FOTO: Ronimoiss pietuvojas pasaules elitei Kanāriju kalnu taku ultramaratonā

Atlantijas okeānā pie Āfrikas krastiem esošajās Kanāriju salās februāra pēdējās nedēļas nogalē risinājās vienas no prestižākajām kalnu taku sacensībām, kuras iekļautas arī Pasaules kausa tūrē. 123,7 kilometru pamatdistancē ar 6810 augstummetriem stundu pirms pusnakts devās 12 Latvijas skrējēji.

“Cēsis Eco Trail” divkārtējais uzvarētājs Andris Ronimoiss skrējienu uzsāka kopā ar līderiem un pēc 10 kilometriem pirmo virsotni sasniedza kā vicelīderis. Labam sākumam sekoja pieres luktura bateriju izlāde un divu trīs stundu skriešana gandrīz pusaklam, pēc sacensībām atceras pats skrējējs, piebilstot, ka tas izsit no ritma un ir bīstami dzīvībai. Taču tas netraucēja turpināt skriet kopā ar 25 sacensību favorītiem un lielāko daļu atstāt aiz sevis.

“Trans GC” sacensību gaitā Andri Ronimoisu vadošo skrējēju grupā pamanīja arī ASV taku skriešanas un ultramaratonu medijs “I Run Far”, kas interneta sociālajos tīklos nodrošināja līderu tiešraidi. Nekad iepriekš latvietis nebija skrējis kopā ar tādām amerikāņu slavenībām kā Timotejs Olsens (10.vieta) un ticis pie publicitātes kanālā, kas sacensību gaitā redz tikai abu dzimumu līderus.

“Pēdējos 40 kilometrus mazāk sacentos ar citiem, bet mēģināju noskriet tā, lai rezultāts būtu vismaz par divām stundām labāks nekā pirms gada,” lsm.lv stāsta Ronimoiss, atzīstot, ka tas arī izdevies un viss sanācis pēc plāna.

“Līdz top 10 nedaudz pietrūka spējas skriet lēzenā kāpumā,” no Alūksnes nākušais taku skrējējs komentē trūkstošās divas minūtes 14 stundu ilgajās sacensībās (14:24:21).

“Lēzenie kāpumi arī ir mana vājākā vieta. Man tie nav atstrādāti. Stāvos kāpumos esmu konkurētspējīgs, bet šādos lēzenos kāpumos, kā pirms finiša, nespēju konkurēt, vismaz ne uz saguruma fona,” savu sniegumu vērtē ultragaro taku skrējienu eksperts, ieminoties, ka nākamais starts gaidāms citā okeāna salā Madeirā jau 22.aprīlī, kur cer tikt labāko desmitniekā.

Pēc finiša starptautiskās taku skriešanas asociācijas (ITRA) veidotajā reitingā pirmo reizi Latvijas skrējējs tika pie vairāk nekā 800 punktiem. Pieci no 30 izliktajiem skrējējiem, starp kuriem latvieša vārds nebija atrodams, nestartēja, bet pieci izstājās. Favorītu vidū lieko nebija, taču Andris Ronimoiss visu distanci bija starp 20 elites vīriem, kas sadalīja goda pjedestālu, uz kura kāpa 10 ātrākie.

No jaunā trases rekordista Pou Kapela (Capell) latvietis atpalika par stundu un trim minūtēm (14:24:21). Ja Ronimoisam izdevās uzlabot savu pērno rezultātu par divām sundām un no 26.vietas pietuvoties labāko desmitniekam, tad Latvijā zināmajam lietuvietim Vaidam Žlabim izdevās progresēt ne mazāk pārliecinoši un ar otro vietu finišā viņš parādīja, ka pērn izcīnītā astotā pozīcija nebija nejaušība. Viņš savu 2016.gada rezultātu uzlaboja par 55 minūtēm un trasi noskrēja ātrāk nekā pagājušā gada uzvarētājs.

Garākas sacensības būtu vēlējies Ronimoisa vārda brālis Andris Ansabergs (15:38:53), kurš lielāko distances daļu atradās labāko piecdesmitniekā, taču piedzīvojumu sacensību rūdījums ļāva nesamazināt tempu, kad sāka pagurt pat līderi, un, tuvojoties finišam, strauji pakāpās rezultātu tabulā, un Maspalomas ciemā finiša līniju sasniedza augstajā 25.vietā. Portālam lsm.lv Ansabergs norādīja, ka izdevies izpildīt galveno mērķi – noskriet drauga Romāna Evarta pērno sasniegumu, taču piedzīvojumu sacensības ir daudz interesantākas nekā skriešana kalnu takās.

Saaukstēšanās – sāpošs kakls, iesnas un temperatūra - nav ļāvusi labāko sniegumu parādīt nesenā Siguldas kalnu maratona uzvarētājam Andim Rumbeniekam (19:33:45), kurš bija spiest palikt ārpus labāko simtnieka un ieņemt 108.vietu.

Latvijas ātrākā sieviete Linda Beldava (26:37:07) Grankanārijas salu visā garumā pārskrēja nedaudz ilgāk par diennakti un 56 finišējušo dāmu konkurencē ieņēma 37.vietu. Sacensību pēdējā - 30. - stundā finišu sasniedza arī Marta Zumberga un Mārtiņš Puriņš. No 12 startējušajiem Latvijas skrējējiem visu distanci pieveica 10 (83,3%), kas ir krietni augstāks rādītājs, salīdzinot ar kopējo 524 finišētāju skaitu no vairāk nekā 800 dalībniekiem (65,5%).

Irita Puķīte neilgi pirms starta lēma pamatdistanci nomainīt uz 30 kilometru satelītdistanci “Starter”, lai vairāk sagatavotos jūnijā gaidāmajam pasaules čempionātam taku skriešanā. 

Ar šādu izvēli Saulkrastu kāpu treniņos rūdītā rogaininga speciāliste izcīnīja vienīgo vietu uz goda pjedestāla starp Latvijas skrējējiem.

“Pirmo reizi izdevās tik labi noskrējieni pa akmeņainajām takām, bet neveiksmīgi kritu jau distances sākumā. Diezgan satraumēju savu ceļgalu, bet tas netraucēja turpināt distanci,” lsm.lv pavēstīja taku skriešanas Latvijas izlases līdere, stāstot, ka kopā ar otrās vietas ieguvēju atradusi labu ritmu skriešanai uz leju. “Kopā ar spānieti skrējām lielāko daļu. Kalnā es viņu pavilku, bet no kalna lejā - viņa mani. Līdz galam neizturēju viņas ritmu un apmēram sešus kilometrus pirms finiša sāku atpalikt.” 

30 kilometru distancē Irita Puķīte (02:30:43) izcīja trešo vietu, no uzvarētājas atpaliekot sešas minūtes, bet no savas pavadones mazāk par četrām minūtēm.

“Tagad ceļgals neizskatās diezko labi, bet nav nekas nopietns. Tagad gan kādas dienas būs jāsadziedē brūces,” Kanārijās iegūto traumu raksturo Latvijas labākā taku skrējēja. Jāpiebilst, ka Irita Puķīte 800 dalībnieku vidū kopvērtējumā ieņēma 23.vietu un apsteidza simtiem vīru, kuru vidū bija arī “Stirnu buks” trašu speciālists Gints Konošonoks, kurš pēc skrējiena ieteica lsm.lv lasītājiem izvērtēt savas spējas, pirms pieteikties šāda veida izaicinājumiem.

Arī kontrolpunktu starpfiniši rāda, ka distances beigu daļā latvietis spējis samazināt nepilnu deviņu minūšu atstarpi no līdera līdz piecarpus minūtēm finišā (3:14:42).

Pēc skrējiena Andrejs Jesko norādīja uz labi noorganziētajām sacensībām, kurās noteikti jāatgriežas, lai skrietu vēlreiz, jo apzinās savu konkurētspēju augstā līmenī.

Andrejs Jesko līderu grupā ar zaļām zeķēs un zilo galvas apsēju

Kalnu maratonā 39.vietu starp 191 finišētājiem izcīnīja Līga Magdalenoka-Kīna. Savukārt 82 kilometru lietpratēju distancē “Advanced” vislabāk veicās Svatoslavam Osipovam, kurš rezultātu tabulā ieņēma 38.pozīciju. Tikmēr debitante Nellija Baliko atzina, ka jābūt līdzsvara izjūtai un drosmei, lai varētu noskrējienos pārliecinoši likt kāju, jo Latvijas apstākļos ir ne tikai grūtības ar treniņu iespējām skriet kalnā, bet arī skriet lejup. Šim uzskatam pievienojas arī skrējēju kluba “VSK Noskrien” izveidotājs un Latvijas rekordista Valērija Žolneroviča brālēns Signis Vāvere, kurš pēc starta Kanāriju salās sarunā ar lsm.lv bija gana lakonisks:

“Līdzenuma iemītnieki, neskrieniet kalnos!”

Sava skriešanas kluba vadītāja padomā ieklausījās Dace Veipa un Lauma Čerņevska, izvēloties 265 kilometru un 16 500 augstummetru jauno distanci “Trans 360”, ko organizatori ar 101 stundu kontrollaiku piedāvāja pirmo reizi. Četru dienu piedzīvojumu no 103 dalībniekiem izturēja 68 ultramaratonisti. Abas latviešu dāmas finiša līniju sasniedza kā noslēdzošās 13 minūtes pirms kontrollaika beigām, taču sagaidīšana svētdienas pēcpusdienā bija tik vērienīga, it kā kūrortā Meloneras ierastos sacensību līderis.

“Pirmās 70 stundas pastaigājāmies, pēdējās 30 nācās skriet, jo kontrolpūķis (kontrollaiks – red.) sāka mīt uz papēžiem,” pēc finiša lsm.lv stāsta Dace Veipa, piebilstot, ka sākotnēji bija iecerēts pastaigāties visu laiku, taču atklājies, ka ka tas nav iespējams: “Nepaspētu. Bijām gulējušas četras stundas no tām 101. Reāli grūti pusnemaņā lavierēt pa klinšainu taciņu lielā augstumā. Bija posmi, kur nevarēja ne iet, ne skriet, ne kāpt - tikai rāpties vertikāli uz augšu.”

Kad tikts kārtējā vulkāniskajā klintī, bijis jāskrien sapampušām un sāpīgām pēdām. “Tiešām pārsteidzoši bija tie brīži, kad likās, ka viss beidzies un nav iespējams turpināt, jo viss sāp tā, ka jākliedz, un acis krīt ciet, bet sakožu zobus un skrienu, jo esmu te nemocījusies 80 stundas, lai tagad ar kaunu izstātos?” sajūtas piedzīvojumā atceras Dace Veipa.

Daces stāstam pievienojas Lauma: “Jā! Kad bija pagājušas trīs naktis un līdz pēdējam kontrolpunktam palicis mazāk par divām stundām, kurās jāpievar apmēram deviņi kilometri ar 300 augstuma metriem, mēs pēkšņi atradām sevī spēkus pārgalvīgi skriet pa kaut kādām akmeņainām, aizaugušām, neesošām takām, riskējot nopietni satraumēties. Kontrolpunktā ieskrējām ar ovācijām 20 minūtes pirms tā slēgšanas.”

Lauma bilst, ka ceļabiedrs no Polijas izstājās pusceļā, jo neticēja, ka paspēsim ieskriet kontrolkaikā. Ne viens vien tiešsaistes rezultātu sekotājs satraucās, kad vienīgās Latvijas pārstāves pēc divām dienām atrodas vien pusdistancē un priekšā tikpat liels ceļa posms.

“”Tas bija neaprakstāmi skaists, bīstams, aizraujošs, sāpīgs un nogurdinošs piedzīvojums,” piezīmē Dace, vienlaikus norādot uz miega bada problēmu un neticami skaisto un daudzveidīgo Grankanārijas salu gan veģetācijas, gan reljefa ziņā, kur ir vērts doties tieši februāra beigās.

Klinšainās taciņas nebija šķērslis cilvēkam ar kustību traucējumiem