Rikšošanas sacensības ir savdabīgs sporta veids, kad zirgs distancē braucēju velk īpašos ļoti vieglos ratos jeb divričos. Arī rikšotāju zirgu apmācību un iebraukšanu sāk jau gada vecumā, tik agri citās jāšanas disciplīnās tas nenotiek.
Vispirms zirgs tiek vadāts pavadā, tad tam uzliek iemauktus, vēlāk aizjūgu un visbeidzot grožus un ratus. Galvenais rezultāta sasniegšanai ir attieksme un regulāri treniņi, jo zirgi esot ļoti iejūtīgi un saprotoši.
Rikšotāju braucēju sporta kluba “Pegazs” valdes locekle un pasākuma organizatore Inese Ruskule stāsta, ka rikšotājs nav konkursa zirgs, un iejāt zirgu, tā ir pavisam cita pasaule, “noteikumi ir izstrādāti, sadarbojoties visiem rikšotāju braucējiem Latvijā un pamatojoties uz mūsu tuvāko valstu - Krievijas un Igaunijas noteikumiem” .
Sacensību dalībnieks, zirgu treneris no Dagdas novada Nikolajs Galelejevs pārliecināts, ka “tāpat kā cilvēkiem, zirgiem ir katram savas spējas, bet to attīsta treneris, bet ne katrs zirgs var būt rekordists”.
Sacensību dalībnieki atzīst, ka esot iemīlējuši zirgus un rikšošanas sporta veidu jau no bērnības. Tas esot gan hobijs, gan atkarība, gan azarts. Lai gan Latvijā rikšošanas sacensības vēl tikai attīstās, citur Eiropā šis sporta veids ir balstīts uz azartu un augstām naudas likmēm.
“Naudas līdzekļu ziņā tas nedod neko, vairāk tēriņu nekā peļņas. Bet tas ir hobijs un pieķeršanās, ja cilvēks vienreiz ir iesēdies “šūpulī”, tad ļoti grūti ir to pamest,” saka Galelejevs.
“Eiropā tas jau ir daudz nopietnāk. Ir ļoti lieli hipodromi ar totalizatoriem, jo visā pasaulē šis sporta veids balstās tieši uz totalizatoriem,” atzīst Inese Ruskule.
Sacensībās zirgi sāk startēt jau divu gadu vecumā, un par “ziedu laikiem” tiek uzskatīts 3–10 gadu vecums. Taču zirgi kalpo daudz ilgāk, un, lai cilvēks nekristu pārmērībās, atsevišķās valstīs tiek noteikts vecuma limits startam sacensībās, piemēram, Francijā – 10 gadi, Skandināvijas valstīs – 14, Igaunijā – 16.
Latvijā šāda ierobežojuma nav. Tas pats attiecas uz dalībnieku vecumu – divričos sēž no brīža, kad iemācās, līdz brīdim, kamēr fiziski var izturēt sacensību slodzi un specifiku.
