“Olimpiskā studija” devās uz Piebalgas pusi. Tur šajā ziemā entuziasti radījuši ne tikai lielāko distanču slēpošanas trašu tīklu valstī. Tur bez slēpēm dažbrīd tu esi vienkārši atgriezts no ārpasaules.
Māksliniece Inese Īrisa Liepiņa uz dzīvi Piebalgā pārcēlās pirms sešiem gadiem. Te viņa slēpo tik daudz kā nekad agrāk.
"Mēs esam Piebalgā, te ir sniegs. Te ir reizēm aprīlī vēl sniegs. Te ir slēpošana. Darba dienas ir vakaros. Ja ir saule un sniegs, mēs slēpojam,'' norāda māksliniece, piebilstot: ''Reizēm es vispār netieku no mājas prom bez slēpēm. Man ar slēpēm jāved komposts laukā. Ceļš tiek ieputināts, un tad mēs vienīgi ar slēpēm tiekam laukā.”
Ceļa izbraukšana Inesi pārāk nesatrauc, jo gar mājām iet viens no Vanagkalna slēpošanas trases maršrutiem.
Viens no Ineses trīs mīļajiem kaimiņiem ir Jānis Melbārdis, kurš savā īpašumā Piebalgas pakalnos izveidojis šaipusē jaunākās trases. “Mēs esam šeit savākušies entuziasti, kas trasītes taisa. Aizsācējs ir Raimonds Dombrovskis, kas tepat kaimņos pāri ceļam saimnieko. Tad es esmu Zeltiņos, tad vēl ir tāda Laima, kas Krepšēnos dzīvo. Trīs saimnieki taisam trasītes. Tā kopējā kilometrāža ir krietni pāri 50. Pie manis bija tuvu 40 km, Raimondam vēl, Laimai. Iespaidīgs trašu tīkls," viņš stāsta.
Uz slēpēm Jānis ir jau kopš divu gadu vecuma un ilgi sapņojis par savu slēpošanas trasi. Šajā decembrī tā beidzot kļuva par realitāti.
Kamēr olimpiskajās spēlēs sadala zeltu, sudrabu un bronzu, te var tikt pie koka medaļām. Madonietis Ginters Bērziņš arī tādu izcīnījis. Tikmēr vairāk nekā pusgadsimtu uz slēpēm esošajam Ivaram Sedleniekam azotē daži bargāki vārdi, kas veltīti mūsu valsts slēpošanas dzīves vadītājiem.
Viņš teic: "Man būtu ko pajautāt mūsu slēpošanas federācijai, visiem tiem darbonīšiem, kas tur darbojas. Ja nebūtu šīs nenormālais entuziasms, personīgs – bez jelkādiem atbalstiem, mums vispār vairāk nekas nebūtu.
Mums ir slēpošanas federācija, kuras prezidents točna neko nesaprot no distanču slēpošanas. Kad viņu ievēlēja, pirmais ko viņš patieca – ziniet, neprasiet mums naudu. Tas ir vienīgais, kas vajadzīgs no federācijas vadītāja. Pārējo visu izdarīs cilvēku entuziasms. Tas pats mums ir ar biatlonu. Kur mums šobrīd atrodas biatlona federācijas vadītāja – Arābu Emirātos? Kas mums šobrīd ir biatlonā? Kā mēs izskatamies uz pasaules fona? Kauns. Paldies Dievam, ir Patrīcija, Vīgants – jā, ģimenes… un šeit arī jūs redzat – tā ir tikai personīgā iniciatīva.”
Šeit izbaudāmās distanču slēpošanas trases desmitiem kilometru garumā patiesi izveidotas, vienīgi pateicoties personīgajai iniciatīvai. Jānis Melbārdis uzskata, ka attīstības iespējas vēl plašas.
Jānis, kurš, tāpat kā kaimiņi, par trašu izmantošanu samaksu neprasa, aicina iedvesmoties no mūsu olimpiešiem un izmēģināt slēpošanu pašiem.
Tikmēr Inese par to nav jāpārliecina. Dienas gaišo laiku viņa šodien jau atkal pavadījusi slēpojot.
