Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums. 7. sērija

Vienā ritmā

Vienā ritmā. Muzikāls vingrošanas raidījums. 7. sērija

Vienā ritmā. Muzikāls vingrošanas raidījums. 6. sērija

No riebuma līdz aizrautībai – aktiera Ģirta Krūmiņa attiecības ar sportu

Lielāko daļu savas dzīves aktieris Ģirts Krūmiņš izvairījies no fiziskām aktivitātēm, jo tās saistījās ar negatīvām emocijām un pat kauna sajūtu, tomēr pirms vairākiem gadiem viņš sportam deva vēl vienu iespēju un šoreiz tas viņu spēja aizraut. Tagad ciguns, vingrošana, skriešana, laivošana un pastaigas ir neatņemama aktiera ikdienas sastāvdaļa.

Bērnības bieds – sporta stundas

Uz jautājumu, kādas bija attiecības ar sportu bērnībā, Ģirts atbild tieši – nekādas. Dzīvojot mazpilsētā, kopā ar vietējiem bērniem skrēja, brauca ar riteni, kāpa kokos, bet skolā sporta laukumam gāja ar līkumu. “Man bija kauns, es jutos, ka es nevaru vai es esmu par vāju, un es bastoju fizkultūras stundas un biju vienmēr priecīgs, ja tās nenotika. Es biju pēdējais vienmēr. Mani neņēma par pilnu vienkārši,” atminas Ģirts, atklājot, ka skola bija ar slēpošanas novirzienu, tāpēc fizkultūras stundas bija diezgan svarīgas.

Viņu skolas laikā biedēja visas fiziskās aktivitātes, iespējams, tāpēc, ka viņa spējas tika vērtētas.

“Protams, izcēlās tie, kuriem no dabas ir kaut kādi dotumi, un viņi uzreiz ir priekšā, un tu jūti – ko tad es. Tad ir kauns, ka tu nevari bumbiņu aizmest, trāpīt vai vienkārši aizlēkt. Vai nogursti, skrienot kaut kādus krosus,” atminas Ģirts. Arī sporta skolotāja diemžēl neizvērtēja katra individuālās spējas un nestrādāja pie to attīstības, tāpēc Ģirts izvēlējās izvairīties no šīm mācību stundām.

Vingrošana pie datora ekrāna

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Lai gan fiziskas nodarbības bērnībā saistījās ar nepatīkamām sajūtām, pavisam nesen viņš atkal pievērsās kustībai, turklāt labprātīgi. Pandēmijas radītie ierobežojumi, kas lika treniņus vadīt tiešsaistē, ļāva justies komfortabli. “Savā dzīvoklī jutos drošībā. Tajā pašā laikā treneris tevi redz, jo visiem ir jāieslēdz kamera. Es redzu, ka arī citi vingro katrs savā istabā, un treneris arī skatās un tev kaut ko pasaka un aizrāda, tā ka tas nav tādā pašplūsmā,” skaidro Ģirts. Tas bija kā pamatīgs iedrošinājums, lai turpinātu to darīt. Pavasarī viņš piedalījās āra treniņos, bet pēc tam jau iekštelpās:

“Es biju jau tam gatavs. Es biju sasniedzis jau tādu fiziskās sagatavotības pakāpi, ka man nebija vairs kauns, negribējās kaut kur slēpties.”

Tiešsaistes treniņi un skriešana palīdzēja pārdzīvot šī gada pirmo pusi: “Mani tas reāli izvilka šajā periodā, kur tu nezināji, ar ko tas beigsies, cik tas būs ilgi. Arī kaut kādu disciplīnu, prieku tas viss noteikti deva.” Lai gan aktieris nedomāja, ka vēlreiz būs jāpiedzīvo vingrošana pie datora ekrāna, tomēr tas ir noticis. Apakšējie kaimiņi ir pabrīdināti, un viņi ar sapratni uztver vingrošanu, pielāgojoties esošajai situācijai.

Dzīvības enerģija

Pirms sešiem gadiem Ģirts sāka nodarboties ar cigunu. Tas ir austrumu netradicionālās vingrošanas veids, kas apvieno kustību ar elpošanu. “Tas ir tāds mierīgs, plūstošs, fiziski arī diezgan... No pirmā acu uzmetiena liekas, ka nekas baigi grūts nav, bet vingrojumi ir gana sarežģīti,” atzīst Ģirts.

Pēc treniņa sajūta ir vienlaikus gan uzlādējoša, gan nomierinoša, jo šīs nodarbības līdzsvaro.

Jau gadu viņš regulāri apmeklē nodarbības sporta studijā. “Tie vingrinājumi ir sastādīti tā, ka tu to stundu noņemies, protams, esi piekusis, bet tādā pozitīvā nozīmē. Es tieši ievēroju, ka citreiz, ja pirms tam ir kaut kāds nogurums un negribas iet, tad pēc tam ir baigais enerģijas uzrāviens, vēl daudz ko var izdarīt un galva strādā labāk,” stāsta vīrietis, piebilstot, ka tas viņam sniedz dzīvesprieku un enerģiju.

Kāpēc kustēties ir svarīgi? Tā ir dzīvības enerģija. “Kustība akumulē enerģiju, jo ir  bijušas reizes, kad liekas, ka šodien nav tava diena, bet ķermenis jau ir pieradis, jau adrenalīns izstrādājies un iekšēji pasaka: “Aizej, aizej.” No sākuma ir grūti, bet arī nodarbībās es vienmēr domāju, cik labi, ka atnācu, jo tas dod baigo prieku un enerģiju. Protams, tas trenē arī fizisko izturību, ko arī ļoti svarīgi ar gadiem uzturēt,” teic Ģirts.

Uzsāk skriet ziemā

Pirms gada, kad, pateicoties ar vīrusu saistītiem ierobežojumiem, daudzu ikdiena strauji mainījās, Ģirts uzsāka skriet: “Es jutu, ka man fiziskās aktivitātes dod prieku un reāli izvelk no kaut kāda depresijas stāvokļa.”

Lai gan parasti entuziasma pilni skrējēji sāk rikšot pa ielām tieši pavasarī, Ģirts to sāka ziemā, ik dienu skrienot aptuveni 45 minūtes.

Lai gan sākotnēji Ģirtam šķita, ka skriešana noteikti nav domāta viņam, un pirmais skrējiens tiešām bija grūts, viņam par pārsteigumu šī nodarbe tomēr spēja aizraut.

“Domāju jāpamēģina, cik tā izturība ir liela, un skriešana mani ievilka arī ar to labsajūtu, kas ir pēc tam. Arī labs treniņš tīri fiziskā izturībā. Nepārforsējot un nedarot sev pāri, neskriet uz ātrumu, bet izturēt tās 45 minūtes, man tas bija stimuls – vai es to varu vai nevaru. Izrādās, ka varu,” stāsta aktieris.

Ģirts Krūmiņš

Skrienot ziemā, jāņem vērā, ka tam būs vairāki apgrūtinājumi, kas Ģirta gadījumā neatturēja no ieceres: “Bija diezgan traki tie apstākļi, jo vienā brīdī bija gan ļoti slidens, gan bija atkušņi, un es vienkārši dreifēju, skatoties, lai man neuzkrīt lāstekas vai kas.” Skriet uz skrejceliņa trenažiera ar nemainīgu skatu laikam tomēr nav Ģirta variants. Skrienot cauri Grīziņkalnam, viņš vēroja, kas notiek ielās, un piefiksēja, ka tur netrūkst tādu pašu kā viņš – skrējēju, kuri katrs skrien savā tempā un ar prieku.  

Lai pilnībā baudītu pilsētas atmosfēru, viņa skrējienus nepavada mūzika. “Es vienkārši skatos apkārt, ir kaut kādas domas, kas tev ienāk prātā, jo arī kaut kā smadzenes labāk strādā, vai vienkārši nedomāju neko,” teic Ģirts.

Suns kā piedzīvojums nevis pienākums

Lai gan pēdējos divus gadus nav sanācis, bet Ģirts vasarās regulāri brauc ar kanoe laivām pa Latvijas upēm. Tās ir dažādas – kādā straume pati nes laivu, citās, lai tiktu uz priekšu, nākas intensīvi airēt. Ģirts kā vienu no izaicinošākajām upēm min Tartaku, jo tā bija ļoti aizaugusi. “Tur bija viens posms, kurā bija jāzāģē nokritušie koki. Upe kļuva tik sekla, ka vienīgais, kas to laivu braucienu izbaudīja, bija mana sunene taksene, kura tur vienīgā sēdēja. Visi pārējie vilka laivas, jo bija tik sekls, ka nevarēja vispār paairēt,” ar piedzīvoto laivu braucienā, kas pārvērtās par pastaigu ar apgrūtinošiem elementiem, dalās Ģirts. Tagad gan viņš to atminas ar smaidu, bet tajā brīdī bija ļoti grūti.

Lai gan suns devies uz citiem medību laukiem, tieši viņš bija tas, kuram 17 gadu garumā bija pakārtotas dažādas fiziskās aktivitātes, jo takšiem, kā zināms, ļoti nepieciešama kustība: “Tāpēc arī laivu braucieni, visādas pastaigas pa mežu bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tas bija labs kontrasts teātra dzīvei, kur tev ir tūlīt jāiet ārā un jāizkustas, tu nevari iesēsties. Kustība arī tev iedod spēku.”

Ģirts gan nepiekrīt apgalvojumam, ka, ja cilvēks nespēj rast motivāciju sportošanai, jāiegādājas suns. Viņš vairāk sliecas domāt, – kāds saimnieks, tāds suns: “Man laikam tā kustība ir svarīga, tāpēc esmu priecīgs, ka es plus suns – tas nav vienkārši tikai pienākums, ka vajag novest trīs vai četras reizes lejā un aizskriet uz kaut kādu parku, bet tas ir piedzīvojums.” Kad Ģirts dzīvoja Ķengaragā, ar četrkājaino mīluli viņš devās pastaigās uz neapdzīvotu pussaliņu: “Es arī paralēli ņēmu līdzi lugu eksemplāru, staigājot mācījos tekstu. Starp citu, labāk gāja galvā, nekā sēžot mājās pie galda.”

Pēc izrādes kā pēc noskrieta maratona

Aktiera profesija ir ne tikai garīgas izturības pārbaude, bet arī fiziskas. “Tur jābūt ļoti labi fiziski sagatavotam, kaut gan no malas liekas, ka tur nekas daudz nav, bet ir bijušas izrādes, kur es vienkārši no garīgās un fiziskās koncentrācijas savienojuma, kas ir jāizdara, pēc tam jūtu tādu nogurumu, it kā būtu noskrējis maratonu,” atklāj aktieris. Lai gan viņam vairs nav repertuāra teātrī, Ģirts turpina sevi uzturēt labā formā.

Kā lielāko fizisko izaicinājumu viņš atminas Rīgas Jaunā teātra izrādi “12 krēsli”.

“Tieši manam personāžam bija visu laiku jābūt ar ieliektiem ceļiem, kas, protams, ilgstoši ir ļoti grūti, tādā puspiesēdienā jābūt, jāskrien plus vēl jārunā,” atminas aktieris. To paveikt viņam palīdzēja ciguna nodarbībās uztrenētās iemaņas apvienot kustību ar pareizu elpošanu. “Svarīgi apzināties savu ķermeni. Es ļoti ieklausos sevī, nepārforsēju, ja es jūtu, ka man kaut ko negribas šobrīd. Es ieklausos, ko man ķermenis prasa un, tam sekojot, vienmēr esmu ieguvējs,” viņš stāsta.

Ieskatīties bailēm acīs

Vēl salīdzinoši nesen Ģirtam bija bail no ūdens. Peldēt viņam patika, tikai dziļumā nejutās komfortabli, ātri nogura, sāka trūkt elpas un bija bažas neaizrīties ar ūdeni, tāpēc nekad nepeldēja tālu prom no krasta, jo bija bail noslīkt. Pirms apmēram astoņiem gadiem viņš nolēma ieskatīties savām bailēm acīs un doties pie treneres, lai apgūtu peldēšanas pamatstilus. “Peldēšana ir harmonisks sporta veids, slodze tiek sadalīta uz visu ķermeni vienādi, tā arī trenē izturību un elpošanu,” stāsta Ģirts, kurš kārtīgi iemācījās peldēt vien 51 gada vecumā.

Pirms apmēram mēneša Mazirbē rudenīgi siltā dienā viņš uz dažām sekundēm ieskrēja ūdenī. Tas bija tāds pirmais izmēģinājums aukstuma peldēm, par kurām Ģirts saka, ka nevar zināt, varbūt kādu dienu viņš pievienosies šīs nodarbes entuziastiem. “Pēc tam ir baigi labi. Protams, šausmīgākais ir ieskriet iekšā, liekas, ka tas nav iespējams, bet, kad to izdara, brīnumainā kārtā ir baigi labi,” sajūtās dalās Ģirts. Pēc tam pārņem līdzīga sajūta kā pēc sporta nodarbības, jo paātrinās asinsrite, ķermeni pārņem labs tonuss.  Viņš gan vēlreiz atgādina, ka nevajag pārvērtēt savas spējas un darīt vairāk, nekā ķermenis saka priekšā.

Ģirta attieksme pret fiziskām aktivitātēm dzīves laikā ir krasi mainījusies – no izvairīšanās un nepatikas līdz aizrautībai un ieinteresētībai. “Man likās, ka skriešana absolūti nav man, bet biju pārsteigts. Tu nekad nezini, kā tavs ķermenis var reaģēt, cik tas var būt pateicīgs, bet izrādās, ka tomēr tas var būt man domāts,” teic Ģirts. Viņš aicina, pirms teikt “Tas nav domāts man”, vismaz pamēģināt: “Kustību veidu ir daudz un dažādi, katrs varam atrast sev piemērotāko, kas atbilst cilvēka raksturam.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt