Parkā netālu no Vulverhamptonas centra pulcējās 56 tautieši, lai par godu Latvijas simtgadei izbrauktu Latvijas kontūru 30 kilometru garumā. Latvijas kontūru gan nācās nedaudz pamainīt, lai izvairītos no centrālajām ielām un ceļu remontiem.
“Puiši man palīdzēja realizēt šo sapni, jo viņi mācēja izlikt karti, un es atkal gribēju kaut ko labi izdarīt Latvijai. Un tā mēs visi trīs satikāmies vienā vakarā, izdomājām un izdarījām,” stāsta viena no brauciena organizatorēm Ieva Selga.
Dalībnieki tika aicināti saposties, izmantot Latvijas simbolus. Kāds bija izgreznojis riteni, cits uzvilcis krekliņu ar dzimtās vietas nosaukumu. Dalībnieku vecuma amplitūda bija visai plaša – no 3 gadiem līdz pat 60, pie tam daudzi uz riteņa nebija kāpuši pat vairākus gadu desmitus. Tāpēc braucēji tika sadalīti divās grupās – lēnajā un ātrajā.
Pa vidu braucienam atpūtas vietā braucējus gaidīja pašu sagādātās uzkodas. Brauciens noslēdzās pēc četrām stundām pie latviešu picērijas, kur braucējus arī gaidīja cienasts.
“Mums nav grūti uztaisīt kaut kādas piecas, sešas, septiņas piciņas, pabarot savējos, draugus, paziņas. Daudzus mēs šodien nemaz nezinājām. Nedaudz arī reklāma sanāk, un pie reizes var kaut ko labu izdarīt. Tas nāks atpakaļ gan jau,” saka picērijas īpašnieki Jānis Elksnis un Mindaugs Tarvids.
Tā kā finansējuma nebija, tad tipogrāfijā tika pasūtīta tikai viena karte. Izrādījās, ka arī tur strādā savējie. “Es pasūtīju tikai vienu, bet man atnāca 20. Un atnāca man blakus vēstule, kur kāds latvietis vai latviete uzrakstīja: "Veiksmi organizatoriem un veiksmi braucienā! Palīdzēsim, kā varam!" Paldies! Cilvēki izdarīja ļoti lielu, labu darbu. Un šodien mums bija iespēja parādīt to sapni un vīziju par Latviju, kādu mēs redzam,” saka Selga.
Paši braucēji par braucienu bija sajūsmā. “Nu, vienkārši burvīgi! Visa atmosfēra un viss pārējais. Esmu priecīga, ka to esmu izdarījusi,” saka brauciena dalībniece Edīte Selga.
“Es vispār esmu tāds pasīvs aktīvists, bet, nu, kad man iedeva to karogu un pateica – brauc pa priekšu, bija tā atbildība, ka jābrauc un nav variantu,” stāsta Linards Laicans.
“Neviena mašīna netaurēja, mēs nevienam netraucējām. Vienīgi māja mums, sveicināja. Mašīnas apstājās, palaida mūs. Ļoti labvēlīga attieksme. Un mēs satikām divus bariņus ar latviešiem uz ielām, daži atgriezās no darba, daži sveicināja,” stāsta brauciena dalībniece Sandra Rivča.
“Man ļoti patika, kaut kas tāds savādāks, ko darīt. Visu laiku ir viena tā rutīna: mājas, darbs, mājas,” saka brauciena dalībnieks Rodžers Vinogradovs.
“Bija grūti, bet viss kārtībā, mēs to izdarījām,” saka brauciena dalībniece Diāna Laicāne.
Neiztika arī bez dažām ķibelēm: pārtrūka velo ķēde, izpūtās riepa. Bet viss tika salabots uz vietas. “Tas koks ir tāpēc, ka mums salūza bremzes. Llai nedeldētu zoli, vienīgais veids, kā nobremzēt, bija ielikt koku riteņa priekšā,” stāsta brauciena dalībnieks Aigars Rozenfelds.
Jau tiek plānots nākamais pasākums, jo izrādās, ka visi ļoti labprāt kopīgi nodarbotos ar velobraukšanu.
