka, uzgalis noklāts ar svinu, spārniņiem kalpoja tītara spalvas. Tādas šautriņas ražoja Francijā, tāpēc tās tā arī dēvēja – par franču šautriņām. 1906. gadā tika reģistrēts patents uz metāla korpusu, tomēr līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem ļoti izplatītas joprojām bija koka šautriņas. Mūsdienās labākās šautriņas sastāv no bareļa (korpusa), adatas (smailes), astes un spārniem. Pēdējās trīs ir maināmās detaļas.

Arī Latvijā šautriņu mešana nopietnākā līmenī parādījās, pateicoties loka šāvējiem, precīzāk – Jānim Straumem. Jau 1989. gadā notika pirmās sacensības, tobrīd tikai Rīgas mērogā un ne pēc starptautiskajiem noteikumiem. Tomēr jau nākamajā gadā notika 1. atklātais Latvijas čempionāts pēc visiem likumiem, kur piedalījās arī viesi no Maskavas. Interesanti, ka par pirmo čempioni kļuva sieviete – rīdziniece Nadežda Boltača.

Bez alus nav šautriņmešanas!

Zinot vēsturi, nav brīnums, ka arī šobrīd teju katrā Lielbritānijas pabā ir šautriņu mešanas mērķis. Tas ir īsts krogu sporta veids. Starp citu, vienīgais iemesls, kāpēc šim sporta veidam nav oficiāla statusa, ir tas, ka turnīros drīkst dzert alu. "Deviņdesmit procenti šautriņu metēji uzskata, ka viņi bez alus nevar iemest, ka tas vajadzīgs nervu nomierināšanai," saka Inita, tomēr pati to nepiekopj. " Es, ja esmu iedzērusi kaut vienu alu, vairs nevaru precīzi trāpīt. Pēc turnīra vakarā kādu alu varu iedzert, bet spēlei pa vidu – nekad. Man tas nervs spēlē ir vajadzīgs, man vajag azartu, āķi lūpā. Un alus man nevis palīdz, bet traucē koncentrēties, un tieši koncentrācija ir viens no būtiskākajiem pamatakmeņiem, lai viss izdotos."

No kreisās - Šogad iegūtais Norvēģijas meistara kauss. Pa labi - Robina Huda meistarība ir dzīva arī šodien!

Tomēr viņa smejoties atceras laikus, kad devusies Anglijā uz krogiem trenēties, un tur allaž bijis kāds, kas gribējis saderēt uz alu: "Gadu dzīvoju Birmingemā, tad pusgadu – Londonā. Tur man bija ļoti maza istabiņa un nebija vietas trenēties. Tad gāju uz krodziņiem, nopirku vienu lēto alu, lai būtu attaisnojošs iemesls tur uzturēties, un trenējos. Es jau biju viltīga un negāju katru reizi uz vienu un to pašu pabu! Un tā vienmēr kāds pienāca klāt un teica – ā, ko dari, šautriņas met, trenējies, esi baigi labā? Es saku – nē, nē, tā vidēji. – Uzmetam uz aliņu! – Labi. Laikam vienu nakti kādus trīspadsmit alus vinnēju. Nē, nē, es tos visus 13 alus nedzēru gan! Roka piekusa, vienu reizi zaudēju. Tad teicu – davai, vēl vienu! Sametu visas centrā, parādīju, ka – okei, vienu uzvarēji, bet šanses tev nav! Biju diezgan lecīga toreiz."

Galvā jābūt "melnajai kastei"

Inita piedalījusies arī daudzos slēgtajos prestižajos turnīros, kur uzaicina tikai augstākās raudzes šautriņmetējus. Holandē dzīvojot, daudzkārt piedalījusies arī izklaides šovos – tad tiek izlīmēti plakāti un aicināti apmeklētāji skatīties dažādus trikus: "Piemēram, tev jāiemet tajā sektorā vai lauciņā, ko nosauc skatītāji. Vai arī lauciņiem tiek aizlikts kaut kas priekšā un jātrāpa, neredzot, kur. Ir jau visādi triki. Mans "firmas triks" – apgriežu šautriņu otrādi, ar spārniem uz priekšu, metu, un vienmēr iemetu dubultvieninieka lauciņā."

Bet oficiālajos turnīros ir citādāk. Tiem, kas neinteresējas par šo sporta veidu, tas tiešām šķiet kas margināls, bet, piemēram, Nīderlandes čempionāts Dutch Open notiek slēgtā futbola stadionā, kur piedalās vidēji 4000 abu dzimumu šautriņmetēju, kas met pa 256 mērķiem! Arī skatītāju netrūkst, jo holandieši ļoti aktīvi atbalsta šautriņmetējus. Arī Norvēģijā šautriņmešana ir ļoti populāra.

Pamata sacensības notiek, kā spēlētāji saka, "uz grīdas" jeb zālē, bet 16 finālisti parasti spēlē uz skatuves. Un tur jābūt psiholoģiskai noturībai – trāpīt vairāku simtu vai tūkstošu acu priekšā… Reizēm esot tā, ka zālē cilvēks met kā čempions, bet uz skatuves čiks vien ir. Inita saka – vīriešiem esot vieglāk: "Viņiem galvā ir "melnā kaste", viņi spēj ne par ko nedomāt. Sieviete pieiet pie līnijas, bet pakausī maisās domas – ko dara bērni, vai izslēdzu gludekli… Sievietēm galva ir pilnāka ar visu ko. Bet koncentrācija nosaka ļoti daudz ko."

2016. gada Eiropas čempionātā.

Nereti arī konkurenti mēģina izsist no līdzsvara. Inita teic – kādreiz viņu ļoti traucējis, ja nākamais metējs saujā grabina šautriņas. Un daži to dara speciāli. Ir arī kuriozi traucēšanas gadījumi: "Ir tāda viena augstas klases spēlētāja, viņa, kad sāka pret mani zaudēt, lietoja savus īpašos paņēmienus. Piemēram, izņemot savas šautriņas no mērķa, palaiž "gāzītes". Es tak uzreiz pēc tam tur eju un, nu, paši saprotiet… Vai arī garāmejot atraugājas. Sūdzēties nav vērts – pirmkārt, viņu, atvainojos, par piršanu neviens nediskvalificēs, bet man toties būs sūdzambībeles reputācija. Mans paņēmiens – neko neteikt, bet darīt tāpat pretī. Arī toreiz tā darīju. Viņa paskatījās kvadrātainām acīm un pārstāja. Vispār šautriņmetēji visi jau pazīst viens otru. Īpaši finālisti labi zina viens otra stiķus un niķus. Vislabāk tos vienkārši ignorēt. Pauze, ko es savulaik ieturēju, man palīdzēja. Nu es jau sen nepievēršu nekam uzmanību, esmu savā "dzen", galva nodurta. Dzirdu švīkstam katru bultiņu, zinu, kad man jāiet pie mērķa. Visam citam cenšos nepievērst uzmanību. Kā "Formula 1" pilotam, kam acu priekšā tikai trase."

Interesanti, ka arī šajā sporta veidā, kā, piemēram, biljarda sacensībās, ir savs dress code – noteikts apģērbs. Zālē var spēlēt arī džinsās, bet finālā jābūt tumšām, solīdām biksēm, kreklam vai blūzei ar krādziņu. Zem tā gan var būt jebkas! Šautriņmetēji, gluži kā citu sporta veidu pārstāvji, mēdz būt māņticīgi, ņem līdzi talismanus un ievēro rituālus. Inita smejoties atceras: "Kādu laiku uz visiem mačiem vilku vienus un tos pašus stringus. Tīrus, protams, bet tikai tos vienus! Likās, ka nes veiksmi."

Kad laiks apstājas

Lai gan piedzīvotas daudz sacensības dažādās valstīs, nenoliedzami, ir brīži, kas īpaši paliek atmiņā:

"2018. gada 3. septembrī man bija pilna labā ceļa protēzes operācija. Desmit dienas vēlāk bija Norvēģijas čempionāts pāriem. Man jau iepriekš bija sarunāta laba pāriniece, poliete, kas arī dzīvo Norvēģijā. Es saku – man tieši pirms tam operācija, varbūt meklē citu partneri? Viņa saka – nē, es bez tevis nemetīšu, pieteikšu mūs turnīram, ja varēsi – varēsi, ja nevarēsi, nevarēsi. Es vēl biju uz kruķiem, sacensību laikā man bija īpašs ceļgala stiprinājums, bet – mēs uzvarējām, kļuvām par Norvēģijas čempionēm pāru sacensībās! Savukārt Holandē vienos mačos metu ceturtdaļfinālā pret Frānsisu Hoinselāru, viņa tobrīd pasaulē bija pirmā vai otrā. Es viņai līdz tam vienmēr zaudēju, bet dzīvē bijām labas draudzenes, nereti viena pie otras arī viesojāmies, lai gan sacensībās tikāmies reti. Viņa uzvarēja pirmo legu, bet otrajā es iemetu maksimumu – 180 punktus. Viņa paskatās uz mani un arī iemet 180 punktus. Jāspēlē bija līdz četrām uzvarām, rezultāts bija 3:3. Viņai palika 32 punkti, ko samest, man – 160… Pirmo iemetu trīskāršo divdesmitnieku, bet nu pašā stūrītī, tā knapi! Metu – atkal tas pats, bet otrā stūrītī. Man paliek 40 punkti. Un tad, ziniet, ir tādi momenti, kad viss notiek kā palēninātā filmā… Es izmetu pēdējo šautriņu, redzu, kā viņa lido, kā virpuļo, vēl tā it kā greizi svaidoties, laiks gandrīz apstājies… Un trāpīju atkal pašā stūrītī dubultdivdesmitniekā. Vēl īsti nepaspēju apjēgt, kad pūlis jau izverda ovācijās, mani meta gaisā, rāva, apkampa. Frānsisa man vēl ilgi tos 160 punktus rīvēja degunā! Bet tā bija viena no manām visemocionālākajām uzvarām. Par tām sajūtām, īpašo uztveri… Ir bijuši gadījumi, kad izmetu šautru, viņa vēl lido, bet es jau aizgriežos un spiežu roku nākamajam. Visi apkārt neizpratnē, bet – ir tādas reizes, kad zini pavisam droši, ka trāpīs tur, kur vajag. Tie ir tie labākie momenti."

Sports katram

Inita šobrīd spēlē amatieru līgā, pamatdarbs viņai ir lielas viesnīcu ķēdes hotelī. Smejas, ka tas ir izdevīgi – Norvēģijas mačos kā darbiniece var dabūt krietnu atlaidi dzīvošanai. Bez šautriņu mešanas viņa nodarbojas ar fotografēšanu, ir bildējusi arī sacensībās: "Pati sevi nekad nefotografēju… Bet sacensībās citus gan. Lai netraucētu spēlētājus un varētu kvalitatīvi fotografēt no attāluma, nopirku īpašu objektīvu. Varu biki palielīties – puse no šautriņmetējiem, kas Norvēģijas mačos spēlē, sociālajos tīklos kā profila bildes ielikuši manis fotografētās!"

Norvēģijas elektronisko šautriņu nacionālās izlases sastāvā (Inita – pirmajā rindā pirmā no labās).

Laiku pa laikam Inita sava prieka pēc arī atjauno vai no otrreizējiem izejmateriāliem būvē mēbeles. Tagad, piemēram, vecmāmuļas kumode, ko mamma bija gribējusi izmest, jo laika zoba sagrauzta, Initas rokām atjaunota, greznojas goda vietā viņas miteklī.

Bet šautriņmešana, protams, paliek pirmajā plānā. Inita uzsver – šautriņmetēji ir kā viena milzīga ģimene. Tas ir viens no iemesliem, kas varētu pamudināt arī citus sākt nodarboties ar šo patīkamo sporta veidu – jaunas iespējas, draudzības.

Tas ir arī ļoti demokrātisks sporta veids, piemērots jebkuram.

Sākt ir vienkārši. Inita smejas: "Ejiet uz krogu! Nebaidieties paņemt tās šautriņas rokā un pamēģināt! Un, ja patīk, vienkārši turpiniet! Nebaidieties piedalīties turnīros. Parunājiet ar pieredzējušākiem, viņi visu pastāstīs. Ir daudzi miniturnīri, pamēģiniet! Ja patīk un sanāk, varbūt ir luste nodarboties ar to nopietnāk. Ne visiem jāspēlē profesionālā līmenī, bet varbūt tas kļūs par jaunu vaļasprieku, būs jauni iespaidi un pazīšanās. Arī vecuma ierobežojumu te nav. Skotietei Annai Kērkai ir 86 gadi, un viņa šad tad joprojām pārstāv Skotijas izlasi. Ja vien nepiemetas Parkinsona slimība, var mest, cik ilgi vien pietiek spēka un gribēšanas!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt