Vienā ritmā

«Vienā ritmā 2». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā

«Vienā ritmā 2». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 12. sērija

Paraolimpietis Aigars Apinis: Kustība ir viena no dzīves pamata jēgām

Ja nebūtu liktenīgās dienas, kad neveiksmīgs lēciens ūdenī atņēma spēju staigāt, Latvijai nebūtu četrkārtējā paraolimpiskā čempiona, vairāku pasaules čempiona titulu ieguvēja un rekordista paraolimpiskajā sportā. Tam tā bija jānotiek, atzīst lodes grūdējs un diska metējs Aigars Apinis. Ja nebūtu traumas, viņa dzīve būtu pavisam citādāka – šobrīd fizisku piepūli prasa jebkura ikdienišķa darbība, bet, neskatoties uz tā jau lielo slodzi rokām, paraolimpietis brīvajā laikā daudz laika pavada pie dabas, peldas un ķer adrenalīnu, braucot ar kvadriciklu.

Panākumi vieglatlētikā

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Bērnībā, gluži tāpat kā vienaudži, Aigars bija aktīvs. “Laukos dzīvojot, bez tā laikam nekādi nevarēja. Jaunieši skrēja, lēca, peldēja...” viņš atminas bērnību Birzgales pagastā. Mācoties pamatskolā, Aigars uzrādīja labus rezultātus tāllēkšanā un skriešanā. Tāpat fizkultūras stundās bija aktīvi jādarbojas: “Skolai bija mazs stadions, kur notika dažādas aktivitātes – skriešana, lēkšana. Ziemā ļoti cītīgi slēpojām ar distanču slēpēm. Izmantojām gan skolā pieejamās slēpes, gan paši tās izgatavojām,” stāsta Aigars, atklājot, ka pat pārstāvējis skolu rajona sacensībās. Neskatoties uz to, ka sports viņam padevās labi, domu par profesionālu nodarbošanos ar to puisim nebija.

Viņaprāt, svarīgi, ka bērnus neierobežoja, baidoties, ka viņi varētu satraumēties vai saaukstēties aukstākā laikā: “Cilvēkbērnam ir jākustas. Man liekas, jo vairāk viņš to darīs, turklāt svaigā gaisā, jo veselīgāks, dzīvespriecīgāks kļūs.”

Novērtēt kustību spēju ikdienā

Krēsls, kurā sacensībās startē Aigars.

1992. gads. Vasaras vidus. Lēciens ūdenī. Neapdomīgā rīcība radīja smagu kakla skriemeļu traumu, kura uz diviem trim gadiem tolaik astoņpadsmitgadīgo jaunieti piekala pie gultas. “Kad sāku braukt uz sanatoriju, redzēju, ka cilvēki pēc traumām ļoti intensīvi vingro, tādā veidā atjaunojot savas kustības un atvieglojot ikdienu,” toreiz apjausto kustības nozīmīgumu atklāj Aigars. Viņš neieslīga domās par savu nevarību, gluži pretēji – vairāk nekā jebkad iepriekš strādāja pie savas fiziskās sagatavotības, mācoties visu no jauna: “Jāmācās uzvilkt kājās zeķes, bikses pārģērbt, iekāpt ratos, izkāpt no gultas.”

Mamma toreiz bija tā, kura neļāva padoties likteņa pārbaudījumam. “Es atceros, kā mamma mani nolika uz grīdas un lika vingrot. Un tad dienā pa četrām līdz sešām stundām visu laiku bija kaut kas jādara. Es necēlu smagumus, bet pamazītiņām rāpoju, kustējos, jo tas bija ļoti svarīgi,” saka Aigars. Viņš jau tad apzinājās, ka pirmie pieci gadi pēc traumas būs izšķirošie, jo – cik daudz kustību izdosies atgūt, tas arī būs tas, ar ko būs jādzīvo atlikusī dzīve. Tad varēs tikai fiziski to trenēt.

Tolaik savu kustību progresu Aigars pats izteikti neizjuta, bet apkārtējie cilvēki redzēja, kā dienu no dienas viņš kļuva stiprāks, varošāks un līdz ar to – neatkarīgāks. “Tie nebija centimetri, bet milimetri, pa kuriem gadu laikā es gāju uz priekšu. Un situācija uzlabojās, tikai pateicoties vingrošanām,” viņš salīdzina. Aigars atzīst, ka tolaik pieejamais inventārs nebija īpaši pielāgots viņa vajadzībām. Tad nu pats domājis, ko darīt lietas labā, un ķēries klāt to meistarošanai. Palīgā nāca arī kaimiņš, iesaistījās mājinieki, lai radītu aprīkojumu, ar kuru ērti vingrot un kustēties. “Nebija viegli, bet, varbūt pateicoties bērnībā ieaudzinātajai mīlestībai pret darbu, es gāju, vingroju un cīnījos,” nosaka Aigars.

No bikla dalībnieka līdz čempionam

Četrus gadus pēc neveiksmīgā lēciena mamma burtiski izvilka Aigaru no mājas, ierosinot doties uz sacensībām cilvēkiem ar invaliditāti, kas notika Ogrē. Tā bija iespēja socializēties, pabūt cilvēkos. “Atceros, kā toreiz diezgan kautrīgi braucu, jo tajos laikos man bija kaut kādi pašpārmetumi, kāpēc ar mani ir šādi,” viņš saka. Lai gan tobrīd galvā nebija ne domas par aktīvu sportošanu, tieši šajās sacensībās Aigars iepazinās ar savu tagadējo treneri Aldi Šūpulnieku, kurš novērtēja jaunieša spējas un sacīja, ka, kārtīgi trenējoties, kaut kas varētu sanākt.

Atpūšoties uz Vecmīlgrāvja mola.

Vieglatlētika – lodes grūšana un diska mešana – bija viena no piemērotākajām disciplīnām, jo, lai tajā trenētos, nebija nepieciešami īpaši pielāgoti stadioni, peldbaseini vai inventārs. “Soli pa solītim es kļuvu spēcīgāks. Ja pirmajās sacensībās es lodi grūdu sešu līdz septiņu metru tālumā, tad tagad ir bijis līdz desmit, bet disku sākotnēji metu 15 metru tālumā, tagad – 21 metru. Tas ir intensīva darba rezultāts,” atzīst paraolimpietis.

2000. gadā Aigars startēja savās pirmajās paraolimpiskajās spēlēs Sidnejā, un tas arī bija laiks, kad šī nodarbošanās kļuva par viņa pamatdarbu, ar kuru pelnīt iztiku. “Paraolimpiskās spēles ir viens no lielākajiem forumiem sporta jomā. Ir olimpiskās spēles, Pasaules kauss futbolā un tad paraolimpiskās spēles. Ir grandiozi tur kaut tikai būt. Ja tu vēl esi labi nostartējis un iekļuvis pirmajā trijniekā, bet labākajā gadījumā skan tavas valsts himna, tad tā ir neaprakstāma sajūta. Tas dod arī motivāciju turpināt cīnīties un nepadoties,” par godu pārstāvēt savu valsti saka Aigars. Viņš jūt, ka par viņa sasniegumiem priecājas arī apkārtējie cilvēki – gan ģimenes locekļi, gan draugi, gan paziņas un pat svešinieki: “Lielākā motivācija ir cilvēku pateiktie “paldies”. Tu atbrauc no sacensībām un tevi apsveic. Tas motivē, it sevišķi, kad nejauši satikti cilvēki, kurus tu nepazīsti, pienāk uz ielas klāt un pasaka “paldies par to, ko tu dari!”. Tā ir lielākā motivācija.”

Apbalvošanas ceremonijā Rio paraolimpiskajās spēlēs, kur Aigars izcīnīja zelta medaļu.

Šobrīd Aigars var lepoties ar deviņām paraolimpiskajām medaļām, un sportists atzīst, ka tas ir gana liels apliecinājums viņa spējām, tomēr ne iemesls, lai karjerai liktu punktu. “Gribas atkārtoti izjust to visu, pierādīt, ka tu esi labākais, atkal cīnīties. Tas ir hobijs, dzīvesveids, bez kura, godīgi sakot, es nemaz nevaru. Pēc sacensībām paiet mēnesis, divi un tu jūti, kā ķermenis prasa,” viņš atklāj, saprotot, ka agri vai vēlu profesionālajam sportam nāksies mest mieru, taču Eifeļa torni Parīzē vēl vajadzētu redzēt...

Sports izvelk no bedres

Aigars ir pārliecināts, ka, ja nebūtu liktenīgā lēciena un traumas, viņa dzīve nebūtu saistīta ar sportu: “Tas tikai vēlreiz pierāda to, ka paraolimpiskais sports ir ļoti svarīgs cilvēkiem, kuri guvuši smagas traumas, lai atgūtu dzīvei jēgu, rastu motivāciju trenēties, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, piepildīt sevi un būt noderīgam sev un citiem.” Latvijā šobrīd paraolimpieši ir kā celmlauži, cīnoties par vieglāku dzīvi nākamajiem jaunajiem sportistiem. “Tagad mēs cīnāmies, lai paraolimpiskais un olimpiskais sports būtu līdzvērtīgi,” teic sportists. Citviet pasaulē izteikti tiek piekopts, ka cilvēkus pēc traumām piesaista komandu sporta veidiem, neļaujot krist depresijā, jo “sports izvelk ārā no bedres”.

Adrenalīns un svaigs gaiss

Kad norit gatavošanās sacensībām, nedēļas laikā ir četri līdz pieci treniņi. Treniņnometnē dienas laikā ir divi treniņi, tātad ap 12 treniņiem nedēļā. Tie sākas ar izlocīšanos, izstaipīšanos, kas cilvēkiem ratiņkrēslos ir īpaši svarīgi. Tad seko trenera izstrādātas vingrojumu plāns, kas vērsts uz fiziskās sagatavotības uzlabošanu, kā arī uz rezultātu uzlabošanu diska mešanā un lodes grūšanā.

“Lielu slodzi uzliek arī ikdienas dzīve – pārvietoties ratiņkrēslā, saģērbties, aizbraukt – tas prasa enerģiju un dod lielu rūdījumu,” viņš saka, atzīstot, ka liela slodze ir tieši rokām. Brīvajā laikā, ja vien ir iespēja, Aigaram patīk izbraukāties ar kvadriciklu gar jūru, pa mežu, ziemā – pa sniegotiem laukiem. “Kaut kur tā izbraukt, jo tas atkal uzlādē nākamajiem varoņdarbiem. Reizēm ir tā, ka sirds ir pilna ar kaut ko un ir dusmas, tad, izbraucot ar kaut kādu transportlīdzekli, tu vienkārši uzlādējies un vari darboties tālāk,” teic adrenalīna mīļotājs.

Izbraucienā ar kvadriciklu.

Sportistam patīk laiku pavadīt pie dabas, taču, izvēloties maršrutu, jāpievērš uzmanība, vai tur iespējams ērti pārvietoties ar ratiņkrēslu. “Latvija ir tik maza, ka mēs esam izbraukājuši krustu šķērsu visādas maliņas. Tagad atbalstītāji ir iedevuši vilcējriteni, kuru pieliekot pie ratiņkrēsla, var atpūtināt rokas, jo tevi velk uz priekšu ar elektromotoru,” pastāsta Aigars, sakot, ka ar to ir iespējams braukt arī pa mīkstu segumu –  pa mežu, jūras smiltīm, pat pa sniegu, kas ar ratiņkrēslu ikdienā ir apgrūtinoši.

Peldēšana ļauj izkustināt ķermeni

Pirms vairākiem gadiem sportists regulāri devās uz peldbaseinu, bet pandēmija to sarežģīja. “Vasarā cenšos peldēt kādā ezerā, bet vairāk jau jūrā, ja ūdens ir silts – ar kādu palīglīdzekli iekļūt iekšā un mazliet papeldēt,” viņš saka. Peldēšana pēc traumas ir ļoti svarīga, jo tā ir iespēja izkustināt,  izlocīt visu ķermeni, kā arī atslābināt to. “Kā es smejos – ar ko saslimi, ar to jāārstējas!” noteic Aigars. Aukstums paraolimpietim neiet pie sirds, viņš sevi sauc par vasaras cilvēku un apbrīno tos, kuri startē ziemas olimpiskajās spēlēs. Tomēr, ja izdotos ar ziemu sadraudzēties, viņš gribētu rūdīties, ikdienā iekļaujot aukstās peldes.

“Kustība ir viena no dzīves pamata jēgām, jo, ja tu nekustēsies, tad arī nekā nebūs, nekas nenotiks,” pārdomās dalās sportists. Piekopjot mazkustīgu dzīvesveidu, ķermenis ierūsē. Fiziska kustība, svaigs gaiss uzlabo garastāvokli un miega kvalitāti. “Veselā miesā vesels gars!” sarunas noslēgumā atgādina paraolimpiskais čempions.

Rudenīga pastaiga Ķemeru parkā.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt