Kā noskriet Ledvilas 100 jūdzes Kolorado kalnos?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Jānis Šnepste aizvadītajā nedēļas nogalē ASV Kolorado štatā tika pie sudrabotas jostas sprādzes, 26 stundās (26:19:22) pieveicot Ledvilas 100 jūdžu (160 kilometru) kalnu skrējienu “Leadville Trail 100 Run” ar 4 800 augstummetru summu, kas atrodas 2800-3800 metrus virs jūras līmeņa. Salīdzinot ar nākamnedēļ gaidāmajiem Monblāna skrējieniem Eiropas Alpos, šis skrējiens atrodas vairāk nekā kilometru augstāk un prasa ilgāku aklimatizācijas periodu. Otrs Latvijas pārstāvis, pieredzējušais un jau reizi šajā pārbaudījumā finišejušais Laimonis Skadiņš šoreiz nokavēja 30 stundu kontrollaiku par 10 minūtēm un saņēma piemiņas medaļu, paliekot bez sudraba sprādzes un vestes ar iešūtu vārdu un finiša laiku. Abi skrējēji teju uzreiz pēc finiša bija gatavi ar lsm.lv lasītājiem dalīties pieredzē, kā gatavojušies sacensībām.

ĪSUMĀ:

Kamēr trīsarpus tūkstoši taku skrējēji izbaudīja tuksneša efektu “Stirnu buks” Ventspils posmā, vienlaikus ar septiņu laika joslu nobīdi ASV Klinšu kalnos 17.augustā plkst.4.00 (13.00 pēc Latvijas laika) tūkstotis dalībnieku startēja 37.“Leadville Trail 100 Run”, kas cauri 12 kontrolpunktiem ved 50 jūdzes (80 kilometrus) vienā virzienā un pēc tam atpakaļ. 2012.gadā vienu no taku skrējienu ikonām pieveica Džordžijas štatā blakus Atlantai dzīvojošais Ivars Ragainis (28:44:38), četrus gadus vēlāk pie sudraba sprādzes tika Laimonis Skadiņš (29:01:37), bet šoreiz trasē devās divi Latvijas pārstāvji – jau pieminētais Laimonis Skadiņš un debitants Jānis Šnepste.

Sacensību uzvarētājam Rajanam Smitam (16:33:24) palīdzēja savulaik Latvijā dienošo brāli apciemojusī un Šlokenbekas Lūsi uzvarējusī amerikāniete Klēra Galahera (Clare Gallagher). Pirmais desmitnieks sacensības pabeidza līdz pusnaktij, viņu vidū bija arī 7.vietu izcīnījušais lietuvietis Ģedimins Grinjus (Gediminas Grinius), trasē pavadot mazāk par 20 stundām (19:22:13). Abi Latvijas skrējēji iztika bez pavadoņiem distances otrajā pusē un viņu mērķi bija pieticīgāki, taču gatavošanās ne mazāk nopietna un piedzīvojumiem bagāta.

“Esmu rīdzinieks, sirdī kurzemnieks, jo vasaras bērnībā pagāja Talsos. Pietiekoši daudz laiks ir pavadīts ar sievas Baibas vecākiem Saldū un Striķos. Skriet uzsāku 2012.gada aprīlī, līdz tam ar sportu nodarbojos vien 2.klasē, kad apmeklēju orientēšanās pulciņu,” savu stāstījumu sāk Jānis Šnepste, kurš ikdienā vada tālmācības uzņēmumus mediķiem Latvijā un Lietuvā, tāpēc sanāk daudz laika pavadīt Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, kur 80 metrus augsto Krusta kalnu izmanto treniņiem.

Pirms septiņiem gadiem “skriešanas mērķis sākotnēji bija, uzlabot orientēšanās rezultātus. Pēcāk orientēšanās aizgāja otrajā plānā, laika trūkuma dēļ. Skriet vari, kad gribi, kur gribi. Orientēšanās sportā ir jābrauc uz mežu, kādam ir jāorganizē kontrolpunkti, kas ir laikietilpīgi. Bet sirdī orientēšanās tiek nesta, kā viena no mīlestībām, tādēļ ik pa laikam piedalos “Kāpas” trīsdienās un rogainingos. Ja teikšu, ka šad tad uzskrienu arī “Magnētā”, tad “Magnēts” apvainotos, jo tas notiek ļoti reti,” savu motivāciju skriešanai atklāj trīs bērnu tēvs, kurš, uzsākot skriešanu, pirmajos trīs četros mēnešos zaudēja 25 kilogramus no 100 līdz 75, pie kuriem arī palicis. Ģimene var priecāties arī par smēķēšanas atmešanu, jo vēl 10 gadus atpakaļ dienā tika izsmēķēta pusotra paciņa cigerešu:

“Sāku skriet ar mērķi uzlabot pašsajūtu, jo sapratu, ka, ātri ejot, sākas aizdusas un locītavu sāpes.

Pats sevi dvēselē uzskatu par kalnu ultramaratonistu, jo garajās distancēs nav tik ātri jāskrien, var baudīt skatus un iespējams mans ķermenis ir piemērots garajām distancēm. Kādēļ kalni? Jo ir teiciens, ka par kalniem skaistāki var būt tikai citi kalni! Bet varbūt tādēļ, ka Latvijā kalnu nav. Bet varbūt tādēļ, ka mans tētis un mamma jaunībā nodarbojās ar kalnu tūrismu un arī iepazinās šajā sakarā. Gēnus ar pirkstu nenospiedīsi.”

Līdz Ledvilai grūtākais un bīstamākais bija 2017.gadā pieveiktais 125 kilometru Dienvidtiroles “Ultra Skyrace” ar 7800 augstummetriem, kur šogad 2500 metru augstumā zibens spēriena rezultātā bojā gāja Norvēģijas sportiste.

Pagājušajā gadā sezona Jānim Šnepstem neizdevās, kā cerēts, jo, trenejoties pirms “Scenic trail Ultra”, salauza divus pirkstus un 110 kilometru distanci nācās aizstāt ar īsajiem 54 kilometriem. Pēc tam “vasarā, trenējoties ar lauztajiem pirkstiem, nespēju kvalitatīvi sagatavoties UTMB un nācās izstāties,” gadu senos rūgtos notikumus iezīmē neatlaidīgais skrējējs.

No sacensību rīkotājiem saņemtā vēstule par loterijas rezultātiem (angļu valodā)

A MESSAGE FROM OUR FOUNDERS


Congratulations! Whether you're a longtime member of our family or 2019 is your first year, we are excited for you to take part in the tradition of the greatest race on earth. Always remember: YOU'RE BETTER THAN YOU THINK YOU ARE AND YOU CAN DO MORE THAN YOU THINK YOU CAN! Crossing the finish line at Leadville is a life-changing experience, and we look forward to sharing that with you.

Dig Deep! Ken Chlouber & Merilee Maupin

“Un tad notika tas, ko saka Ledvilas skrējiena mamma Merilina Maupina (Merilee Maupin), kas sagaida katru finišētāju ar buču ar vārdiem “wellcome to home”. Viņa saka: “Tu neizvēlies Ledvilu, bet Ledvila izvēlas Tevi.” Jo bez vēlmes, finansēm, laika vēl ir jālaimē loterijā. Nav tā, ka pietrūkst dalībnieki šīm sacensībām,” zina teikt Jānis Šnepste: “Visās grāmatās, kuras lasīju, tika pieminēta Ledvila. No vienas grāmatas autoriem Meisī Trevis (Macy Travis) saņēmu arī video paziņojumus “Facebook”, kā noskriet Leadvilu. Baibai saku, ka mani aicina. Un decembrī piesakos. Un Ledvila mani izvēlējās.”

Gatavošanās procesā Jānis Šnepste izvēlējās trenēties Rīgā un Viļņā, kā arī startēt trijos kalnu ultramaratonos: 54 kilometru “Akamas Bloosom Ultra trail” ar 1440 augstummetriem Kiprā, 110 kilometru “Corfu Mountain Trail Ultra” ar 5000 augstummetriem Grieķijā un 105 kilometru skrējiens gar Monblānu “Gran trail Courmayeur” ar 6600 augstummetriem Itālijā.

“Sākums bija labs. Kiprā ar Albertu dabūjām 4. vietas. Alberts 7 kilometru distancē vīru kopvērtējumā. Taču Grieķijas pasākums sabojāja visu, jo jau pirmajā dienā izejot nedaudz paskriet, paklupu un pārgriezu kāju. Ārsti teica, ka man esot paveicies jo būs tikai četras šuves, antibiotiku kurss, stingumkrampju pote un mēnesis atpūta,” Ledvilas treniņprocesa sākumu iezīmē skrējējs:

“Nācās pārdomāt dzīvi un bija jautājums, vai skriet “Leadville 100”, jo pēc traumas būs tikai 2,5 mēneši, lai sagatavotos.”

Pēc pārdomām Jānis Šnepste lēma par korekcijām savā plānā un pieaicināja treneiri šiem atlikušajiem divarpus mēnešiem: “Atsaucās Jānis Girgensons, mans skriešanas kluba biedrs, darba kolēģis, viens no labākajiem Latvijas garo distanču skrējējiem. Atcēlu “Courmayeur” Monblana skrējienu Itālijā. Izskatot Latvijas sacensību kalendāru, nolēmu pārbaudīt, vai Latvijā var satrenēties “Leadville 100”. Nedēļu pēc treniņu atsākšanas noskrēju “Stirnu Buks” posmu Saldū, vēl pēc divām nedēļām skrējiensoļojumu “Rīga – Valmiera” un trīs nedēļas pirms starta Ledvilā pieveicu Vilkaču maratonu.”

Lai pielāgotos gaidāmajam augstumam, Jānis Šnepste dodas uz Kolorado štata kalniem ASV vidienē trīs nedēļas pirms sacensībām, uzreiz pēc Vilkaču maratona: “Vienu nedēļu pavadīju Denverā 1600-2000 metrus virs jūras līmeņa, kur cīnījos ar karstumu - no rīta pirms saulēkta bija 20 grādi, pa dienu 33-35 grādi.

Pēc tam divas nedēļas biju 2700 metru augstumā Dilonā, kas atrodas 40 kilometrus no Ledvilas, katru dienu ejot 20-30 kilometru pārgājienos par 300 metriem palielinot augstumu. Katrai dienai plānoju pārgājienus un vakara skriešanas treniņus. Uzkāpu trijās ap 4000 metru vai augstākās virsotnēs. Pārgājienos gāju no rītiem, jo plkst.12 jau jābūt ielejā vai mežā, jo kalnos ap pusdienas laiku sākas negaisi, kas ir ļoti bīstami zibens, vētras, lūztošu koku dēļ. Jāpiebilst, ka 12. augustā negaisā no lūztoša koka Dilonā aizgāja bojā kāda tūriste. Tāpēc skriešanas treniņus aizvadīju vakaros.”

Bīstamāki par negaisiem ir aļņi, melnie lāči un kalnu āži, kuri gatavi aizstāvēt savu teritoriju. Lāči dažkārt nekautrējas skriet pat pāri ceļam sacensību laikā. Vienā no pārgājieniem viesis no Latvijas iztika ar vieglu izbīli, kad kalnu āzis mēģināja ciemiņu dabūt ārā no savas teritorijas: Biju 15 kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas, viens pats bez telefona. Kad beigu beigās āzis mani palaida prom, tad noticēju, ka ar Ledvilu viss būs kārtībā. Pēc tam kalnos satiku tikai draudzīgus dzīvniekus.”

Sākumā ap 3800 metriem virs jūras līmeņa latvietim sākās kalnu slimība ar aizdusu un spiedīgām galvassāpēm, taču ar 2,5 nedēļām kalnos pietika, lai pierastu pie augstuma un nejustu starpību, vai ķermenis atrodas 2700 vai 4000 metru augstumā. Vērtējot Klinšu kalnus (Rocky Mountains), Kolorado redzētos latvietis nevērtē kā fotogēniskus, “jo bildēs tie neizskatās tik iespaidīgi. Reālā dzīvē tie savā ziņā ir pat skaistāki par Eiropas kalniem.”

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Ledvilā Jānis Šnepste nokļūst ar otra skrējēja Laimoņa Skadiņa un "mistiskā" Mārtiņa palīdzību, kurš saviem tautiešiem ir uzticējis personīgo auto. Sacensību obligātajā sapulcē valdījusi īpaša aura, kur uz katra soļa izjusts vēsturiskums, majestātiskums, kalnraču strādīgums un gatavība riskēt. Atšķirībā no Eiropas sacensībām šeit vērojams liels sieviešu daudzums un uz vienu skrējēju ir aptuveni pieci atbalstītāji, visbiežāk, draugi vai ģimenes locekļi trīs vai četrās paaudzēs, sākot no bērniem un mazbērniem līdz vecākiem un vecvecākiem. Ja Pasaulē populārākais Monblāna skrējiens ar vairākām distancēm otro desmitgadi pulcē ap 10 000 dalībniekus, tad Ledvilas skrējiena vēsture stiepjas ceturtajā gadu desmitā.

Kena un Merilī vārdiem uzlādēti taku skrējēji pēc sapulces devās uz mantu nodošanu. Pa ceļam Jānim Šnepstem izdevies noķert Kenu un Merilī, lai nobildētos, jo tā šķitis, ka “tā ir vienīgā iespēja. Bet īstenībā viņi ir tik atsaucīgi, ka sastopami un pieejami visur pirms un pēc sacensībām, kā arī to laikā.”

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Četros no rīta pēc Amerikas himnas nodziedāšanas Kens ar bisi dod starta šāvienu un pretī kalniem traucas tūkstotis vīru un sievu, kurus maigi pavada zālītes smarža (Kolorado marihuāna atļauta), lai 30 stundu laikā atgrieztos mājās Ledvilā, noietu pa sarkano paklāju un kristu Merilī apskāvienos.

Pirmo distances pusi Jānis Šnepste veic saudzīgi, baudot sacensības. Paliekošus iespaidus atstāj Cerību pāreja, savukārt palīdzības punktos sajūsmu raisīja ģimenes, kas saliedēti gaidīja un atbalstīja savējos. “Brīžiem ir tā, ka neredzi distanci, jo atbalstītāji ir sastājušies priekšā. Tad brīvprātīgie ik pa brīdim nobļaujas “Runner!” un pūlī paveras eja.”

Pirmās grūtības parādījās, šķērsojot upi pirms kalnu ielejas. Izrādījās, ka “pirms upes ir kādas sešas aukstas peļķes. Upe sevī nes divas nepatīkamas lietas - aukstumu un mazus sīkus akmentiņus, kas sporta kurpēs var uzberzt tulznas.

Kāpiens Cerību pārējā bija grūts, bet augšā skats bija laba samaksa par padarīto darbu, atminas Jānis Šnepste. Tur tika sastapts pretī skrienošais sacensību līderis, aiz kura vēlāk parādījās arī citi ātrākie skrējēji, kurus pavadīja mūļi (pacers) – atbalstītāji, kas drīkst distances otrajā daļā skriet kopā un pavadīt, nesot nepieciešamās mantas un apģērbu. Kalnu saule cepināja un bija nežēlīgi karsts ar aptuveni +30 grādiem aizvējā. “Novēroju, ka daudzi “Paceri” izstājas,” stāsta Jānis Šnepste, kuram otrais kāpiens Cerību pārejā no Vinfieldas (Winfield) puses, bija pārvērties par Vikaču maratonu.

Atceroties Vinstona Čerčila frāzi: “Ja tu esi ellē, tad vienīgais, ko tu vari darīt, ir kustēties,” Šnepste saprata, ka neapstājoties padzeršanās karstumā nav izdarāma: “Ja gribas padzerties, tad jāapstājas. Abas lietas vienlaicīgi nevar izdarīt. Aizcērtas elpa.”

Parādās sāpes un ciešanas visapkārt. Citi vemj. Cilvēki sāk izstāties. Gandrīz 4000 metru augstums virs jūras līmeņa un 25-30 grādi dara savu. Cits raud. Redzams izmisums. Krampji.

Fiziski šis bija grūtākais posms. No cerību pārējas lejā nolidoju. Apdzinu kādus 40 cilvēkus. Tas ir “Supervaroņu treniņu” nopelns. Atkal riebīgā Upe. “Twin lakes” punktā nomainīju sausas zeķes. Paēdu un devos tālāk.

Un tad izejot vienā klajumā, sacensības kļuva par izdzīvošanu aukstumā. Kalnu vējš momentā atdzesēja ķermeni tā, ka muskuļi neļāva paskriet. Līdz finišam notika cīņa par izdzīvošanu aukstumā. Enerģijas rezerves bija izsīkušas. Iedomājos par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera pavasarī, kaut neesmu to darījis un skrēju to vasarā.

Pretī neviens vairs neskrēja, jo kontrolpūķis noņēmis cilvēkus. Viens pa nakti cīnījos ar aukstumu. Pēkšņi elektrolīniju kalna galā pamanīju kosmisku punktu. Vai tiešām halucinācijas? Nē. Tumsā ar luminscentām lampām dažādās krāsās, kosmiskas mūzikas, zālītes smaržas un Astronautu ieskauts atradās “nelegālais” punkts. Tiku pie dažiem šokolādes gabaliem, lai kustētos tālāk.

Auksti. Sportiskie mērķi atlikti. Nolēmu nākošajā punktā paēst un sasildīties. Tā arī izdarīju un vienojāmies ar vienu amerikāni tālāk doties kopā.

Nosaluši pirksti. Brīžiem acis lipa ciet. Skrējiens apkārt Tirkīza ezeram, kurš nebeidzas. Vikači bija mani ievilkuši ļaunā sapnī, kurā ļoti salst. Ar Ondreju, čehu izcelsmes amerikāni kustam. Es gribu, lai tas beidzas. Un parādās ausma, un ir vēl aukstāks.

Ledvila. Sarkanais paklājs. Mikrofonā jau tiek ziņots, ka tuvojas divi finišētāji. Viens vārds un uzvārds līdzīgs manējam. Merilī mani apskauj, sakot: “Wellcome to the home.” Mēs sabučojamies. Fotografēšana.”

Pēc svinīgajiem foto mirkļiem brīvprātīgais palīgs aizveda finišētāju uz telti pie sildītāja, kur tika pavadīta stunda. Tad Jānis Šnepste devās ārā sagaidīt pārējos finišētājus, kuri viņaprāt bija gudrāki, jo finišēja, kad jau bija palicis gaišs un sagaidītāju arī bija kļuvis vairāk. Pēdējās stundās finišētāju bija visvairāk un lielākā daļa pa sarkano paklāju ieskrēja finišā kopā ar pusi distanci līdzi skrējušo atbalstītāju un ģimenēm: “Sagaidu noslēgumu, Kens izšauj bisi un sacensības ir beigušās. Tā tiešām ir privilēģija - piedalīties un finišēt.”

Savs stāsts ir arī Laimonim Skadiņam, pieļaujot, ka finišam 30 stundu kontrollaikā visvairāk pietrūka miega pēdējā naktī pirms starta, kad nav varēts aizmigt pat ar 11 miega zāļu tabletēm un, protams, arī laima slimības sekas ar trombu galvā nav bijusi dāvana gatavošanās procesā.

Laiks ticis pazaudēts arī priekšpēdējā kontrolpunktā (otrajā KP, ja skaita no starta), kad pēc vēsās nakts mežā, iznācis klajumā un pēc tam, skrienot pa šoseju, pirksti sala pie trekinga nūjām. Nonācis kontrolpunktā, padzisušais skrējējs pirmo reizi mūžā apsēdies pie krāsniņas sasildīt pirkstus, jo uz plaukstām bijuši velocimdi, lai vieglāk darboties ar nūjām un ērtāk tikt klāt kabatām.

Pusstunda pazaudēta pēdējā kontrolpunktā, kas bija arī pirmais Tirkīza ezera galā, kur brīvprātīgie palīgi nav vēlējušies laist tālāk skrējēju, jo ieradies ar četru minūšu kavēšanos un laika ņemšanas paklājiņš vēl darbojies, bet starprezultātu sistēma vairs nepieņēma. Pēc ilgām diskusijām Laimonis Skadiņš devies tālāk un pēdējos 7-8 kilometrus kāpumā no ezera atpakaļ augšā uz Ledvilu veicis kopā ar Ledvilas skrējēju Donu - amerikāņu dāmu, kas pirms 10 gadiem atbraukusi noskriet Ledvilas 100 jūdzes un kopš tā laika 10 reizes finišējusi Ledvilā. Pēdējos kilometros apdzīti vēl vairāki skrējēji, kas visi bija savlaicīgi tikuši pēdējā posmā un finišā ieradās vēl vēlāk par latvieti, bet tāpat saņēma finišētāja medaļu, tiesa, paliekot bez sudraba sprādzes un īpašās vestes ar rezultātu un skrējēja vārdu.

Ne mazāk spraigi piedzīvojumi Laimoni Skadiņu pavadīja Kolorado arī pirms sacensībām. Gatavošanās un treniņnometnes plānošana bijusi pat tīkamāka par pašu 100 jūdžu skrējienu ar vertikālo kilometru pie “Twin Lakes” pilsētiņas jeb kalnu karaļa posmu uz Cerību pārejas (Hope Pass).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

“Ceļā uz Ledvilu paspēju iepazīties ar Denveras latviešu kopienu un novadīt nelielu semināru par ultramaratonu skriešanu un vēsturi, tai skaitā, maratona vēsturi ar Maratonas kauju un pirms tam notikušo Feidipīda skrējienu no Atēnām uz Spartu gandrīz 250 kilometru garumā, un sekojošu Spartatlona organizēšanu gandrīz 2500 gadus vēlāk un Latvijas skrējēju dalību tajā,” stāstu iesāk pieredzējušais gargabalnieks un turpina: “Pirms ierašanās Ledvilā iepriekšējā vakarā apciemoju Jāni, kurš vairāk kā nekā divas nedēļas mitinājās augstkalnē Dilonas pilsētiņā 45 minūšu brauciena attālumā no Ledvilas, un laiku pavadīja kāpjot tuvējo kalnu virsotnēs. Kopā ar Jāni arī izkāpām nelielu trekingu pāris stundu garumā ap 3200 metru augstumā. Pirmajā dienā Ledvilā piestāju tikai uz brīdi, iegāju centrālās ielas pamanāmākajā bārā, lai no vietējiem precizētu ziņas par viņu mazajiem lauku celiņiem jeb “coutry road” tieši Tirkīzezera apkaimē, lai pēc tam laiku lieki netērētu braukājot. Rezultātā ātri atradu savu iepriekš ieplānoto bezmaksas kempinga vietu pārsimts metru attālumā no ezera un tiku līdz peldei patīkami vēsajā ezera ūdenī.

Tai dienā vēl paspēju divreiz veikt augstsprieguma līnijas kāpumu līdz vairāk nekā 3500 metru augstumam un noskriet daļu distances gar Tirkīzezeru - pietiekami tehnisku akmeņainu taciņu ar nelieliem kāpumiem un kritumiem.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nākamajā rītā, pēc neliela rīta skrējiena un peldes, devos pilsētiņas “Twin Lakes” un Cerību pārejas “Hope pass” virzienā. Jāpiezīmē, ka automašīnas gaisa temperatūras rādītājs rīta agrumā kempinga pļaviņā rādīja krietni zem 40 grādiem pēc Fārenheita skalas jeb pāris grādus plusā pēc Celsija.”

20 minūšu laikā Laimonis Skadiņš ieradās “Twin Lakes”, kas ir neliels ciematiņš kalnu pakājē 10 kilometrus nost no lielajiem ceļiem. Tur vietējā suvenīru veikalā atrasta gan dāvana māsai, gan blakus esošajā pārtikas un sīkumu veikalā noskatītas trekinga nūjas, kas vēlāk noderēs 160 kilometru pārbaudījumā. Sekoja brauciena trīs labākās dienas ārpus civilizācijas bez mobilajiem sakariem un interneta, bet ar fantastisku kalnu ainavu visapkārt un vienkāršiem amerikāņiem, kas savu brīvo laiku pavada kā brīvprātīgie palīgi, gandrīz nedēļu dzīvojot augstkalnē un nodrošinot Ledvilas 100 jūdžu skrējiena Cerību pārejas jeb “Hope Pass” darbību nepilnu 4000 metru augstumā.

“Ātri atradu savu iepriekš nolūkoto kempinga vietu kalnu pakājē, kur sākumā tas likās gandrīz tukšs un neinteresants, bet tad vienā pusē pamanīju telti vai, precīzāk sakot, nojumi ar Ledvilas skrējiena simboliku un uzrakstu “Hopeless crew”, kas atsauca atmiņā Makdugala grāmatā “Born To Run” aprakstīto “Hope Pass” kalnu pārejas kontrolpunkta aprakstu par ļaudīm, kas ar lamām uznes augšā visu nepieciešamo un tur arī dzīvo līdz pat skrējiena noslēgumam.

Pirms stāsta turpinājuma par iepazīšanos ar brīvprātīgajiem, Laimonis Skadiņš pajoko par ASV kempingu iedalījumu: “Ar ko atšķiras amerikāņu maksas kempings no bezmaksas - maksas krempingā nav ne ūdens, ne elektrības, tikai vieta treilerim un ugunskura vieta ar iespēju nopirkt iepriekš sagatavotu malku plus tualete, kas ne vienmēr ir tīra, bet par to jāmaksā 20 dolārus dienā. Toties bezmaksas kempingā tāpat nav elektrības, bet ir kalnu upe un mežs blakus ar tāpat iepriekš sagatavotu ugunskura vietu.”

Tālāk ceļš vedis atpakaļ uz mazo veikaliņu pēc noskatītajām nūjām. Tur tiek iegādāts arī pelēks džemperis ar vietējo simboliku, kaste alus un saldējuma iepakojums. Pie kases, saņemot atlaidi, vēl dāvanā tikts pie iepriekš noskatītā suvenīra ar Kolorado augstāko kalnu Elberu. Atgriežoties kempingā, latvietis ar savu pirkumu vērsies pie “Hopeless crew” brīvprātīgajiem ar vārdiem: “Hey men, I have a problem and need your help - to drink this cold beer!” Kā izrādījās, viņiem pašiem bija savi krājumi aukstuma kastēs, bet no šāda piedāvājuma viņi neatteicās. “Līdz ar to pirmais ledus bija lauzts un nokļuvu pie viņu ugunskura,” stāsta Laimonis Skadiņš, vēlāk vakara gaitā pie ugunskura no sava galdiņa bluķīša veidolā cienājot visus ar Latvijas šprotmaizēm un Ķelmēnu rupjmaizi. Tikuši pat līdz jauniem loģistikas terminiem “table-to-table delivery” un atgādinājumiem par galdiņa nesadedzināšanu ugunskurā turpmākajās dienās. Latvijas šprotes un rupjmaize vietējiem brīvprātīgajiem garšoja un pirmais šķīvis ātri bija tukšs, tāpēc tika gatavots nākamais.

Vakara gaitā ieradies Ledvilas visu skrējienu direktors, kurš bija noguris no garās dienas un gatavošanās sacensībām. Savā tipiskajā amerikāņu auto ar vismaz 5 litru dzinēja tilpumu viņš atbraucis kopā ar palīgu, lai vienkārši atpūstos un pasēdētu pie ugunskura. Piebilstams, ka galvenais organizators atbrauks arī nākamajā vakarā ar moci, lai tāpat pasēdētu. Viena no problēmām, kas sacensību rīkotājiem jārisina, ir ģeologu aizliegums skrējēju palīgu un citu transportam doties no šosejas uz skrējiena tālāko punktu – 50. jūdzi jeb 80. kilometru, kur skrējēji nokāpj vertikālo kilometru no “Hope Pass” līdz “Winfield”. Tie, kam ir līdzskrējēji, tur tiek pie “pacers”, kas kā nastu nesējs jeb mūlis skrien skrējēja ātrumā, visādi aptekalē jau pusi distanci veikušo dalībnieku, pat gandrīz burtiski bāžot ūdens sistēmas cauruli savam skrējējam mutē, barojot un vēl ar vārdiem uzrunājot: “Čārlij, how do you feel? You need something”, to darot piecas reizes minūtē.

Laimonis Skadiņš pastāsta arī to, ka distances tālākajā punktā pie Vinfieldas, kur notiek apgriešanās pretējā virzienā, ziemā bieži notiek sniega lavīnas un arī pārējā laikā piedzīvoti akmens nogruvumi un ne velti Denveras NHL hokeja klubs, ko Sanda Ozoliņa dēļ Latvijā zina ikviens, saucas “Colorado Avalanche”.

Gatavojoties pašam skrējienam, vertikālo kilometru latvietis veicis divās stundās augšup un pēc tam stundā noskrējis atpakaļ lejup. Tad viņš vēl nav zinājis, ka nākamā rīta vienkāršs rīta skrējiens piecu kilometru garumā gar šosejas malu krietni iedragās izredzes ne tikai noskriet Ledvilu, bet

tai brīdī liekot pat daļēji apšaubīt startu tajā, jo taku skriešanas apavi ar kārtīgu saķeri galīgi nav bijuši piemēroti šosejai, un jau pēc pāris kilometriem sākās Ahileja cīpslas sastiepuma problēmas kreisai kājai. Arī pelde ledus vēsajā kalna upē palīdzēja tikai daļēji, tāpēc tika atcelts otrs Cerību pārejas kāpiens un turpmākās divas dienas pavadītas ar ledus kluci pie kājas.

Ledvilā nedēļu pirms “Trail Run 100” notiek MTB 100 jūdžu brauciens pa līdzīgu maršrutu, tikai bez Cerību pārejas. Tā vietā ir cita, mazāka pāreja, kurā var uzbraukt un tālāk ripot pa cilpu, lai nav jāsatiek pretimbraucošie, kā tas nedēļu vēlāk ir skrējējiem.

Kopā bija pavisam 18 lamas, visi tēviņi, jo var nest vairāk un smagākus nesamos, bet tikai līdz 50 mārciņām jeb 22,5 kilogramiem katrs. Lamas uz pusēm pieder diviem no “Hopeless Crew” brīvprātīgajiem, visu gadu tās uzturas rančo, kas pieder vienam no dzīvnieku īpašniekiem. Un visu gadu tās tiek izmantotas līdzīgos pasākumos mantu piegādei grūti pieejamās vietās. Rančo īpašnieks Gerijs (Garry) šo brīvprātīgā darbu un lamu izmantošanu uz Cerību pārejas (Hope Pass) veica jau 16 gadus, viņa kompanjons Kevins gandrīz 10, pārējie brīvprātīgie pēdējos pāris gadus.

Divas dienas pirms starta lamas tika sapakotas un ar brīvprātīgajiem devās kalnā, tāpēc Laimonim Skadiņam bija laiks doties atpakaļ uz Ledvilu, kur atradās iepriekšējais kempings. Vēl pirms pašas izbraukšanas pie brīvprātīgajiem ar lamām piestāja kāds auto, no kura izkāpa “no skata tipiska amerikāņu meiča ar ultra skrējēja kreklu mugurā. Kā izrādījās, viņa ir Nadja no Alabamas, bet dzimusi un augusi Krievijā, un uzaicināja uz nelegālu skrējēju ballīti pēcpusdienā Ledvilas nomalē.

Vēlāk šī pasākuma vieta nemaz tik viegli nebija atrodama, un tas izrādījās tipisks amerikāņu skrējēju izpriecu pasākums - dragreiss, kur katram sacensību dalībniekam četras reizes jānoskrien 1/4 jūdze, bet visa sāls ir tajā, ka pirms kārtējā apļa uzsākšanas ir jāizdzer tukša alus pudele, un tā četras reizes. Dāmām tiek pieļautas atlaides un drīkst lietot bezalkoholisko alu. Es arī pieteicos, bet nedaudz uztrauca iepriekš paēstās kārtīgās pusdienas ar krietnu daudzumu gaļas, kā rezultātā biju spējīgs tikai vienam aplim, tas ir, iztukšot tempā vienu aliņu un noskriet lejā un pēc tam augšā to ceturtdaļjūdzi. Pie pilntiesīga finišētāja statusa netiku, bet pie veicināšanas balvas beļģu alus glāzes izskatā gan. Pēc tam sekoja kopēja fotografēšanās, kur

izrādījās, ka stāvu blakus Baskājim Tedam - dzīvai skriešanas leģendai, viņš novērtēja arī manu Grieķijas Spartatlona kreklu un saņēmu uzaicinājumu vakarā uz nākamo ballīti - vietējās Ledvilas “PB Brewery” un “La Sportiva” kopīgu rīkotu pasākumu skrējējiem,” piedzīvojumos dalās Laimonis Skadiņš,

kurš nākamajā, Baskāja Teda ballītē atkal tiekas ar šī gada “Western States 100 miles” uzvarētāju Klēru Galaheru, “tikai diemžēl visi dzer alu vai vīnu, vienīgi es esmu spiests dzert tikai ūdeni.

Vēl tajā pašā vakarā apciemoju vietējo Ledvilas Martu, kura precējusies ar vietējo amerikāni, strādā netālu esošajā Veilas kūrorta slimnīcā, un kuras māju var pazīt pa gabalu pēc sētas - tā sastāv tikai un vienīgi no vecām slēpēm. Kā mēs vēlāk ar Jāni Šnepsti pēc skrējiena viesojoties jokojām - kāds slēpojot, salauž kāju un nonāk slimnīcā, bet slēpes paliek Martai.”

Laimonis Skadiņš itin nemaz nepārdzīvo 10 minūtes, ar kurām pārtērēja sacensību kontrollaiku un nedabūja sudraboto jostas sprādzi, kāda viņu gaida mājās Babītē: “Vai pēc visiem šiem pasākumiem, jaunajiem draugiem un iespaidiem man būtu jāuztraucas par nieka 10 minūtēm? Noskrējis esmu un pie medaļas ticis arī, tas arī galvenais.”

Starp citu, Baskājis Teds izskatoties pēc meksikāņa ar tamlīdzīgu cepuri un basām kājām sandalēs - ar tām arī noskrēja visu Ledvilas distanci, tiesa, skrējiena otrajā daļā viņš bijis starp pavadoņa izmantotājiem, iespaidos par dzīvo leģendu dalās Latvijas skrējējs.

Tikmēr savu skrējienu viņš raksturo ar Maika Taisona citātu uz spilvena no Jāņa Šnepstes noīrētā dzīvokļa, kur Laimonis Skadiņš atpūtās dienu pirms un pēc skrējiena: “Everybody has a plan until they get punched in the face” (Ikvienam ir plāns, līdz to izjauc sitiens sejā).

“Man vēl kādas divas trīs dienas būtu lieti noderējušas,” skrējējs prāto, kas vēl pietrūcis viņa finišam kontrollaikā. Trešajā dienā pēc finiša Laimonis Skadiņš atrodas ceļā uz mājām un no Ņujorkas “JFK” lidostas, gatavojoties nākamajam pārlidojumam uz Maskavu, vēsta, ka apsaldētie pirksti sāk atdzīvoties: “Baskājim Tedam atdevu savu tobrīd pēdējo magnija ampulu, kad viņa kājai sākās krampju problēmas, tāpat arī vēlāk vienam Izraēlas skrējējam, kuru naktī pavadīju līdz priekšpēdējam kontrolpunktam, daudz neraizējoties par savu rezultātu.” Lai arī abi Latvijas skrējēji sacensību dienās bija kopā, mājupceļš katram atšķiras un Jānis Šnepste atgriešanos dzimtenē sāk vēlāk, bet īsākā laikā caur Stokholmu.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Aizvadītajā nedēļas nogalē “Leadville Trail 100 Run” nebija vienīgās taku skriešanas sacensības vairāk nekā diennakts garumā. Igaunijas galvaspilsētas Tallinas pievārtē ar vairāku Latvijas pārstāvju līdzdalību 32 stundas risinājās “Heavy Metal Ultra” pēc formāta “Last Man Standing”, kas nozīmē startu 6,66 kilometru aplim precīzi ik pēc stundas, dalībniekiem pašiem pieņemot lēmumu, cik ātri vai lēni pārvietoties un kad pārtraukt savu dalību, izstājoties no cīņas par uzvaru.

Septiņu valstu dalībnieku vidū bija arī valcēnietis Pēteris Cābulis, valmierieši Mārcis Bogdanovs un Mārcis Preimats, no kuriem pēdējais pieveica 8 apļus un 53,336 kilometrus, ierindojoties 37.pozīcijā. Vēdera problēmu dēļ Pēteris Cābulis izturēja 11 startus ik stundu un izcīnīja 18.vietu ar 73,337 kilometriem. Savukārt Mārcis Bogdanovs kapitulēja pie 140,007 kilometriem pēc 21 stundām un tikpat apļiem, samierinoties ar 8.vietu un nodrošinot iekļūšanu labāko desmitniekā. Uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas 32 stundas, lai igaunis Hannes Veide būtu drošs pēc 213,344 kilometriem, ka tuvākais sekotājs vairs nav konkurents, jo nespēja uzsākt 32.apli agrā svētdienas rītā pēc distancē pavadītām divām naktīm. Jāpiebilst, ka sacensības interesantākas padarīja 15 britu armijas pārstāvju dalība, kā arī 14 sievietes, no kurām veiksmīgākā bija igauniete Līna Kesamā (166,675 km 25 apļos).

Jaunizceptais Latvijas labākais skrējējs šajā disciplīnā labprāt dalījās iespaidos ar lsm.lv lasītājiem:

“Sākt garo skrējienu sacensībās, ne treniņā plkst.21.00 bija kas jauns, jo skaidrs, ka nedēļas gaitā nevarēju pēkšņi mainīt dienas ritmu un atbraukt uz startu pilnībā izgulējies. Startā apkārt bija 72 skrietgribētāji, un sākam kustēt “Iron Maiden” pavadībā. Solītais tehniskais posms bija jau pirmajos metros – pārdesmit soļu kāpums diezgan stāvā uzbērumā un pēc tam vairāk nekā puse kilometra pa zviedru un norvēģu cienīgām meža takām ar akmeņainu, klinšainu zemi un simtiem sakņu, kas starp klintīm mēģina augt. Jau sākumā nopratu, ka pēc pāris stundām šeit aizķersies ne viena vien kāja.

Turpinājums aplim nedaudz mierīgāks ar diviem lielākiem kāpumiem pa meža ceļiem, disku golfa laukumiem un aizaugušām takām, kamēr nokļūstam apļa vidū, kur pieejams ūdens un sporta dzēriens, bet, pareizi, vajadzēja taču savu glāzīti – pirmajā aplī no saujas un tālāk jau sadabūju kādu glāzi.

Apļa otrā puse brīžiem pa vēl aizaugušākām taciņām un ceļiem līdz atkal solītais tehniskais posms kilometru pirms beigām – vēlreiz akmeņi, strauji augšup lejup kalniņi un saknes, tās sasodītās saknes un klāt jau arī nakts, lukturītis noder jau pirmajā aplī.

Ieskrienot stadionā, klāt arī apļa gals un ir pirmās 10 atpūtas minūtes, kas tiek pavadītas, nogaršojot igauņu sagatavotos labumus uz galda. Viss kā nākas, tikai 17.aplī nāca apgaismība, ka tomēr nebija kā nākas, jo tika solīti apelsīni un apelsīnu sula, bet nebija. Pie sevis tik nodomāju, ka patiesībā aplis vilkās nenormāli ilgi.

Klāt otrais starts un aiziet – kaut arī laika ziņā apmēram tikpat ilgs aplis, tomēr prātā likās tik ļoti ātri, jo biju paspējis ieiet autopilotā, kas tumsā skrienot izdodas tīri labi un viegli.

Un tad nāca pieci briesmu apļi, kurus nekad negribētu atkārtot – kaut kas uz galda esošais manam vēderam nepatika, jo nākamās piecas stundas vēders to vien darīja, kā piepūtās kā balons un iztukšojās kā balons, lai cik tas smieklīgi neizklausītos, detaļās neiedziļināsimies, bet bija ļoti grūti un sapratu, ka man pilnīgi pietiek ar kolas glāzi, arbūzu un ūdeni pēc katra apļa, lai to visu pārējo ēd visi citi – tualetē izklausījās, ka vēl kādam ir līdzīgas problēmas, tāpēc vainošu ēdienu.

Bet ar astoto apli vairs nekas tāds neatkārtojās, uzēdu soļanku un teju jau rīts klāt, un pēc deviņiem apļiem dodos uz mašīnu atgulties zem siltas segas, pagulēt. Lieki piebilst, ka daudz laika tam nebija – pateicu, lai modina mani pēc septiņām minūtēm, no kurām četras izgulējos un jutos kā jauns cilvēks.

Protams, uznāca vēlme paskriet ātrāk, jo likās, cik tad var vilkties pa tām beigām un 10.apli pieveicu viens no pirmajiem, deviņas ar pusi minūtes ātrāk kā savu vidējo apļa laiku. Droši vien tas nebija prāta darbs, bet aizbraucu ne tikai mocīt sevi, bet arī labi pavadīt laiku. Nākamie divi apļi gāja grūtāk, bet viss atgriezās normālās sliedēs, un tā nu tas apļa laiks grozījās no 48 līdz 50 minūtēm.

Tāda normāla rutīna, kuru izjauca pankūkas - kas jauns, garšīgas, ar aveņu ievārījumu. Pēc pankūkām nedaudz pačāpoju, kas patiesībā bija ilgākais laiks, ko biju gājis kopš starta – kas nozīmē, ka līdz pat 106.kilometram 99 procenti no distances bija noskriets – man ļoti patīk meža takas, uz augšu un leju, dažādi muskuļi, var skriet ilgi.

Pienāca 17.aplis un atkal gribējās ko savādāku, tad nu līdz pusei noskrēju kopā ar līderiem, kas man par izbrīnu likās tīri saguruši. Pusaplī padzēru ūdeni un salaistīju cepuri, jo bija jau diezgan karsti, 23-24 grādi dienā un tad sapratu, ka daudz laika un varu tā pavisam mierīgi pastaigāties.

Bet ritms ar ātro skriešanu kopā ar līderiem un staigāšanu bija izjaukts, un sāka palikt tikai grūtāk. 20.aplī izdomāju, ka tas būs mans pēdējais, jo 19.aplī bija jau 54 minūšu ilgs aplis un paliek maz laika atpūsties. Ienācu finiša zonā un skatos, vai vēl kāds izstāsies, un organizatori, sākot nākamo apli, uzliek manis iesūtīto smagā roka dziesmu, ņem aiz rokas un saka, ka tagad nu galīgi nav īstais laiks izstāties – tad nu ņēmu un turpināju.

Jau divus apļus palēnām muskuļi rāvās nelielos krampjos un 21.aplis nav izņēmums – pēdējos metros vēl nedaudz uzdevu tempu, lai apdzītu vienu igauņu puisi, ar kuru temps bija līdzīgs, bet viņš angliski īsti neko, tad nu nesanāca papļāpāt, kas varbūt atvieglotu skriešanu. Izrādās, ka arī viņš pēc apļa baigām izstājas un mans finiša spurts bija veiksmīgs - noslēgumā astotā, nevis devītā vieta.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Kustoties trīs dienas pēc finiša, grūti paliek daudz ātrāk kā ierasts, bet tagad atskatoties un jūtot, cik maz šobrīd sāp kājas, droši vien varēju aizcīnīties līdz sestajai vietai, kas bija vēl divu apļu attālumā. Bet to nākamgad. Prieks tāpat ir milzīgs, jo ir patīkami dzirdēt, ka

teorētiski skaitos šobrīd labākais Latvijas "Last man standing" skrējējs. Nākamgad jāaizstāv tituls.”

Pašu mājās starp virkni skriešanas, triatlona un velo sacensībām, izceļamas ir reizi gadā notiekošās 24 stundu MTB sacensības, kas šoreiz astoņu kilometru aplī risinājās Priekuļu biatlona trasē. Veicot 352 kilometrus 44 apļos diennaktī (24:04:31), uzvaras laurus plūca lietuvietis Gediminas Mukas, aiz sevis atstājot senioru Vilni Klimoviču (23:23:49) un igauni Juri Molevu (24:03:35), kuri abi tika galā ar 40 apļiem jeb pieveiktiem 320 kilometriem. Dāmu konkurencē ar 176 kilometriem uzvarēja Inna Jurševica (23:17:53), pārspējot Ingu Haritonovu (23:38:59) par četriem apļiem jeb 32 kilometriem. Sacensības risinājās arī sešu stundu ieskaitē, kā arī pāru un četrinieku konkurencē.

Īsāku distanču MTB riteņbraucēji startēja Jēkabpils Krostriatlonā, kur uzvaras laurus plūca Sandis Kornijenko un Lāsma Ozola.

Tikmēr šonedēļ, 21.augusta vakarā plkst.21 tiks dots starts tradicionālajam nakts airēšanas maratonam "Salacas mauciens" no Burtnieku ezera līdz Salacgrīvai. Šogad nepilnu 100 kilometru izaicinājums risināsies nedēļas vidū naktī no trešdienas uz ceturtdienu un tajā startēs ap 40 laivotāju.

Šonedēļ risināsies tradicionālā Baltijas ceļa stafete, kurā daži skrējēji mēros ultra garas kilometru summas. Citi dosies uz taku skrējienu Bernātos Liepājas pusē, savukārt pārējie gatavosies nākamās nedēļas tradicionālajam Baspēdu ultramaratonam Mazirbe-Kolka-Roja, kā arī Piltenes 10 kilometru asfalta skrējienam. 

Nākamnedēļ vairāk nekā 30 Latvijas taku skrējēji piedalīsies Pasaulē populārākajos kalnu taku skrējienos Monblāna masīvā Francijas, Itālijas un Šveices Alpos. Arī lsm.lv sekos līdz Latvijas izlases pārstāvjiem Andrim Ronimoisam, Aināram Kumpiņam, Artūram Vadzim, Anetei Švilpei, Lindai Boldānei, Ingai Kāpiņai un citu skrējēju startiem. Iepriekš vēstīts, ka pērn Romāns Evarts izcīnīja augsto 6.vietu planētas prestižākajā kalnu taku skrējienā “Ultra-Trail du Mont-Blanc” (UTMB), kur nebija starp 42 elites sportistiem. Šogad Andris Ronimoiss ir izlikts ar 6.numuru, kas var radīt lieku stresu, taču liek šajā sporta veidā cerēt uz nebijušiem panākumiem Latvijai otro gadu pēc kārtas.

Septembra pirmajā datumā Rumānijā risināsies Pasaules čempionāts (PČ) 50 kilometru skrējienā, kur Latviju pārstāvēs Īrijā dzīvojošais Raivis Zaķis un ASV dzīvojošais Artūrs Bareķis, kā arī pašmāju skrējēji Sandra Brāle, Ieva Zirne, Andris Dudels un Ruslans Mamedovs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti