Šī gada Latvijas čempione pusmaratona un 10 kilometru skrējienos laboja savu maratona personisko rekordu par astoņām minūtēm un tikai par minūti atpaliek no līdzšinējā olimpiskā normatīva.
Trešajā dienā pēc maratona Jolanta Liepiņa devās jau pirmajā treniņā. „Pat pusstundu nepaskrēju, jo kājas vēl ļoti sāp,” lsm.lv stāsta skrējēja. Skrējiens bijis fantastisks: ''Pirmo reizi jutu, ka skrienu un skrienu, un skrienu un varu skriet vēl un vēl.”
Tartu dzīvojošās Jolantas Liepiņas treneris Harijs Lembergs Rio olimpiskajām spēlēm sagatavoja Igaunijas trejmāsiņas Luikas un rekordistu Tidreku Nurmi. Pirms Valensijas maratona treneris palīdzēja Latvijas skrējējai tikt elites koridorā un startēt no pirmās rindas. Pateicoties trenerim, bija iespēja nolikt savus dzērienus uz galdiem dzirdināšanas punktos. Palīdzējusi arī savlaicīga ierašanās Valensijā vairākas dienas pirms starta, tādējādi radot iespēju apmeklēt tehnisko sapulci un saprast sacensību nianses. „Absolūti lieliska organizācija,” Valensijas maratonu raksturo skrējēja. „Fantastiska atmosfēra un mazliet apdullinoši skaļa mūzika, tāds riktīgs skrējēju rokkoncerts.”
Rezultāts sacensību protokolā ir aptuveni tāds, kādu ar treneri bija cerēts sasniegt. „Sacensību dienā bija ideāli laika apstākļi,” skrējienu vērtē Jolanta Liepiņa: „+14 grādu siltums, varbūt varēju vēlēties mazāku vēju, bet to jutu vien taisnēs, ja uz brīdi nebija neviens, aiz kura paslēpties.
Biju šim startam ļoti gatavojusies un pirms starta jutos tik mierīga, kā vēl nekad.
Viss ritēja pēc plāna, taču pieļāvu vienu kļūdiņu, kas mazliet atmaksājās beigās.” Skriešanas temps kritās vien pēdējos septiņos kilometros, taču „maratonistu siena” nav bijusi jāpārvar. Jolanta Liepiņa uz šādu rezultātu bija gatavojusies arī pavasara Hanoveres maratonā (2:54:14), taču noslēdzošajā treniņu posmā gūtā trauma lika par sevi manīt arī trasē. Neskatoties uz to, ieguldītais darbs pie jaunā trenera devis rezultātus, jo aprīlī Vācijā iepriekšējais personīgais rekords tika labots par deviņām minūtēm un pirmo reizi izdevies maratonu noskriet ātrāk par trim stundām.
Jolanta Liepiņa 42,195 kilometru distancē pirmo reizi debitēja 2014.gada septembrī (3:08:42), kad kļuva par Latvijas čempioni šajā vieglatlētikas disciplīnā.
Sadarbību ar Hariju Lembergu skrējēja uzsāka 2015.gada novembrī pēc Tallinas maratona (3:03:25) un gada laikā divreiz labojusi personisko rekordu maratonā un kļuvusi par divkārtēju Latvijas čempioni šosejas skrējienos. Teju par divām minūtēm uzlabots rezultāts 10 kilometros (36:18), kā arī zaudēti pieci kilogrami svara, piezīmē pati skrējēja, norādot, ka šosezon nepaveicās vienīgi ar pusmaratonu, jo Siguldā bija gribēts skriet siltākos laika apstākļos: „Esmu gatava skriet daudz ātrāk!”
„Mans treneris ir profesionālis, to var just ik uz soļa, arī niansēs un attieksmē. Tajā pašā laikā viņš ir ļoti, ļoti pozitīvs, mūsdienīgs un atvērts.
Ļoti priecājos, ka man ir iespēja trenēties pie viņa,” par sadarbību ar igauņu lietpratēju stāsta skrējēja, par kuru šogad maratonu ātrāk skrējušas tikai četras Latvijas pārstāves.
Salacgrīvas novada vieglatlēte dzīvo Tartu un slavē ideālos apstākļus, kur trenēties un gatavoties maratonam: „Piecu minūšu attālumā no mājām atrodas halle ar 250 metru iesildīšanās apli, 200 metru celiņu un visu iespējamo sportistam nepieciešamo. Velo celiņi pilsētā stiepjas uz visām debespusēm, stadions atrodas burtiski pagalmā - divas minūtes un esmu tur.”
Valensijas maratonā Jolanta Liepiņa ātru puišu ielenkumā
Tiesa, gatavošanās posma noslēguma fāzē neiztikt bez maratona specifiskajiem garajiem treniņiem, kuros bija jāskrien pa traucējošo sniegu, kas šogad uzsniga jau novembra sākumā. Tādējādi pēdējie ātrie un arī garie treniņi pagāja cīnoties ar slīdēšanu, grimšanu un cenšanos nesaaukstēties.
„Mazliet kustēties sāku tikai jūnijā,” Jolanta atceras arī pēctraumas periodu pavasarī, kad viss aprīlis un maijs braukts tikai ar velosipēdu vai peldēts. „Skriet šādi gada beigās ir vēl lielāks gandarījums. Tagad plānots atpūtas periods, jāizdara secinājumi par aizvadīto sezonu un jāturpina darbs treniņos.
Āķis ir lūpā, tas jau sen tur ir, tagad ieķēries vēl spēcīgāk.”
Lielu ieguldījumu augstvērtīgā rezultāta sasniegšanā devusi arī sadarbība ar Jāni Leiti, kurš sastādīja maratonistes uztura programmu. Jolanta Liepiņa novērtē arī Salacgrīvas novada domes un citu atbalstītāju palīdzību visas sezonas garumā.
Skrējēja iesaka visiem Valensijas maratonu, ja ir vēlme labot savu personisko rekordu: „Trase ir ļoti laba, skrējēju tūkstoši, atbalstītāju tūkstoši un iespaidīgs finišs.”
Valensijas pilsētu savam otrajam maratonam izvēlējās arī Latvijas čempions krosā Jānis Girgensons no Tērvetes, kuram 4.jūnijā Stokholmā (2:24:29) neizdevās kvalificēties Rio olimpiskajām spēlēm. Vienam no labākajiem Latvijas garo distanču skrējējiem izdevās savu pirmrezultātu labot par vairāk nekā piecām minūtēm un sasniegt šī gada labāko Latvijas rezultātu maratonā.
Paralēli treniņiem skrējējs arī strādā algotu darbu, kas norāda uz viņa amatiera statusu. "Pārsvarā trenējos vienreiz dienā, jo diviem treniņiem fiziski pietrūka laika," pēc lieliskā starta lsm.lv skaidro skrējējs.
Gatavošanās ritēja labi, līdz pārsteidza agrā ziema: "Smuki jau bija, bet man kā skrējējam tās bija galvassāpes! Izrādās, ka ziema pirmā atnāca Rīgā, bet pārējā Latvijā vēl bija rudens. Nolēmu pārcelt vienu no svarīgākajiem treniņiem no sestdienas uz svētdienu, lai to izskrietu pa labu segumu. Rīgā tas vairs nebija iespējams, manēža arī bija aizņemta un sestdienas vakarā ierados Dobelē, lai rīta svaigumā to izskrietu. Laika prognozes pārbaudīju – būs nelieli nokrišņi, nodomāju – noteikti lietus, bet kas to būtu domājis, ka svētdiena atnesīs ziemu visā Latvijā," notikumus novembra sākumā atceras Girgensons: "Ārā vējš, putina, bet man vienalga – treniņš jāizskrien. Pēc noskriešanas sajutu sāpes pēdā, kas divas nedēļas pirms sacensībām nevarēja būt nekas labs. Pirmdien vispār neskrēju, pat paiet kārtīgi nevarēju."
Nākamā nedēļa pagāja, vien izskrienot pāris nelielus treniņus, un skrējējs vienubrīd pat bija atmetis cerības, ka izdosies startēt maratonā. Treneris gan mierinājis, ka viss vēl nav zaudēts un pēc viņa norādēm taisītas dažādas procedūras un smērēti gēli, masētas pēdas.
Tieši nedēļu pirms Valensijas maratona bija pagājušas septiņas dienas no gūtās traumas, un skrējēju pavadījusi apziņa, ka pa nedēļu gandrīz nekas nav darīts. Bet nolemts veikt pēdējo apjomīgo ātro treniņu. "Par pārsteigumu, tas izdevās gandrīz kā plānots. Pēda gandrīz izārstēta, tātad skriet varēšu. Ziepes, striķi un stiprāku zaru varu nemeklēt," smejot atveras Girgensons.
Jau pirmdienā skrējējs devies baudīt saulaino Manako, tālāk uz Valensiju, kur varēja izbaudīt skriešanu īsajā formā. "Visa Valensija palikusi atmiņā kā lielisks pasākums. Maratonskrējiens bija labi organizēts," stāsta skrējējs: "Dzīvojām četrzvaigžņu viesnīcā pilsētas centrā pāris simts metru attālumā no starta vietas. Un turpat arī bija viens no Valensijas lepnumiem – vecā upes gultne, kas deviņu kilometru garumā pārveidota par parku ar celiņiem skrējējiem, gājējiem un riteņbraucējiem. Parks ir lieliska vieta skriešanai, kā arī futbola un basketbola cienītājiem, jo arī viņiem tajā ir savi laukumi."
Jānis Girgensons tika iekļauts Valensijas maratona "Personal Best" programmā, kas nozīmēja nodrošinātu uzturēšanos sacensību laikā un dalību sacensībās, kā arī transportu no un līdz lidostai. Maratona nedēļā no ceturtdienas skrējējs sāka aktīvi uzkrāt ogļhidrātus un beidzot sācis saprast, kas pēdējās dienās pirms starta viņam ir vispiemērotākais.
Pirms starta pēdējā naktī Girgensons gulējis maz un nevarējis aizmigt. No rīta skrējējs juties tā, kā būtu visu nakti kādā klubā pavadījis, jo bijis miegains un jutis neizgulēšanās sekas. Uz starta vietu elites skrējēji nogādāti ar autobusu, tiesa, brauciens ildzis vien pāris minūtes. Tāpat kā Jolantai Liepiņai, arī Jānim Girgensonam laikapstākļi skriešanai bijuši ideāli.
Maratona skrējiena sākumā temps bija nedaudz ātrāks, kā vajadzētu (3:08min/km). Kad skrējēji sadalījās grupās ap tempa turētājiem, tad skriešanas temps normalizējās ap 3:16 minūtēm kilometrā.
"Pirmo pusi noskrēju gandrīz kā plānots – 1:09:37. Diemžēl tempa turētāji, kuriem mūs vajadzēja pavadīt līdz 30 kilometru atzīmei, izstājās jau pie 22 kilometriem," atceras Girgensons.
"Čaļi laikam bija noguruši, tas varēja izskaidrot, kādēļ temps bija arī nedaudz nokrities. Tā kā grupā vēl bijām ap pieciem skrējējiem, tad tempa turētāju izstāšanās īpaši neietekmēja. Aizvējš un kompānija bija. Pie 27 kilometriem grupā bijām palikuši tikai četri, tad temps sāka kristies. Sēņot jau nu nebiju braucis, tādēļ uzņēmos grupas vadību."
Vairākās vietās līdz 34 kilometru atzīmei bija jācīnās ar vēju.. Vēl pēc kilometra no grupas bija atkritis vēl viens skrējējs un trijotnes vadībā mainījās ik pa brīdim. Pēdējos kilometros Girgensona grupiņa spēja atkal tempu palielināt.
Tuvojoties finišam, skrējējs piedzīvojis maratona grūtāko daļu, kaut zinājis, ka palicis maz. "Kājas sāka vairāk nogurt, ikriņi sadzīti. To, ka tik tuvu būšu divām stundām un 19 minūtēm, uzzināju pēdējos metros, kad ieraudzīju lielo pulksteni. Man Garminā sekundes jau vairs netika rādītas, kad pulkstenī hronometrs pārsniedza stundu, tādēļ nezināju, cik ir precīzs laiks pēdējos kilometros. Pēc finiša bija dalītas jūtas – prieks par personīgo rekordu, bet reizē arī vilšanās, ka pietrūka mazāk nekā 10 sekundes, lai paskrietu zem divu stundu un 19 minūšu robežas. To noteikti būtu varējis atgūt pēdējos kilometros, spēcīgāk uzkāpinot tempu."
Pēc finiša skats bijis smieklīgs, jo lielākā daļa, ieskaitot latvieti, staigājuši kā sienāži, jo kājām sāpēja visas maliņas. Skrējējs neslēpj savu gandarījumu, neskatoties uz tukšo nedēļu, kad sāpēja pēda. Iznākums bijis labs, ņemot vērā arī gatavošanās procesā ieguldīto, kad lielākais nedēļas apjoms bija 130 kilometri.
Jānis Girgensons ir apņēmības pilns atgriezties Valensijā arī nākamajā gadā. Vidusjūras krastā, Spānijas austrumos pērn atzīstami startēja arī ogrēnietis Renārs Roze (2:26:30), taču traumas dēļ diemžēl no starta nācās atteikties šī gada rudenī.