Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#4 | Ātrākā skrējēja Antarktīdā Evija Reine

Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#6 | Trakais skrējējs Jānis Ābols

#5 | Stirnu buks Rimants Liepiņš

No mūzikas izdevniecības uz taku skriešanu. «Stirnu buka» rīkotājs Rimants Liepiņš

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Rimants Liepiņš daudzus gadus bijis saistīts ar mūzikas industriju, tostarp, nodibinājis un vadījis mūzikas izdevniecību “Platforma Records”. Taču mainoties cilvēku mūzikas klausīšanās paradumiem un sākoties mūzikas straumēšanas uzvaras gājienam, Rimants saprata, ka nav vērts izdot ierakstus, ko nepērk. Tad viņš radīja kaut ko pilnīgi citu, kas aizrauj tūkstošiem cilvēku – populāro taku skrējienu “Stirnu buks”. Kā Rimants nonāca līdz šādai idejai un kāpēc cilvēkiem patīk skriet mežā, viņam jautāja Toms Grēviņš podkāstā “Runājam par skriešanu”.

Atminoties laiku, kad darbojies mūzikas industrijā, Rimants atzīst, ka tur iegūtās zināšanas lieti noder sporta pasākumu organizēšanā. Produkts – vai nu tas ir kompaktdisks vai taku skrējiens, ir jāiepako un jāpārdod. “Bet pārdot var tikai tad, ja, pirmkārt, tev pašam tas ļoti patīk un, otrkārt, ja to adekvāti iepako,” saka Rimants. “Nekas jau nemainās, jo ir dizains, zīmoli, nosaukumi, grupu nosaukumi, distanču nosaukumi – tur ir baigi daudz paralēles. Šeit cilvēks nav tendēts varbūt uz koncertu kultūras namā, viņš ir tendēts uz būšanu brīvā dabā. Tur jau tas pats tusiņš vien ir. Man liekas, ka tas, kas cilvēkus piesaista ‘’Stirnu bukam’’ ir tas pēcfiniša tusiņš, burziņš, kur var satikt sev līdzīgi domājošos, nu tāda forši pavadīta diena,” vērtē “Stirnu buka” radītājs.

Kāpēc cilvēki ir gatavi maksāt par skriešanu?

“Tas ir tieši tas pats, kāpēc cilvēki iet uz koncertiem. Viņi taču var skatīties “YouTube” to visu, nu kāda velna pēc tev jāiet uz koncertu klātienē? Bet tā ir tā emocija, ko tu noķer! Protams, ka vari atvērt karti telefonā, pats mājās sev uzzīmēt kādu trasi vien vēlies, bet sacensību sajūta iedod to pievienoto vērtību. Tā ir atrašanās foršā kompānijā ar līdzīgi domājošajiem, kopīgi kusties, kopīgi daries,” stāsta Rimants.

Ikviens var sazīmēt savu karti un to skriet vienatnē, bet tur jau nav nekāda jautrība. ”Es domāju, ka tie ir tādi mazi svētki. Reizi mēnesī visi sanāk kopā.

Tu trenējies, trenējies, trenējies, tev vajag kaut kur izšaut to uzkrāto enerģiju.

Savādāk tu aizej tādā fizkultūrieša tajā līmenī, ka tev nav nekādi mērķi. Bet gribās tomēr sacensties,” pārliecināts Rimants.

Kā radās “Stirnu buks”?

Līdz ar mūzikas industrijas pamešanu Rimants mainīja arī dzīvesvietu – no Rīgas pārcēlās uz Engures pusi. Nācās pamest arī basketbola spēlēšanu, jo izbraukāt no Ķesterciema uz Juglu un atpakaļ vairākas reizes nedēļā bija par traku. Taču kustēties vajadzēja, jo bija uzkrāts liekais svars.

“Ar skriešanu pilnīgi viennozīmīgi var svaru dabūt nost,” saka Rimants, bet piebilst, ka ir jāskrien pareizi.

“Es vispār varēju knapi četrus kilometrus noskriet – jau biju zaļš un man bija slikti. Tad, kad es varēju noskriet tos 4, 5 un 6 kilometrus, tad es sāku skriet tā, ka man katrā treniņā vajadzēja noskriet ātrāk, nekā iepriekšējā reizē. Pēc diviem mēnešiem tu vienkārši saproti to, ka tev ir nevis progress, bet regress, jo tu esi izžņaudzis visu. Tu paliec zaļš, tev ir slikti un tu visu laiku sacenties ar kaut kādām sekundēm. Tad es sapratu, ka laikam ir jādara tā, kā iesaka un, ka tomēr kaut ko vajadzētu palasīt,” pastāstīja Rimants.

"Stirnu buka" organizators tolaik pamanījās pieteikties Ņujorkas maratonam un tieši gatavojoties tam, atrada informāciju, ka jātrenējas skriet arī paugurainā, kalnainā apvidū. Dzīvojot pie jūras kalnu nav, tāpēc viņš devās meklēt sev skriešanas treniņu vietu uz Tukuma pusi – uz Āžu kalnu. Rimants skrēja tur un lika savus maršrutus tolaik populārajā skrējēju sociālajā tīklā “Endomondo” un kādu dienu viņu uzrunāja garo distanču skrējējs Matīss Vecvagaris, jautājot, kad uzaicinās arī draugus paskriet uz Āžu kalnu. Rimants tad arī uzaicinājis un atbraukuši 500 cilvēki. 

Ideja par nosaukumu radusies, sēžot ar draugiem pirtiņā.

“Kā nosaukt skrējienu? Mums apkārt ir meži. Ļoti populāri pasaulē ir Monblāna ultra skrējiens, vai tur Madeiras salas ultra skrējiens un tad viņi savieno tos pirmos burtus tur MIUT vai UTB. Tā man liekas ir tāda populārākā lieta kā nosaukt savu taku maču, ir pateikt “Āžu kalna taku skrējiens” – jeb “AKTS 2023”, piemēram. Mums negribējās tā. Tas nosaukums “Stirnu buks” pats atnāca. Mums jau tur Ķesterciemā, Engurē, tie buki lēkā tur riņķī nepārtraukti,” saka Rimants.

Vidēji viens “Stirnu buka” skrējiens pulcē trīs līdz četrus tūkstošus dalībnieku.

“No tāda skrējienu seriāla viedokļa, es domāju, ka nav lielāku seriālu arī Ziemeļeiropā – pēc dalībnieku skaita. Ir atsevišķi mači, kur sabrauc trīs četri tūkstoši, bet tie ir tādi atsevišķi, nav sezonas griezumā, kur būtu septiņi sērijas pasākumi. Varbūt es kļūdos, bet es neesmu neko tādu daudz redzējis. Protams, ka tiem skrējējiem, kas nav no Latvijas, mēs diez ko interesanti neesam, jo tu aizbrauc uz jebkuru taku skrējienu, kas ir tuvējos Alpos vai jebkur citur un tur tai taku skriešanai ir mazliet savādāka nozīme. Pasaulē tās takas parasti ir koptas un tie taku tīkli kalnu kūrortos ir bezgalīgi, mēs jau tās mūsu takas paši kopjam. Skaidrs, ka taku skrējējam nepatīk skriet pa granteni, viņam vajag taku – takas ir šauras un ja tur ir kādi pieci seši tūkstoši cilvēku, tad tas jau paliek nekomfortabli skrējējiem. Daudzās vietās pat tiek ierobežots dalībnieku skaits, tur ne vairāk kā 500 vienā starta plūsmā un tas droši vien ir normāli. Bezgalīgi augt mūsu mežos arī nav iespējams un pat nevajag, visticamāk,” paskaidroja Rimants.

Maratons visā pasaulē ir vienāds, bet taku distances atšķiras un Rimants saka, ka varbūt tāpēc taku skrējējus ne pārāk labi ieredzot klasiskie asfaltskrējēji – viņi uzskata, ka tā taču neesot nekāda skriešana, tāds pārgājiena režīms.

“Tas lielā daļā ir patiesi, jo es tieši tā daru – tas ir tāds ātrais pārgājiens, bet domāju, ka tie elites skrējēji, nu tas nepavisam tuvu tā nav. Tie, kas skrien spicē, nu tā ir baigi lielā atšķirība. Latvijā visos kalnos mūsējie grib uzskriet, bet cik esmu redzējis tādās nopietnās takās, tikko ir mazākais kāpums, tā cilvēki pāriet soļos. Tikko ir noskrējiens, tā viņi nesās kā negudri. Man liekas, ka tā ir viena no lielākajām priekšrocībām vietējiem skrējējiem, kas ir auguši tajos kalnainajos reģionos. Par to sūdzas daudzi Latvijas taku skrējēji, kas sacenšas mačos. Tajā kalnā augšā mēs lielākoties ar viņiem varam konkurēt, jo kājas un dibeni mums ir spēcīgi. Bet tas, kā viņi iet lejā noskrējienos – pat spicākie mūsu skrējēji nevar sekot. Augšup viņi pārvietojas lēni, lēni, bet lejā skrien kā negudri,” novērojis “Stirnu buka” radītājs.

Kāds bijis Liepiņa ekstrēmākais skrējiens?

“Laikam, tuksnesis. Maroka bija gana nežēlīga. Kas ir ekstrēms? Urālos, tur, kur dzīvo lāči, reāli, ja nomaldies no trases, tu zini, ka tur tuvākā apdzīvotā vieta ir 500 kilometru attālumā, tas arī nav baigi motivējoši nomaldīties.

Tad, kad tev enerģijas punktos brīvprātīgie kliedz: “priekšā lācis, priekšā lācis”, liekas, ka riktīgi kapitāls joks, paldies, ka pabiedējāt. Bet tur tiešām ir lācis!

Elites skrējēji bija pārbiedēti līdz nāvei. Sahāra bija emocionāli visgrūtākais, jo tās arī bija sešas vai septiņas dienas. Nebija tik traki kā šī gada kolēģim no Latvijas, kurš divas dienas bija dzīvojis reālā smilšu vētrā. Bet katru vakaru jau iepūta, tās teltis, kurās mēs gulējām, jau nebija teltis, tās bija tādas no sprunguļiem un kamieļu segas savīšķītas. No rīta tev tās smiltis ir gan zem plakstiņiem, gan degunā, gan mutē, gan ausīs – tu viss esi smiltīs! Sahāra ir ekstrēma tiem, kam ir problēmas ar tulznām. Man par laimi tulznas nemetās tik traki kā pārējiem, tā kā man tas bija pieņemami. Es biju aizgājis ekskursijā uz to lazareti vienu vakaru, nu tas ir kaut kas neaptverams, dažiem uz viena pirksta 20 tulznas,” atminas Rimants.

Cik dārgs ir daudzdienu skriešanas prieks?

“Tie daudzdienu pasākumi ir dārgi un tāpēc, man liekas, arī Sahāras skrējiens šobrīd diezgan strauji zaudē savu lomu. Kādreiz tas bija tāds episks ļoti augsta līmeņa un novērtēts sporta pasākums, kuru, šķiet, “Eurosport” translēja. Šobrīd tas palicis tāds snobisks [pasākums], kur brauc dārgu franču uzņēmumu vadītāji, kuri tur pārbauda sevi. Sahāra maksā ap 3000 dolāru – tā nedēļa. Tas tiešām ir dārgi, bet nu likās, ka vienreiz dzīvē tas ir jāizdara,” pārliecināts Liepiņš.

Vai skrienot joprojām ir kāds lūzuma punkts, kad šķiet – viss, vairāk nevaru?

“Ir problēma ar vienu kāju un man ļoti nepatīk noskrējieni. Un nevis Latvijas līmeņa noskrējieni. Es tagad Madeirā izstājos, jo es sapratu, ka priekšā ir 20 kilometri, nakts un kritums ir 2 kilometri, tas ir kilometrs uz katriem 10 kilometriem. Nu nežēlīgi stāvs leņķis pa šķembām, pa oļiem un tas ir tas, kas man baigi nepatīk. Es labāk kāpju augšā,” atzīst Rimants.

Kāpēc vispār vajadzēja uz Madeiru braukt?

“Es braucu uz tiem taku skrējieniem, jo, pirmkārt, gribu paskatīties, kā tur organizē. Tas tomēr ir viens no pasaules vadošajiem taku skrējieniem. Tādu ir gana daudz – kādi pārdesmit, uz kuriem brauc ļoti augsta līmeņa taku skrējēji. Es gribēju paskatīties, kā tur viss notiek, kā izskatās, salīdzināt organizatorisko pusi. Protams, ja jau esi aizkūlies, tad jāpaņem, varbūt ne pati garākā distance, bet tuvu tam, lai var izbaudīt to visu. Ir nopietni jātrenējas, vairs nevar uz svaigumu – ja kādos 35 gados to var izdarīt uz svaigumu, tad 40+ ir jātrenējas, jātrenē tie dibena muskuļi. Regulāri un gudri jātrenējas, nevis haotiski. Esmu pa kalniem daudz staigājis, bet nu šī sala mani pārsteidza. Tiešām, tā ir vieta, kur varētu dzīvot vasarā divus trīs mēnešus un neapniktu. Tā nav vieta, kur aizbraukt ar maziem bērniem un cerēt pasēdēt pludmalē. Tie, kas grib iet takās, skriet, nūjot – perfekti,” sajūsmināts Rimants.

Viņš arī atklāj, ka Madeira patiesībā bijusi tāda viela pārdomām par savu nākotni – vai turpmāk palikt omulīgam pasākumu organizatoram, vai tomēr vēl nedaudz būt taku skrējējam un pamainīt attieksmi. “Man laikam gan gribas atsākt regulāri skriet un šoreiz to darīt pareizi,” apņēmīgi sacīja Rimants.

Jau ilgstoši organizējot taku skrējienus zināmās un ne tik zināmās Latvijas vietās, šogad pirmo reizi “Stirnu buks” notika arī Mežaparkā Rīgā.

Vai Mežaparka ”Stirnu buks” kļūs par ikgadēju notikumu?

“Skrējiena nedēļā, es laikam atbildētu – nekad, nemūžam vairs. Jo mums nebija pieredze ar Rīgu, esam strādājuši ar daudzām pašvaldībām, bet Rīga ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Ir būvvaldes, ir saskaņošanas, protams, ka tas viss ir izdarīts un beigās liekas, ka nebija tik traki, bet tas stress, kas tur sākumā bija... Tagad mēs zinām, ka katrs reklāmplakāts Rīgā ir jāsaskaņo, tev ir jābūt plānam, tev ir jābūt zināmam katram banerim. Mežā jau mēs tur sastellējam, un reģionos uz to visu skatās daudz vienkāršāk. Rīgā tas ir ļoti nopietni,” tā Rimants Liepiņš, saukts par “Stirnu buka” ciltstēvu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti