Pirmajā «pagalma ultramaratonā» uzvar Antons Kranga, balvā - tualetes papīrs

Rīgas maratona sākotnēji iecerētā nedēļas nogale nepalika bez skriešanas svētkiem. 15.-17. maijā risinājās vairāki virtuāli izaicinājumi, starp kuriem sacensību garšu vistiešāk varēja izjust “Supervaroņu Backyard Ultra” 116 dalībnieki, kuriem bija vienlaicīgs starts pl.8 no rīta ar netiešu konkurentu elpu pakausī, reizi stundā atzīmējoties lietotnē “Zoom”, “Whatsapp” vai “Strava”. Kad pēc 24 stundām visi konkurenti bija izstājušies, Antons Kranga veica uzvaras apli Līgatnē, kopā noskrienot 167 kilometrus.

Īsumā:

  • Pirmo reizi Latvijā risinās pagalma ultramaratons (“Backyard Ultra”), kura neierastais formāts kļūst aizvien populārāks pasaulē.
  • Virtuālajā maratonā startē pusotrs tūkstotis dalībnieku.
  • Aktivizējas koptreniņu rīkotāji

 

“Supervaroņu Backyard Ultra” dalībniekiem pašiem bija jāizvēlas trase, kurā skriet un piedalīties sacensībās. Pasākuma formāts paredz 100 jūdzes sadalīt 24 daļās, iegūstot 6,706 kilometrus, kas noskrienami stundas laikā, līdz tiks dots nākamais starts. No 116 dalībniekiem vairāk nekā ceturtā daļa bija daiļā dzimuma pārtāves. Ātrākie skrējēji, piemēram, Kristaps Broks un Pēteris Grīviņš savus apļus Madonā un Raunā veica pusstundas laikā, tādējādi iegūstot tikpat ilgu laiku atpūtas pauzei. Tikmēr prātīgākie dalībnieki izmantoja citu stratēģiju - “lēnāk brauksi, tālāk tiksi”. Tiesa, laikapstākļi brīvdienās nevienu nelutināja ne Daugavas abos krastos, ne arī Lietuvā, kur skrēja vienīgā ārzemju dalībniece Monika Mile, komandas nosaukumā rakstot “Draugai is LT”. Skrējējiem tika gan vējš, gan oktobrim raksturīgas pēkšņas lietus gāzes.

Katru stundu mazinājās dalībnieku skaits un ar septiņām stundām jeb maratonu, kā arī dažiem soļiem ultra garajās distancēs (46,942 km) sacensības noslēdza 24 dalībnieki. Viņu vidū bija arī Stirnubuka radītājs Rimants Liepiņš un viņa partneris Signis Vāvere, abiem skrienot Ķesterciemā.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

12 hours of Backyard ultra is done! Didn't got a chance to run in this t-shirt, but just so you know, it's my favorite one. Doing this adventure on one of the biggest hills here in Latvia was a stupid idea. 28 times (7 every hour) in I still felt invincible but by then, that 75m ascent had done it's first damage and slowly but surely it started to destroy me. After 8 hours and 56 climbs I was barely moving and only some timely brought broth and support revived me. While I didn't complete my 24h goal, I'm very satisfied. 84 times up that damn hill, 80km and 6000+ vertical meters in weather like this is a good result. The biggest takeaway though is support that I got today. I was constantly cheered and received so many nice gifts like before mentioned broth, plenty of Coca cola, a cake, oranges and beer. But of course cheers topped it all. Now some rest, but I will be back soon. 12 stundas Supervaroņu Backyard ultrā ir pieveikti. Šajā kreklā nesanāca uzskriet, bet tabors jau zin, ka tas ir mans mega favorīts. 💚 Skriet šo pasākumu Ozolkalnā bija stulba ideja, tiesa ne tāda, ko nožēloju. Pēc 28 reizēm (7x stundā) likās, ka esmu neiznīcināms, bet tobrīd 75m kāpums jau savu pirmo postu bija izdarījis un 8 stundas pēc starta biju labi ienesies sienā un tikai laicīgi iedzerts buljons un atbalstītāji ļāva man saņemties. Lai arī 24h mērķi neizpildīju, vienalga esmu apmierināts. Tiku augšā 84 reizes, pieveicu 80km un savācu 6000+ augstummetrus un pie šādiem sūda laikapstākļiem, tas ir labi. Lielākais prieks gan par šodienas atbalstu. Es gandrīz nepārtraukti tiku atbalstīts un saņēmu tik daudz dāvaniņu. Kolu, buljonu, apelsīnus, Cielaviņu un alu. Tas gan nepārspēja atbalstīšanu. Zvani, karogi un bļaušana! Jūs esiet zelts. Tagad gan jāatpūšas, šis bija forši. #backyardultra #supervaroni #inov8 #osveikals #isostar #suunto #nordifurniture #RIEKSTI #supervaroni #trailrunning #ultrarunning

A post shared by Andris Ronimoiss (@mr.ronimoiss) on May 16, 2020 at 11:36am PDT

Skrējienu “Last man standing” turpināja 57 dalībnieki, pretendējot uz otras kategorijas medaļu par 12 stundām un 80 kilometriem jeb 50 jūdzēm. Tieši šī iemesla dēļ, visticamāk, 11.stunda bija pirmā visas dienas garumā, kad neviens nepameta pirmo reizi Latvijā notiekošās šāda veida sacensības. Bet pēc pieminētajām 12 stundām izstājās 21 dalībnieks, kas bija vairāk nekā puse no palikušā 41 dalībnieka.

Pašmāju labākais taku skrējējs un šo sacensību iniciators Andris Ronimoiss bija nospraudis mērķi diennakti skriet Ozolkalnā, tā savācot ne tikai 100 jūdzes, bet arī 12 000 augstummetrus. Paša rīkotajās sacensībās nācās pusceļā piekāpties mērķu priekšā un attālināti pievienoties organizatoru komandai, kas sazinājās ar dalībniekiem un gandrīz nepārtraukti atjaunoja rezultātus.

Izaicinājumu pēc 12 stundām bez Andra Ronimoisa pameta arī taku skriešanas izlases pārstāvji Irita Puķīte un Kristaps Broks, kā arī pērn Eiropas meistarsacīkstēs kalnu skriešanā startējušais Jānis Mežiels un pasaules čempions taku orientēšanās sportā Guntars Mankus, kurš bija atradis sev piemērotas takas Baltezera pusē.

No atlikušajiem 13 vīriem un septiņām daiļā dzimuma pārstāvēm līdz tumsai uz kājām neizturēja vēl astoņi dalībnieki, tumsā skrienam atstājot pēdējo duci ultramaratonistu, starp kuriem bija arī trīs dāmas.

Īsi pirms pusnakts pēc 16 stundu pārbaudījuma ar Latvijā populārajiem 107 kilometriem sacensības pameta vēl trīs skrējēji, kuru vidū bija Rīgas Teikā skrienošais alūksnietis Viktors Saveļjevs, Dace Blūma un valmierietis Mārcis Bogdanovs, kas bija vienīgais sacensību dalībnieks ar reālu pieredzi šāda tipa sacensībās. Pērn Igaunijas takās valmierietis izturēja 21 stundu un pieveica 140 kilometrus:

“Skrējiens bija izaicinošs, jo ar tik maz un īsiem treniņiem daudz nevarēju gribēt. Visu laiku ir sajūta, gan jau kaut kad sākšu pa kārtīgo skraidīt, un tā nedēļas paiet, bet augustā jāskrien Igaunijas īstais "pagalms". Tad nu šis bija kā reiz laikā, lai saņemtos vienam garajam treniņam, pārbaudītu sevi, cik traki ir, bet, protams, trasi sataisīju salīdzinoši vieglu. Igaunijā bija un būs daudz grūtāks aplis. Tā kā bāzējos dārza nojumē, nevis telpās, tad sajūta bija ļoti pietuvināta īsto sacensību sajūtai. Nojumē galds ar ēdamajiem, kas parasti šādās ultrās, turpat arī pārējie dalībnieki, lai gan uz ekrāna, bet tomēr klātesoši. Un pirmajos sešos apļos uz gandrīz trīs kilometreim katru apli bija kompanjons un vēl arī trešais valmierietis, kas ik pa pāris apļiem līdz 12. stundai skrēja pretī, tad sajūtas pat ļoti pietuvinātas kā parastā ultrā. Jo arī Igaunijā un vispār cīņa jau notiek iekšēji ar sevi. Tāpēc, es teiktu, ka manā gadījumā atšķīrās vien trases grūtības pakāpe, bet, ja visu laiku riņķotu viens un būtu tikai ekrāns, tad droši vien teiktu, ka galīgi nevar salīdzināt. Ja pēc Igaunijas pienāca doma, ka varēja taču izvilkt vēl līdz 24. stundai, tad šoreiz pilnīga gandarījuma sajūta un vairāk vienkārši neprasījās, vienalga - varēju, nevarēju, bet nevajadzēja, bija forši tāpat.”

Mārupē skrienošā Dace Blūma 31 skrējējas konkurencē ierindojās godpilnajā trešajā vietā: “Biju plānojusi, ka šī būs pati vienkāršākā un patīkamākā ultra, kurā būšu piedalījusies - paskriet, atpūsties, savā virtuves kontrolpunktā ēst, ko gribu, nav jāstiepj līdzi ne ūdens, ne obligātais ekipējums - bet realitātē tā izvērtās fiziski nepatīkama, jo padsmit stundas bija jāmokās ar drausmīgiem laikapstākļiem. Tāpat man tā izvērtās gandrīz par visīsāko ultru, jo rīts sākās ar pamatīgām kunģa problēmām un vemšanu trasē.”

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Brīvdienās bija prieks piedalīties lieliskās skriešanas sacensībās Supervaroņu Backyard ultra. Ļoti patika sacensību formāts, ka katru stundu sākas jauns aplis, kurā jānoskrien 6,706km. Un tā katru stundu cik tik ilgi var izturēt. Pirmā bilde pirms starta 8ņos rītā, otrā pēc finiša 2os naktī. Pa vidu starp tām 18 apļi pa piemājas rajonu, kopsummā pieveikti 120km. Šajā laikā piedzīvota gan saule, gan stiprs lietus un pat krusa, bet tas pat šķiet, ka skrējienu padarīja tikai interesantāku. Tiešām izbaudīju katru apli, jo ļoti labi visu skriešanas laiku izdevās izjust sacensību garu un vienkārši prieku skriet ❤️

A post shared by Elīna Jokuma (@elina.yo) on May 18, 2020 at 10:59am PDT

Pēc pusnakts sacensības turpināja pieci vīri un divas dāmas – Jumpravā skrienošā Aiga Tora un Rīgas Dzegužkalna apkārtnē riņķojošā Elīna Jokuma. Ja pirmā lielāko dienas daļu apli bija veikusi 42 minūtēs (temps ap 6:20min/km) un tuvāk naktij apļa laiks pieauga līdz 44 minūtēm, tad otrai temps bija tuvāks 7min/km un vēlāk vēl lēnāks, 18. aplim sasniedzot 50 minūšu robežu. Kā izrādījās, tas bija Iļģuciemā skrienošās Elīnas Jokumas noslēdzošais aplis:

“Ļoti patika, kā sacensības bija saorganizētas un arī pats sacensību formāts. 10 - 15 minūtes atpūtas pauzes starp apļiem bija tieši laikā, jo tajās paspēju ne tikai paēst, padzert un noskaņoties nākamajam aplim, bet arī vismaz trīs reizes nomainīt apģērbu un apavus. 18 stundu laikā nācās pieredzēt gan sauli, gan stipru lietu un arī krusu. Tā kā sacensībām nebija konkrēts kilometru skaits, cik jānoskrien, bija lieliska iespēja izaicināt sevi un pārbaudīt, cik tad daudz var izturēt. Manā gadījumā pieveiktie 120 kilometri ir krietni vairāk nekā jebkad dienas ietvaros esmu skrējusi. Tas, ka sacensības notika “online”, nevis dzīvē, arī nemaz netraucēja, jo to starta atmosfēru un sacensību garu ļoti labi izdevās izjust arī šādā veidā.”

Supervaroņu Backyard ultra. Laikā, kad visas klātienes skriešanas sacensības ir atcelti, tikmēr duli ultramaratonisti...

Posted by Konstantin Biktimirov on Svētdiena, 2020. gada 17. May

Aiga Tora finišēja stundu vēlāk pirms trijiem naktī, noskrienot 19 stundas un pieveicot 127,414 kilometrus. Sacensības turpināja vairs tikai trīs vīri, jo līdz ar izturīgāko sievieti skriešanu pārtrauca arī simtgades Rīga-Valmiera uzvarētājs Konstantīns Biktimirovs, kuram neizdevās Līgatnes apkārtnē savākt Everesta agstumam atbilstošus kāpuma metrus.

Pirmais aiz trijnieka palika Voldemārs Lejnieks:

“Divas nedēļas pirms šīm sacensībām izskrēju treniņu ar tieši šādiem pašiem noteikumiem – katru stundu vismaz 6,71 kilometri. Iepatikās koncepts un jutu, ka mans organisms ir piemērots kam tādam. Tajā dienā noskrēju personīgo rekordu 60 kilometrus. Bet sacensībās minimālais uzstādījums man bija vismaz 12 stundas un pēc tam vērot, ko teiks organisms. Ar dažiem kāpumiem un kritumiem izdevās tikt līdz 100 kilometru atzīmei. Tad sāka parādīties sāpes kvadriceps muskuļos un tos izkustināt bija aizvien grūtāk un grūtāk. Tad bija īstā cīņa pašam ar sevi. Teicu: vēl tikai vienu. Nākamajā pauzē: vēl tikai vienu, un tā izdevās noskriet vēl četrus apļus, līdz biju izsmēlis savas fiziskās spējas un bija jānovelk botas konkurentu priekšā un jāsaka paldies par cīņu.”

Trijos naktī sacensības turpināja trīs vīri, no kuriem diviem bija iepriekšēja pieredze diennakts izaicinājumos - oktobrī 24 stundu pasaules čempionātā labāko Latvijas sniegumu demonstrējušais jēkabpilietis Aivars Bondars un Kaspars Adijāns, kas skrēja Purvciemā un bija ne reizi vien startējis 24 stundu rogainingos un ultramaratonos rūdītais. Trešais skrējējs bija “tumšais zirdziņš” Antons Kranga, kurš sacensībām pieteicās pēdējā dienā un uz Līgatni devās  pavadīt draugu Konstantīnu, cerot uz viņa uzvaru. Taču izdevās pārsteigt ne tikai konkurentus, bet arī sevi.

Ar 21 stundu un 140 kilometriem pietika Kasparam Adijānam, finišējot rītausmā pie daudzdzīvokļu mājas vienā no lielākajiem mikrorajoniem Rīgā:

“Lai arī sākotnējais plāns, ko pieminēju, kad uzzināju par šīm sacensībām, bija 24 stundas +1, ar sasniegto rezultātu esmu apmierināts. Skrējiena laikā pirmā doma, ka varētu finišēt, bija pēc 12 stundām. Bet šī doma tika aizdzīta tālāk, jo redzēju, ka skrējēju paliek arvien mazāk un man bija ātrākie apļa laiki. Lai pacīnītos par uzvaru, pietrūka treniņu apjoma, šobrīd sanāk tikai uzturēt formu. Laikapstākļi parūpējās, lai skrējējiem nebūtu garlaicīgi, ja apļa sakumā spīdēja saule, tad pēc 15 minūtēm jau lija lietus vai arī krita krusa. Sanāca notestēt gandrīz visu savu skriešanas ekipējumu - trīs jakas, pieci apavu pāri un daudz krekli, jo sauss pēc skrējiena spēju atgriezties tikai nakts laikā, kad laikapstākļi bija labvēlīgāki. Labi, ka biju izpildījis mājasdarbu - saplānojis vairākus maršrutus ar startu un finišu pie pašām mājas durvīm, līdz ar to vairāk laika varēju veltīt atpūtai. Meža takās varēja noslēpties no pretvēja, kas dienas laikā bija īpaši nepatīkams. Patīkamākais izrādījās ikdienas mazais aplis, ko arī izpildīju visbiežāk, mainot skriešanas virzienu. Šis formāts ir psiholoģiski smagāks, jo pēc katra apļa tu esi mājās, un ir jāsaņemas, lai izietu ārā uz nākamo apli. Saku paldies Uldim ar Evu, kas papildināja kolas krājumus, un spēja motivēt turpināt tajos brīžos, kad gribējās izstāties. Paldies “Supervaroņu komandai”, kas spēj šajā laikā sagādāt sacensību sajūtu.”

Piecos no rīta sacensības turpināja divi skrējēji – Aivars Bondars un Antons Kranga. Tuvojoties 24 stundu atzīmei, Antona skriešanas temps nokritās līdz 7:30-7:50 min/km un apļa laiki tuvojās 53 minūtēm, kamēr sīvākais konkurents Aivars Bondars skrēja katru kilometru par minūti ātrāk – ap 6:40 min/km, kas gan bija par minūti lēnāk nekā sacensību pirmajās stundās, bet ļāva nepilnu stundas ceturksni atpūsties pirms nākamā starta. Jēkabpilietim šajā Rīgas maratona nedēļas nogalē bija plānots 221 kilometru skrējiens apkārt Balatona ezeram, kur pērn ar augstiem mērķiem bija spiests izstāties Konstantīns Biktimirovs. Pandēmijas dēļ šogad skrējiens Ungārijā pārcelts uz oktobra pirmo nedēļas nogali. Ja tas realizēsies, tad būs Aivara Bondara galvenais 2020.gada sezonas starts, bet “Supervaroņu backyard ultrā” pietika ar 100 jūdzēm 24 stundās:

Nu esmu pagulējis.Bet Latvijas laika joslā ir vakars!Gan jau pamazām atgriezīšos ierastajā ritmā.Piecpadsmitajā maijā...

Posted by Aivars Bondars on Svētdiena, 2020. gada 17. May

“Pirmās 12 stundas skrēju apkārt ūdenskrātuvei, kur bija spēcīgs pretvējš un pāri kameršļūkšanas kalnam, katrā aplī ap 90 augstuma metriem. Vai man to vajadzēja? Nu laikam nedaudz iespaidojos no Andra un Konstantīna. Tad līdz 18. stundai bija vieglāk, bet mežā pa tumsu nebija vienam baigi interesanti, aizķēros aiz vairākiem celmiem, bet nenokritu. Biju paņēmis visas bikses un jakas, cik man ir, un izdevīgais fotmāts ļāva tās pārvilkt. Laika apstākļi ir otra galvenā tēma, tik traki es tomēr negaidīju. Jā, sniega nebija, kā pirms dažām dienām, bet vējš ar lietu daudzas reizes. Man noveicās, ka daudzi mākoņi aizgāja garām, būtu noteikti izstājies. Ap pieciem pēcpusdienā bija vētra. Kopumā bija grūtāk, nekā biju domājis, bet plānotās 24 stundas ir!”

Līdz ar to Antons Kranga kļuva par pēdējo vīru uz kājām (“Last man standing”) un atlika pieveikt uzvaras apli, kur viņu svētdienas rītā Līgatnes ielās uzmundrināja Konstantīns Biktimirovs, kurš bija finišējis dažas stundas iepriekš. Finišā abu kopēji noīrētajā namiņā virtuālo sacensību uzvarētājs saņēma tualetes papīru ruļļu iepakojumu, iezīmējot aprīļa sākumā notikušo starptautiska mēroga “Quarantine Backyard Ultra”, kur uzvarētājs pēc 63 stundām tika pie apzeltīta papīra ruļļa turētāja.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Antons Kranga savā 25.uzvaras aplī pēc 167 km @supervaroni #BackyardUltra #ultrarunning

A post shared by ultrataka.lv (@ultrataka.lv) on May 17, 2020 at 12:09am PDT

“Tagad ir daudz emociju. Tā kā pasākums nav oficiālais, tur arī izveidojas tā neformāla vide, kur visi diezgan jauki komunicē. Kopumā “Backyard Ultra” ir labs pārbaudījums. Katrs var izdomāt sev izaicinājumu. Ar to tas pasākums ir daudz foršāks, katrs skrien un sevi moka, kā viņš vēlas. Daži 12 stundas garumā kāpa Ozolkalnā, daži brauca uz Līgatni, lai arī dabūtu reljefu,” uzvarētājs dalās ar iespaidiem, pieminot gan Andra Ronimoisa kāpšanu Ozolkalnā, gan paša došanos uz Līgatni, jo Konstantīns gribējis kaut ko interesantu un izvēlē starp Siguldu, Cēsīm un Tukumu uzvarējusi Līgatne: “Jo tur ir pietiekoši skaista vide un ir tehniskas takas.”

Noīrētā māja bijusi kalna galā, kas nozīmēja, ka katrs aplis sākās un noslēdzās ar kāpumu. Rēķinot ar kalkulatoru, skrējējs saskaitļoja 2627 augstummetrus 25 stundās: “Kājas es tur pamatīgi piebeidzu visādos segumos – gan meža takas, gan šoseja, gan grants ceļi, gan ceļi ar maziem akmentiņiem. Laikapstākļi bija visi – sniegs, krusa, lietus un vējš.”

Taujāts par skrējiena stratēģiju un pirmsstarta plāniem, uzvarētājs nedaudz pārsteidz:

“Hm.. Es domāju, ka uzvarēs Kostiks. Pats gribēju braukt kā “support”, bet piektdien pārdomāju un pieteicos arī pats. Sākummērķis bija paskriet apmēram sešas stundas un paskatīties, kā jūtas fascija, jo es tikko izdzinu no papēža plantāru fascītu, tāpēc domāju skriet tik daudz, cik atļaus fascija. Un kā saka: apetīte sāka parādīsies, ēdot. Beigās bija pārsteigums dabūt tualetes papīra rulli balvā. Tas bija jauki.”

Spriedzes pilna bijusi 12. stunda, kad mežā satumsa un krēslā no debesīm birusi stipra krusa: “Un es... apmaldījos mežā. Uz finišu atskrēju, kad jau bija 58 minūtes. Nodevu laiku un gatavojos skriet nākamo apli. Tad es sapratu, ka pa nakti vajag izvēlēties vietu, kur neapmaldīšos tumsā, un precīzi izvēlēties un noturēt tempu. Tādējādi es varēju pareizi izlietot savus palikušas spēkus.” Te jāpiebilst, ka atzīmēšanās lietotnē “Zoom” bija pēc apļa pabeigšanas un nākamajam startam bija jāreģistrējas divu minūšu (59.-01.) laikā.

Lai arī pieteikšanās sacensībām notikusi pēdējā brīdī, Antons Kranga pastāsta arī par savu treniņprocesu, kurā uzsvars bija uz apjoma palielināšanu, nesabeidzot ķermeni: “Man “Backyard Ultra” palīdzēja vairāki treniņi, kas sūtīja signālus, ka vajag adaptēt ķermeni, lai tas ātrāk atjaunotos. Tiesa gan, ir vērtīgi pieminēt, cik tie atjaunošanas procesi ir kvalitatīvi un arī liela iespēja saķert pārtrenēšanos, ja neizdosies sabalansēt. Karantīnas laikā vēl pieliku riteņbraukšanu. Man par to bija pozitīva pieredze, kad cīnījos ar fascītu un nevarēju skriet.”

Tautas sporta gada lielākā notikuma, Rīgas maratona sākotnēji noteiktajā nedēļā risinājās arī “Virtuālais maratons 2020”, kuram piesakoties bija iespējams izdrukāt dalībnieka numuru un pa pastu saņemt medaļu atbilstoši savai noskrietai distancei. No pusotra tūkstoša dalībniekiem, 42,195 kilometru distanci reģistrēja 65 skrējēji un nūjotāji no Baltijas valstīm un Ukrainas. Ātrāko Latvijas rezultātu sev fiksēja Sintija Geidāne (3:28:37) un ogrēnietis Valdis Ņilovs (3:14:10), kurš absolūtajā vērtējumā par minūti piekāpās Lietuvas pārstāvim, taču bija otrais visās pārējās distancēs.

 

295 skrējēji iesūtīja savus pusmaratona rezultātus, no kuriem labākie bija Sergejam Kudrjavcevam (1:15:47) un Ilzei Meijerei (1:32:12). 486 rezultāti bija 10 kilometru skrējējiem un ātrākos uzrādīja Mārtiņš Babkins (0:35:37) un Kristiāna Lauva (0:39:40). Tieši par simtu mazāk bija izvēlējušies piecus kilometrus un ātrākie bija Arnis Pašķevičs (0:16:31) un Marta Luīze Pētersone (0:20:06). Iespējams, ka distance nebija tik populāra, jo reālajā Rīgas maratonā jau vairākus gadus ir sešu kilometru masu skrējiens. Virtuālajā maratonā, ko nerīkoja Rīgas maratona organizatori, tika piedāvāts arī divu kilometru ģimenes skrējiens, ko izvēlējās 145 dalībnieki.

Lai rezultāti būtu augstvērtīgāki, bija domubiedri, kas skrēja vienkopus līdz 25 cilvēkiem, piesaistot sertificētu treneri, piemēram, Dmitriju Serjoginu, kurš šonedēļ, ceturtdien, 21. maijā,  būs klāt arī pie Māras dīķa Pārdaugavā seriāla “Izskrien Rīgu” sezonas atklāšanas.

Tāpat Latvijas rekordists 10 kilometros būs sastopams 24. maijā “Tipiskā skrējēja” koptreniņā. Svētdien Imantas pusē solījusi ierasties arī Latvijas čempione un šī brīža labākā pašmāju maratoniste tukumniece Karīna Helmane-Soročenkova, kas nesen piekrita sociālā tīkla “Facebook” lapas “Tipiskais skrējējs” administratora Artūra Onzula stadiona izaicinājumam, vienlaicīgi neklātienē Ogrē un Tukumā piecas reizes skrienot divus apļus un ar divu minūšu pauzi. Skrējiena rīkotājam nepietika ar vienu zaudējumu, tāpēc nākamajai divkaujai piekritis čempiones treneris Andrejs Bondarevs no Līvāniem. Šoreiz formāts būšot līdzīgs “Backyard Ultra” un abiem būs jānoskrien stadiona 400 metru aplis un nākamais jāstartē pēc divām minūtēm, taču sacensības skrējējam beidzas, ja aplis nav pabeigts pusotrā minūtē.

Savdabīgu izaicinājumu realizēja siguldietis Uldis Kļaviņš, 16. maija rītā noskrienot Rīgas 5. maršruta tramvaju, 13 kilometrus no Sarkandaugavas līdz Iļģuciemam veicot ātrāk par 50 minūtēm ar vidējo tempu (3:42 min/km), kas nebūtu sliktākais rādītājs sacensību režīmā. Dažas dienas vēlāk vēl ātrāk līdzīgi skrējienu pārliecinoši veica pieminētais Dmitrijs Serjogins.

Vai vari noskriet 5. tramvaju? (Milgrāvis-Iļģuciems) Kāpēc tieši piekto? Jo Šis izaicinājums piemērots dažādu spēju...

Posted by Uldis Klavins on Piektdiena, 2020. gada 15. May

Tikmēr koptreniņi līdz 25 skrējējiem ar sertificētu treneri notiek arī citviet Latvijā, piemēram, atsākušies otrdienu treniņi Liepājā.

Pa pludmali basām kājām maratonu ne visai siltājās brīvdienās noskrēja advokāts un pasniedzējs Lauris Liepa.

Svētdien, 24.maijā plkst.11.00 Rīgas Mežaparkā risināsies arī "SK Rekords" rīkotās pāru stafetes.

Tieši pēc četrām nedēļām, otrdienā, 16. jūnijā, sāksies arī piecu dienu “Stirnubuka” rīkotais koptreniņš “Gaismas ceļš” pa Latvijas robežu, kas sāksies Krāslavā un vienlaicīgi divos virzienos pārvietosies līdz Kolkas ragam. Projektā iesaistījusies arī biedrība “1836” un Dins Vecāns, kura trīsgadu nesenajai Latvijas apskriešanai par godu aizvadītajā nedēļas nogalē iznāca dokumentāla filma.

Visapkārt gaisma ausa, Bukiem jāiet palīgā! Apskriesim Latviju, dosimies Gaismas ceļā! Izsludinam pieteikšanos 1836...

Posted by Stirnubuks.lv on Ceturtdiena, 2020. gada 14. May

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti