Mārtiņš Zvīdriņš ir 22 gadus vecs Banku augstskolas students, kurš sevi dēvē par mākoņskrējēju un sajūtu inženieri. Viņš skrien kalnu ultramaratonus vairāk nekā 100 kilometru garumā. Šādos ekstrēmos pārbaudījumos daudz svarīgāk par fizisku izturību ir prāta un gara spēks, tāpēc lielākoties šādu izaicinājumu pieņem vīrieši brieduma gados. Mārtiņš starp viņiem izceļas ne tikai ar savu jaunību, bet arī ar to, ka ar savu piemēru viņam ir svarīgi iedvesmot arī citus.
Runājot par vietu, kur varētu notikt intervija, Mārtiņš piedāvā doties uz Cenu purva tīreli, kurp viņš pats dodas gan trenēties, gan sakopot domas pirms lieliem izaicinājumiem. Līdzi viņš ir paņēmis pledu un termosu ar karstu piparmētru tēju, somā grab zvaniņš, kas ir obligāta ekipējuma sastāvdaļa, skrienot ultramaratonus Japānā, lai aizbiedētu lāčus.
Es biju pirms tam datoratkarīgs cilvēks, datorspēļu atkarīgs, riktīgs fanāts. Datorspēles ir fikcija – tas nav nekas īsts, nekas taustāms, nav nekas ar seguma.
Mārtiņš atceras savu pirmo skrējienu 2009.gada sākumā - tā bija 1.janvāra apņemšanās, uz kuru viņu pamudināja vēlme iepatikties meitenei. Vēlāk viņš turpinājis skriet, lai izlādētu dusmas, pēc tam, lai pārspētu citus. Tagad viņa lielākā motivācija ir kļūt par iedvesmu citiem.
Tas bija janvāra sākums, tas bija septiņu kilometru skrējiens, no kuriem pusi gājis, pusi skrējis, un tad lēnām, atkārtojot, parādījās degsme – visu laiku jātur priekšā mērķis, kāpēc to dari. Tad ir vieglāk.
"Es tikai šodien saprotu, ka tas, ko es darīju, bija datorspēles integrēšana dzīvē. Un tas ir tas, ko es tagad daru. Datorspēlēs tu nekāp pa līmeņiem uz leju. Tu dabū "XP" ("experience"-pieredze), tev ceļas līmenis. Nākamais līmenis jau ir vairāk "XP", kad tu visu laiku cel to latiņu un saproti principu, kā tas ir jādara. Vispirms ir jāiegulda, lai kaut kas izaugtu. Tāpat datorspēlēs bija. Tas, ko es daru, es kāpju. Sākumā bija pusmaratons, maratons, Siguldas kalnu maratons, un tad es izdzirdu par tādu 160 kilometru skrējienu šeit, un tad es zinu, ka vēl var augstāk. Tā latiņa kāpj līdz ar tavu "XP"," stāsta Mārtiņš.
Kad tu esi pamēģinājis skriet mākoņos, tu vairs negribi atgriezties uz zemes. Mani nevelk vispār asfalta skrējieni. Mani velk augšā kaut kur – tuksnešos, džungļos.
Arī pašreizējos plānos Mārtiņš velk paralēles ar datorspēlēm un virtuālo realitāti – viņa mērķis ir izskriet visus desmit mākoņu līmeņus.
"Ir desmit žetonu apkārt pasaulei – Honkonga, Kanāriju salas, Jaunzēlande, Maroka, Japāna, Austrālija, Itālija, Amerika, Francija, Itālija, Šveice, Reunion Islands, kas ir zem Madagaskaras, - ir desmit arēnas, desmit skrējieni. Par katru skrējienu tu saņem žetonu, ja tu to izdari. Es krāju žetonus. Mans mērķis ir dabūt visus 10 žetonus un apceļot pasauli. Tad es likšos mierā," prāto jaunietis.
Kaut arī Mārtiņš ir spējīgs diennaktīm skriet un pārvarēt savas robežas, viņš atsakās sevi saukt par sportistu, jo viņa treniņi ir reti un ne pārāk veselīgi. Viņš ir pārliecināts, ka daudz svarīgāk par kilometru krāšanu ir trenēt prātu, apņemšanos.
"Ir tā, ka es trenējos pēc sajūtām. Man nav arī pulsometra, es vienkārši jūtu, kad vajag to darīt. Es to nedaru bieži, bet, kad es to daru, es to daru panikas zonā. Es nekrāju kilometrus. Ja ārā ir vētra, putenis, bieza migla, es vienkārši eju ārā, jo man prasās iet ārā un skriet. Tad, kad visi slēpjas, es eju ārā – aizbraucu uz Rietumu molu un skrienu atspoles skrējienus pa akmeņiem. Naktī, stiprs vējš un lietus, viļņi skalo pāri molam – tev bail ir, bet tu to dari un vienkārši riņķo – viens... divi... trīs... četri... un tu domā – Ak, dievs! Un nāk lielie kuģi, viļņi nāk no tiem kuģiem pāri tam molam... tu netrenē spēku, tu trenē sīkstumu," skaidro Mārtiņš.
Tomēr arī Mārtiņam ir nācies atzīt, ka ir robežas, kuras pārkāpt nedrīkst. Japānā viņam nācās izstāties 121.kilometrā, kad līdz finišam bija palikuši vēl 39. Veidā, kā viņš dalās ar savām atklāsmēm, jūtams, ka pats tās ilgi un pamatīgi apdomājis, un citiem stāsta ne pirmo reizi.
"Līdz Japānai man likās, ka robežu nav, mēs paši tās sev nospraužam, bet reāli viss ir iespējams. Tā tas arī ir, bet ir jājūt, kurā brīdī ir par daudz. Ar Japānu bija tā – tas bija skrējiens apkārt Fudzi vulkānam, un es sevi netaupīju, man likās, ka esmu nemirstīgs. Zini, tev liekas, ka jūra līdz ceļiem un tur es nodarīju tik ļoti pāri savam organismam, ka es sapratu, ka
cilvēka dzīvība ir kā svece – ir tūkstoš veidu, kā to nopūst, bet ir tikai viens, kā to radīt. Un ir viens mirklis, kad tās nav, tu izdziesti," prāto skrējējs.
Mārtiņš saka, ka pēc šī lūzumpunkta vairs nemetas uz galvas iekšā nezināmajā, bet pirms tam veic rūpīgu izpēti, pārdomā taktiku un sagatavojas uzbrukumam. Žetonu vākšana pa visu pasauli ir dārga, bet Mārtiņu atbalsta viņa ģimene, māsas, vecāki un atbalstītāji, kuri dzīvo līdzi viņa piedzīvojumiem. Lai atdotu šo kredītu, Mārtiņš par piedzīvoto stāsta citiem, mēģinot iedvesmot cilvēkus uzdrīkstēties mainīt savu dzīvi, noticēt saviem spēkiem un cīnīties par savu sapni.
"Mana doma ir ar bildēm un visu, ko es rādu, cilvēkam likt padomāt par to, vai viņš ir tur, kur viņš grib būt. Jo es it kā rādu, lai arī cik man ir smagi, lai cik ir viss slikti, es izskrienu cauri finišam vai redzu saullēktu vai rietu, vai kad es stāvu uz šīs te sniega kupenas un laižu apkārt kameru - vooaaaau!! - tu dzīvo dēļ šādiem mirkļiem! Un, kad tu viņiem parādi to, tas liek cilvēkiem nedaudz pārdomāt lietas. Ir bijuši cilvēki, kas atraksta - paldies, ka tu dari to, ko tu dari, jo tagad es aizgāju prom no darba, es sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu darīt ar savu dzīvi. Notiek tādi pavērsieni, nevis cilvēki saka - es sāku skriet un arī gribu darīt to, ko tu. Tas nav par to," stāsta jaunietis.
Mārtiņš uzsver, ka viņa mērķis nav panākt, lai cilvēki aizietu no darba un nodotos tieši skriešanai, īpaši tāpēc, ka aktīvs dzīvesveids pats par sevi jau tagad ir kļuvis par modes lietu. Katram ir sava nodarbe, kas iedvesmo, un tās nevar salīdzināt.
Nav svarīgs galapunkts. Bagātību lādes patiesā vērtība nav bagātība, bet gan ceļš uz to.
Tāpat ir ar kalnu skrējieniem, tie parasti sākas vienā punktā un beidzas tajā pašā punktā. Tas ir aplis, ko tu veic. Teorētiski tu varētu aiziet uz bāru, aiziet patusēt, pagulēt, un tu būsi turpat, kur biji pirms tam, pirms 36 stundām. Bet viss tas, ko tu piedzīvo tur, augšā, pa tām 36 stundām, tā ir tā vērtība. Tāpat arī dzīvē – tu nedomā par to, kā tu nomirsi, finišēsi. Tu domā par to, kā tu dzīvosi," prāto skrējējs.
Brīvajos rītos Mārtiņš kaļ plānus, kā uzspridzināt grāmatu pasauli. Viņš raksta grāmatu, kuras izdošanu plāno pārvērst unikālā piedzīvojumā. Tā būtu pieejama ierobežotā skaitā tikai tiem, kas gribēs un varēs izpildīt noteiktus uzdevumus.
"Mans lielais mērķis, kas man ir jāizdara, ir grāmata. Es rakstu grāmatu, es gribu būt rakstnieks. Es jau esmu rakstnieks. Es tagad strādāju pie grāmatas, kura tieši tā arī sauksies: “Fudzi 161 km. 21.gadsimta pasaka.” Tāpēc, ka Fudzi ir tāds personiskais stāsts, ko es gribu uzrakstīt. Es to rakstu, nevis lai pelnītu naudu, bet saviem draugiem. Es gribu tiem cilvēkiem, kas manī ieguldīja un kas man noticēja, atdot atpakaļ un tad es jutīšos, ka mēs esam "kviti" un svaru kausi nostājas vienādi. Tā ir mana motivācija. Draugiem, kas mani nenormāli izvilka, man gribas atdot atpakaļ kaut daļu no tā," savu nodarbi skaidro Mārtiņš.
Viņš atzīst, ka reizēm jūtas kā liels apkārtējo cilvēku, mazu un lielāku fragmentu veidots projekts, taču secina, ka tāds ir ikviens: "Mūs ietekmē tas, ko darām un kādus cilvēkus satiekam." Mākoņskrējēja mērķis ir būt par vienu no iekustinošajiem fragmentiem citu cilvēku dzīvēs.
