Kocēnos par tradīciju kļūst pajūgu braukšanas sacensības, kurās piedalās arī ārvalstu sportisti. Vienā no zirgaudzētavas aplokiem Dace stāsta, ka šobrīd viņai ir divi braucamie zirgi, kas, protams, ir jātrenē, un kurš katrs nederēs pajūgam.
"Braucamajam zirgam ir jābūt vienai vissvarīgākajai īpašībai, lai viņš negribētu spert atpakaļ un tā īpašība diemžēl zirgiem iedzimst, viņiem pārmantojas, viņiem tas tāds reflekss ir," pastāstīja Stūre. "Ir zirgi, kas nobaidās un vienkārši saraujas, un ir zirgi, kas nobaidās un uzreiz sper ar pakaļkājām atpakaļ. Ja viņš ir tāds zirgs, kas mīl spert, tad, protams, ar viņu var braukt un viņu var arī iebraukt, bet, ja godīgi jāsaka, es vairs negribētu to darīt."
To, ka pajūga braukšanas sacensībās ir ļoti būtisks izvēlētais zirgs, papildina arī zirgaudzētavas otra īpašniece Maija Kleinberga.
"Pirmkārt, jau tam zirgam ir jāvēlas strādāt un jābūt patīkamam raksturam un to diemžēl jau arī nemaz tā nevar uzreiz pateikt. Tev liekas, ka tas tiešām tā būs, bet beigās tomēr izrādās, ka viņš ir sliņķis, un tas viss ieguldītais darbs, atkal jāsāk ar kādu citu zirgu no jauna," sacīja Kleinberga. "Un tā braukšana ir pavisam nopietns pasākums, kas prasa milzīgu gribasspēku. Man jāsaka, ka tas jau tāds Dacītes sapnis, sens sapnis."
"No četru gadu vecuma papam teicu, iedod paturēt grožu galiņu un man liekas, ka jau no pieciem, sešiem gadiem paps man deva braukt ar zirgu, kad savā buļļu fermā tīrīja mēslus un tad man lielāku godu nevajadzēja, ka es varēju, stāvot kājās, braukt ar ratiem," atceras Kleinberga. "Pajūgu braukšana aizsākās 2009.gadā, kad vienlaicīgi kaut kā sanāca, ka es aizbraucu uz Vāciju, paskatījos, kā Vācijā notiek pajūgu braukšana un mums daži cilvēki sapazinās ar Igaunijas braucēju, kas arī bija tajā brīdī paceļojis pa Eiropu, un tā mēs arī 2009.gadā kopā ar atbalstītājiem uztaisījām pirmās sacensības. Tās bija manā mājā – Vaidavas pagastā."
Pajūgu braukšana nav jauns sporta veids, arī padomju gados bija šādas sacensības, tikai tolaik tās vairāk bija tendētas smagumu vilkšanā, vērtējot zirga izturību un spēku. Mūsdienās vērtēšana ir atšķirīga.
"Eiropā šāda veida notiek jau ļoti ilgus gadus, tā kā jāsaka, ka mēs 2009.gadā pa jaunam ieviesām, jauno, moderno pajūgu braukšanu," pastāstīja Stūre. "Jaunā, modernā pajūgu braukšana sastāv no trim disciplīnām, pirmajā dienā ir iejādes disciplīna, kur zirgi rāda savas gaitas, lokanību, tur liek atzīmes. Otrā diena sastāv no maratona, kas ir uz ātrumu, tur ir 6 šķēršļi, kas ir katram jāizbrauc pēc iespējas ātrāk, tur arī ir vajadzīgā zirga sagatavotība, un trešā diena ir konusu disciplīna, kur stāv konusiņi, viņiem galā ir bumbiņas, kurš nogāž bumbiņu, tam, protams, soda punkti."
Ekipāžā, kas startē sacensībās, pajūga vadītājs nav viens, ir arī līdzbraucējs.
"Tas ir palīgs, jo braukt nevar viens pats, ja kaut kas notiek, vajag ātri otru cilvēku, kas izkāpj ārā un to zirgu pietur pie galvas, jo tie rati ir diezgan augsti un nevar pats paspēt un izlēkt," paskaidroja Stūre. "Tāpēc tas palīgs arī ir vajadzīgs, bet visvairāk viņš ir vajadzīgs maratona disciplīnā, jo tur notiek līdzīgi tā kā motociklu braukšana ar blakusvāģiem, jo tad viņš ir man tas kantētājs, jo šķēršļos tas ātrums ir diezgan liels un ja aizmugurē nebūtu tas cilvēks, tad rati apgāztos. Protams, ir bijuši gadījumi, kad apgāžas, bet tā ir tā palīga loma – teikt priekšā maršrutu, jo viss notiek ātrā tempā, un nokantēt ratus."
Vēl šajās sacensībās svarīga ir apģērba etiķete.
"Dreskods ir, tev ir jābūt saskaņā ar savu ekipāžu, ar savu zirgu, ar aizjūgu, pēc krāsām, lai izskatītos smuki, lai gan Vācijā viņiem ir tādi reglamenti, ko mēs šeit Latvijā vēl neesam īsti izkoduši," atzina Stūre. "Pie kāda zirga aizjūga valkā kādu hūti, kad velk žaketi ar augsto kaklu, kad velk žaketi ar pogām, tik tālu mēs vēl to neesam izpratuši."
Ja no zirga šis sporta veids prasa noteiktas rakstura īpašības un izturību, tad ko tas prasa no braucēja?
"Lai būtu labs rezultāts, ir jābūt šausmīgi mierīgam, jo zirgs ļoti jūt cilvēka enerģiju. Es bērniem bieži saku, jājot uz startu, nu sāciet dziedāt," pastāstīja Stūre. "Kad dzied tādu dziesmiņu, kurai ir noteikts ritmiņš, tad sirdsdarbība nomierinās un zirgs arī paliek mierīgs. Un gribat ticat, gribat nē, bet, kad es braucu uz manēžu, bieži dziedu."
Lieki teikt, ka šis sporta veids nav lēts, tas izmaksā dārgāk nekā jāšanas sports,
jo jāpērk ir ne tikai zirglietas un braucēja apģērbs, bet arī rati sacensībām un treniņiem. Dārgāka ir arī aizkļūšana uz sacensībām, jo jāved ne tikai zirgs, bet arī rati. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik maz pajūgu braucēju.
"Mēs kādreiz bijām Latvijā kādi 15 braucēji, tagad esam palikuši tā īsti kādi 4-5. Dārgs prieks, bet es domāju, ka tam ir ļoti jāpatīk, lai gribētu to darīt," atzina Stūre.
Ieguldītais treniņu darbs Stūrei tagad ir atmaksājies un viņas rezultāti sacensībās ir vieni no labākajiem Baltijas valstīs.
"Man patīk tā sajūta pirms starta, kad ir tas adrenalīns, es domāju, ka tas ir visiem sportistiem, jebkurā sporta veidā," sprieda Stūre. "Protams, katram jau gribās arī rezultātus, bet jāsaka, ka tāda liela raudāšana, ja es nevinnēju, man gan nav. Man patīk pats process, man patīk visa tā darīšana ar zirgu, visa tā zirga mācīšana, vienkārši patīk tā lieta."
Tagad Daces sapnis ir kvalificēties pasaules čempionātam pajūgu braukšanā.
