Amerika iedvesmo skriet

Bērnībā Aigars labprāt pievienojās vienaudžiem pagalmā, lai aktīvi pavadītu laiku, rotaļājoties un skraidot, bet viņš neapmeklēja sporta skolu vai sporta treniņus un skolas laikā pat bija atbrīvots no fizkultūras nodarbībām. “Pusaudža gados attiecības ar sportu kļuva vēl attālinātākas, vēsākas. Prioritāte bija mācības, un es ne gāju uz sportu, ne piedalījos kādās sporta spēlēs. Kur nu vēl skriešana! Vispār sapņos nerādījās. Tā man krita uz nerviem un riktīgi nepatika,” atklāts ir Aigars, kurš tolaik mēdza ar draugiem uzspēlēt basketbolu, bet kopumā no sporta viņš turējās pa gabalu.

Deviņdesmito gadu beigās, studējot Amerikā, Aigars novēroja, ka otrpus okeānam skriešana jau tad bija populāra, to darīja cilvēki ar dažādu fiziskās sagatavotības līmeni.

“Lielākā daļa manu kursabiedru ar to nodarbojās, un es arī sapratu, ka tu neesi nekas, ja netipini vai neskrien. Joprojām atceros vienu no pirmajām reizēm, kad Čikāgā aizgāju uz Mičiganas ezera krastu – promenāde pilna ar cilvēkiem, kuri nevis dzer aliņu vai lēnā garā pastaigājas, bet skrien un brauc ar riteņiem. Fiziskā aktivitāte ir gaisā,” atmiņās dalās uzņēmējs.

Aigars līdz tam bija pārliecināts, ka skriešana pilnīgi noteikti nav domāta viņam. “Es pamēģināju un biju pārsteigts, ka tas ir mans. Šis sporta veids patiesībā vienmēr ir bijis kā radīts man. Visvairāk es pats biju pārsteigts, ka pēkšņi kaut kas, par ko es domāju, ka tas man vispār neder, beigās kļūst par dzīves neatņemamu sastāvdaļu,” stāsta skrējējs, sakot, ka dzirdējis vēl neskaitāmus līdzīgus stāstus no cilvēkiem, kuri sākumā bijuši ļoti skeptiski, bet tad ieslīguši eiforijā, nesaprotot, kā varējuši bez skriešanas iztikt.

Kā skriešanas entuziasts stāsta, tolaik Latvijā ar sportu kārtīgi nodarbojās vien tie, kuri to apguva sporta skolā. “2000. gadu sākumā, tajā laikā dzīvojot Vecmīlgrāvī, ar īsajām, Amerikā pirktajām bikšelēm tepat skraidīju. Sākumā cilvēki skatījās kā uz trako,” smej Aigars, minot, ka tagad pilsētas ielās redzēt skrējējus ir pilnīgi normāli. Iespējams, tajā, ka kustība rīdziniekiem jau ir ierasta ikdienas sastāvdaļa, kāda daļa nopelnu ir arī Rīgas maratonam.

Maratons kā kopā būšanas svētki

Aigars ar komandu maratona organizēšanai ķērās klāt 2006. gadā, lai gadu vēlāk jau pulcētu skrējējus. “Katrs, kurš bijis tajā startā, ir izjutis to svētku atmosfēru. Tā arī ir iespēja Rīgu ieraudzīt no pilnībā cita skatupunkta, kad tās ielās nav mašīnu. Šis maratons iedod sajūtu, ko mēs droši vien dabūjam arī Dziesmu svētkos. Tā ir īpaša sajūta, kas atkal un atkal velk atpakaļ,” stāsta Rimi Rīgas maratona organizators. Viņš atklāj, ka nekad nav sapratis, kāpēc Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkus rīko tikai reizi piecos gados. Maratons ik gadu pulcē skrējējus, lai būtu iespēja šīs pacilājošās sajūtas izjust biežāk. Pirms pandēmijas Rimi Rīgas maratonā piedalījās rekordliels dalībnieku skaits – 40 tūkstoši.

“Lielākā daļa, kas sāk skriet, saprot, ka šim procesam nav jābūt ne sāpīgam, kad dur sānā, ne ar kādu lielu sportisko mērķi. Tas var būt vienkārši foršs laika pavadīšanas veids. Kā amerikāņi saka, vienīgais legālais veids, kā noķert kaifu. Tā ir kā legālā narkotika, endorfīns. Kad cilvēki to saprot, viņi negrib tikt no tās sajūtas vaļā. Viņi vēlas, lai šī sajūta viņus pavada,” teic Aigars, piebilstot, ka ļaudis Rimi Rīgas maratonā piedalās arī atkārtoti, varbūt uzstādot sev jau nedaudz lielākus mērķus vai skriešanas priekā ieraujot arī bērnus, draugus.

Salīdzinot ar tādām lielpilsētām kā Ņujorka, Londona, Parīze, Tokija, kurās ir miljoniem iedzīvotāju un maratonu organizēšanai tiek atvēlēts iespaidīgs budžets, Rīga var lepoties ar procentuāli lielu ārvalstu dalībnieku skaitu, kuri skrien garās distances. Rimi Rīgas maratons bija pirmais, kurš Ziemeļeiropā ieguva zelta līmeņa statusu, kāds tajā brīdī bija piešķirts vien 36 maratoniem pasaulē. Apliecinājums Rīgā organizētā maratona kvalitātei ir arī tas, ka Starptautiskā Vieglatlētikas federācija piešķīrusi Latvijas galvaspilsētai tiesības rīkot 2023. gada pasaules čempionātu skriešanā. “Tas būs pirmais tāda veida notikums, un es domāju, ka mūsu statuss un tas, ko esam paveikuši līdz šim, bija viens no noteicošajiem faktoriem, kāpēc viņi to uzticēja mums, sūrā konkursā izgriežot pogas virknei pasaules lielpilsētu,” ar lepnumu stāsta Aigars.

Skrienošais domātājs

“Ziemā es daudz vairāk sastingstu, jo man nepatīk auksts laiks. Man ir problēma aiziet uzskriet tumšā vakarā vai pa slidenu ceļu. Tad es cenšos vairāk doties uz skriešanas klubu,” teic Aigars, kurš pārējos trīs gadalaikus aizvada daudz aktīvāk, skrējienā dodoties teju katru dienu. Ja viņš negatavojas maratonam vai kādam īpašam skrējienam, tad divas vai trīs reizes nedēļā skrien un paralēli tam vismaz divas reizes vingro: “Tas ir ideālais variants. Ja es vasarā ieeju šādā ritmā un vēl tam pa vidu veicu tipisko vasaras rituālu, agri no rīta noskrienot skrējienu un nopeldoties, tā ir mana īstā vasaras garša.”

Laika gaitā izstrādājusies patīkama rutīna, lai gan otrais vārds Aigaru mazliet biedē. Kad kādu laiku nav izdevies atrast laiku skriešanai, viņu pārņem jocīga un nelāga sajūta, ka dienas ritmā iztrūkst kāds svarīgs posms. “Cilvēki, kas nodarbojas ar kādu sporta veidu, bieži saka, ka tas palīdz atslēgties no darba, bet man taisni otrādi – kad es skrienu, es izdomāju vislabākās idejas! Lēnām tipinu, neesmu nekāds ātrais skrējējs. Skrienu tieši tik ātri, lai nebūtu super aizelsies un nevajadzētu domāt par tehniku, laikiem vai tempiem. Ar sevi izrunājos, ar kolēģiem, ar biznesa partneriem. Visu izštukoju un atskrienu atpakaļ ar piecām jaunām idejām,” par skriešanu, kuru pavada produktīva domāšana, stāsta Aigars.

Galvenais – trenēties

Kā maratonu noskriet ar baudu, nevis mokām? Ir tikai viena atbilde – cītīgi gatavojoties, tam veltot vismaz 16 nedēļas, pat ja pirms tam ķermenis ir labā fiziskajā formā. “Ja tu esi gatavojies, trenējies, tad nevajadzētu būt pārsteigumiem, sāpēm vai kādiem nepatīkamiem momentiem, jo tas ir lielākais pārpratums, ka cilvēks nesagatavojies mēģina noskriet maratonu vai pusmaratonu,” atklāj organizators. Ir mīts par “maratona sienu”, pret kuru skrējēji “atduras” 33. līdz 35. kilometrā. “Jeļena Prokopčuka pateiks, ka nezina, kas ir šī siena, jo viņa tam gatavojas profesionāli un līdz ar to nekad tādu nav izjutusi. Tāpat, es domāju, ja amatieri gatavojas, lēnā garā un ar smaidu sejā visi notipina līdz finišam,” saka Aigars.

Rakstnieks Haruki Murakami grāmatā “Par ko es runāju, runādams par skriešanu” minējis, ka sāpes ir neizbēgamas, bet ciešanas ir katra paša ziņā.

Ikdienišķā Aigara distance ir 10 kilometri, bet, ja ieplānots īsais skrējiens, tad pieci līdz septiņi, savukārt, ja jāgatavojas maratona skriešanai, distance tiek palielināta. “Kad dzīvoju iepriekšējā dzīvoklī, mans tipiskais maršruts bija līdz Mežaparkam un atpakaļ. Tie bija 12 kilometri. Tur bija īpatnēja priede pie Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza ieejas. Vienmēr aizskrēju līdz tai, iedevu “pieci” un skrēju atpakaļ,” savu agrāko ieradumu atklāj skrējējs. Tagad ierastais skrējiena maršruts ved pa Akmens tiltu uz Pārdaugavu un pa Vanšu tiltu atpakaļ uz centru. Izrādās, ka šī aktivitāte sniedz enerģiju, nevis nogurdina. Tas sagatavo dienai, darbam, domāšanai: “Daudz labāk noskaņo kaut kādiem varoņdarbiem. Ja neesmu paskrējis, neesmu pat īsti pamodies. Vēl nav tīras smadzenes.”

Aigars sevi sauc par pilsētas skrējēju un, arī dodoties ceļojumos, viņa koferī vienmēr ir vieta skriešanas apaviem, lai agrā rīta stundā izskrietu pilsētu, kamēr tā vēl guļ. Tāpat viņš nelaiž garām iespēju skriet laukos, mežā, pa takām, kas sagādā lielu kaifu. Ziemā vienīgā iespēja ir skriet uz skrejceliņa. Arī trenējoties 2013. gada Tokijas maratonam nebija citu variantu. “Pat neskatoties uz to, ka vasarā to darīt man patīk vairāk, pat ziemā, kad izvelkos aukstumā izskrieties, nav bijusi vēl tāda reizes, kad, atnākot atpakaļ no ikdienas skrējiena, nevarētu pateikt, ka šis man baigi patika. Vienmēr es jūtos pacilāts,” saka skrējējs.

Bērni seko vecāku piemēram

Visa Aigara ģimene ir iesaistījusies skriešanā. “Ar dzīvesbiedri esam kopā skrējuši maratonu, pusmaratonu. Viena no manām mazajām meitām ir ratos nobraukusi pusmaratonu. Visi bērni skrien mazajās distancēs,” pastāsta Aigars, minot, ka meita Odrija savulaik pat kronēta par sprinta karalieni. Lepnais tēvs pieļauj, ka nopietnāka iesaistīšanās fiziskās aktivitātēs vēl tikai priekšā, kad bērni paaugsies. “Lielākais no bērniem man brauca līdzi uz Čikāgu un skrēja mazo distanci. Tas ir ļoti svarīgi, ka bērni redz, ka vecāki to dara labprātīgi un viņiem tas patīk, sagādā prieku. Tas pielīp, un arī nākotnē viņi būs tam atvērti. Pat ja viņiem būs tāda pati pieredze kā man, ka viņi aizmirsīs par skriešanu un tad nāks atpakaļ, bet domāju, ka ilgtermiņā tas palīdzēs,” saka Aigars.

Skriešana kā balsts

Spītīgi dzenoties pēc iedomāta rezultāta, diezgan ātri var pazaudēt baudu no paša procesa, pārliecināts Aigars. Sevišķi, ja pirms tam cilvēks nav nopietni nodarbojies ar sportu. “Ja tu uz to skaties tā, ka es iešu uztipināt un man vienalga, ko pārējie teiks vai domās par to, cik ātri vai lēni es to daru, līdzko tu to padari par brīvā laika baudpilnu procesu, nemēģinot no sevis par katru cenu kaut ko izspiest, – es neredzu variantus, ka tas varētu nepatikt,” saka skrējējs.

Aigars vairs nespēj iztēloties dzīvi bez skriešanas, īpaši, ja tā palīdz gan fiziski justies labāk, gan sakārto prātu. Skriešanas loma laika gaitā mazliet transformējusies, bet bijusi nemainīgi svarīga – kad to atklāja, tā bija eiforiska sajūta, tagad tā ieņem dzīvesbiedra lomu: “Skriešana vienmēr ir blakus, stutē un palīdz man. Pierodot to droši vien nespējam līdz galam novērtēt, bet, ja man to atņemtu, tad es gan jau būtu sapīcis.”

Viņaprāt, kustība – vienalga, fiziska vai prāta kustināšana – ir ļoti svarīga, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi: “Tiklīdz mēs apstājamies, viss apstājas. Mēs nedzenam sevi uz priekšu, sākam sanīkt.” Līdzko cilvēks virzās uz priekšu, ir skaidri redzams mērķis un kāpēc tas tiek darīts. Apstājoties  arī mērķis pazūd. “Man tas ir ne tik daudz kaut kāds baigais mērķis, tas ir process, kas palīdz saslēgties visam, kas ir galvā. Ir svarīgi būt kustībā, jo, līdzko tu neesi kustībā, sāc iesūnot, atslābt, izlaisties, un tas, visticamāk, pie nekā jēdzīga nekad nenoved,” noslēgumā bilst Aigars.