Divi latvieši divriteņu sacensībās šķērso Atlasa kalnus

Ultragaro velosacensību debitants Toms Alsbergs un šāda veida sacīkstēs pieredzējušais Jānis Viškers nepilnu divsimt dalībnieku konkurencē izcīnīja 11. un 22. vietu pirmajās “Atlas Mountain Race”, 1150 kilometros šķērsojot Marokā esošos Atlasa kalnus un pieveicot 20 kilometru kāpumu summu. Piecu dienu nepārtrauktās sacensībās saulē un vējā apdedzinātas ausis, savukārt nakts dzestrumā pašiem bija jārūpējas par naktsmītni akmeņainajā tuksnesī, telefonsarunā ar LSM.lv savos piedzīvojumos dalās abi riteņbraucēji.

Sazvanīti finiša ciematā netālu no Atlantijas okeāna, latviešu riteņbraucēji ir kopā un čalo, nemitīgi papildinot viens otru un, spriežot pēc abu balsīm, velobraucēji izklausās atpūtušies. No piecu dienu slodzes visvairāk sāp roku pirksti, kas turpinās sāpēt vēl mēnesi, vērtē abi braucēji. Lielā slodze rokām, tās tiek drebinātas ceļos un bezceļos, kā rezultātā nospiež nervus un tirpst, pirkstu sāpju iemeslus skaidro Toms Alsbergs, piebilstot, ka pirms pāris dienām nav varējis atplēst pārtikas batoniņa iepakojumu.

Jānis ieskicē pašu distanci: Sākums Marakešā, pēc tam pāri Atlasa kalnu plato pa vairāku gadu simteņu senām taciņām, kas vietām ir izzudušas un, piemēram, divritenis jāstumj pāri akmeņu laukam. Augstākais punkts trasē bija aptuveni 2,5 kilometrus virs jūras līmeņa. Tuksnesī braucot 90-100 kilometrus, var nokļūt gluži kā "1001 nakts" pasakā, kad pēc daudzu stundu mīšanās nokļūst vietējos ciematos un var vērot vietējo cilvēku dzīvi, vai izbraukt pa palmu aleju un piedzīvot sastrēguma situāciju ar kamieļu kolonnu, kas tomēr deva ceļu riteņbraucējam Jānim Viškeram.

Pēdējos 10 kilometrus divritenis bija jāstumj pa smiltīm, un atvieglojums bija katri nobrauktie 50-100 metri, kurus varēja pārvietoties uz velosipēda, nevis to stumjot, savu grūtāko posmu - noslēdzošos 10 kilometrus – raksturo Toms Alsbergs. Salīdzinot ar nepilniem 3000 kilometriem maršrutā Rīga-Stambula, kas 17 dienās privātā braucienā veikti pagājušajā gadā, šīs sacensības bija daudzkārt grūtākas.

Savukārt Jānis Viškers nevar nosaukt grūtākos brīžus, bilstot, ka sacensību laikā "Atlas Mountain Race" salīdzinājis ar pirms diviem gadiem Kirgīzijā pieveikto šo pašu organizatoru rīkotajām “Silk Road Mountain Race”. Protams, fiziski bija grūti un sakrājies nogurums, kā arī ceļi ir nedaudz jūtīgi, taču pieredzējušo braucēju vairāk ietekmēja likstas ar caurajām riepām.

Četrās dienās nomainītas 12 riepas, kas atņēma daudz laika un ietekmēja psiholoģiski. Pēdējais caurums riepā bija aptuveni 40 kilometrus līdz finišam, kad iedūrās kārtējais ērkšķis. Turpretī Tomam bija pašlīmējošā bezkameru riepa ar šķidrumu, kas aizlīmē visus caurumus, tikai jāizrauj ārā sadurtie ērkšķi. Tomēr bez starpgadījumiem Toms neiztika, jo vienā pauzē mazā ciematā, ēdot vakariņas, viņš pamanīja, ka aizmugurējam ritenim atskrūvējusies ass, kas varēja jebkurā brīdī izkrist ārā un radīt nepatikšanas, ja tas notiktu tālu no apdzīvotām vietām.

Tumsa Āfrikā ir 12 stundas no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā bez izteikta saulrieta un saullēkta. Elektrība lukturiem tiek ražota ratu rumbās esošajos ģeneratoros, kurus dienā izmanto citu elektronisko ierīču uzlādēšanai. Katram dalībniekam bija GPS iekārta, kas organizatoriem un līdzjutējiem ļāva tiešsaistē sekot līdzi katram dalībniekam.

Tā kā Tomam nebija iepriekšējas pieredzes šādās sacensībās, tad mērķis bija iekļauties septiņu dienu kontrollaikā, kas tika izpildīts ar uzviju. Abi Latvijas velosipēdisti spriež, ka viņu kustības ātrums bija lielāks nekā uzvarētājam, kurš spēja pārvietoties apbrīnojami ilgi bez apstāšanās pauzēm un gulēšanas. Tomam Alsbergam līdzi bija telts, taču nākamajā reizē viņš sev sagādātu bivak maisu, kāds bija Jānim Viškeram, patērējot mazāk laika piemērotas guļvietas meklēšanai.

Sacensību laikā abi latvieši sastapās vien pirmajā dienā, kad Jānis panāca nedaudz atpūtā aizkavējušos Tomu, taču kārtējās likstas ar riepām atbīdīja pieredzējušo braucēju tālāk no sava tautieša. Dalībnieki nevarēja sūdzēties arī par līdzjutējiem, jo GPS iekārta ļāva sekot līdzi notikumiem trasē, līdz ar to mājinieki un tuvākie draugi ziņoja par mazāko noiešanu no trases, kas braucējiem tuksnesī liecināja par sava veida uzmanību. Vietējie iedzīvotāji arī bija informēti par sacensībām, un ciematos riteņbraucējus sagaidīja bērni un veikalnieki, kuriem šajās dienās palielinājās pārdošanas apjomi. Jāņa draugs Juris Dzenis fiksēja video, kurā redzams, kā vietējo bērnu pulciņš pielipis Jānim kā magnēts un latvietis ļauj uzkāpt uz velo un paripināties dažus desmitus metrus.

Populārākais ēdiens, ko riteņbraucēji baudīja vietējos ciematos, bija berberu omlete, ko abi latvieši kādu laiku negribēs redzēt. Taču lielākais nedabūtais kārums bija saldējums, ko ciematu veikalos puiši nav redzējuši ne reizi. Toms Alsbergs telefonsarunā ar LSM stāsta, ka, gaidot kontrollaika beigas un noslēdzošos finišētājus, tiek dzerta arī kola, taču veiksmīgās sacensības, kad priekšā finišēja vienīgi TOP10, liecina, ka trenera Jāņa Mūsiņa stratēģija attaisnojās, gatavošanās periodā neļaujot ikdienā lietot ogļhidrātiem bagātus ēdienus un saldo sporta pārtiku. Tā vietā Tomam tika Keto diēta, pieradinot organismu izturēt garos treniņus bez papildus enerģijas devas, ēdienreizēs lietojot taukiem bagātus produktus, piemēram, zivis un avokado, ko papildināja ar veselīgiem dārzeņiem.

Pēdējā dienā pārsteigumu abiem braucējiem 150 kilometrus līdz finišam sarūpēja kāds ceļmalas auto, nu kura izkāpa vīrs un tuksnesī uzrunāja Tomu, kas turpināja braukt, skaidrojot, ka ir sacensības un nevar apstāties. Vīrs iekāpa auto un devās pakaļ latvietim un pa logu pasniedza svaigi spiestu apelsīnu sulu, savā valodā pieminot arī vārdu Rīga. Toms apstājās un tika apdāvināts ar avokado, riekstiem un citiem gardumiem, kas deva papildus enerģiju un motivāciju. Telefonsarunā Toms Alsbergs atzīst, ka šos labumus varētu iegādāties arī tuvākā ciemata veikalā, taču šādi tika ietaupīta vismaz pusstunda un tik sarūpēts pārsteiguma moments, kuram jāpateicas Ingai no organizācijas “Lūzumpunkts”, kas vairākkārt bijusi Marokā un, Toma ieskatā, ir sazinājusies ar vietējo paziņu, lai noorganizē šādu pārsteigumu, kas vēlāk naktī tika arī Jānim.

“Atlas Mountain Race” startēja 187 dalībnieki, no kuriem nepilnā nedēļā finišu sasniedza 123 riteņbraucēji. Sacensību uzvarētājs Sofians Sehili 1150 kilometru distanci veica 3 dienās 21 stundā un 50 minūtēs, finišā atklājot, ka nepilnās četrās dienās kopumā gulējis 2 stundas un 15 minūtes. Toms Alsbergs distancē pavadīja 4 dienas 19 stundas un 20 minūtes, Jānim Viškeram - 5 dienas 6 stundas un 57 minūtes, jokojot, ka rezultāts pieskaņots dalībnieka numuram 57. Dāmu konkurencē uzvaru svinēja Dženija Tofa, finišu sasniedzot 6 dienās 3 stundās un 13 minūtēs.

Taujāts par atšķirībām no “Transcontinental Race” (TCR), ko Jānis Viškers pieveica pirms trim gadiem, riteņbraucējs vērtē, ka šogad astoto reizi notiekošais asfalta brauciens ir kļuvis populārs un tādējādi arī komerciāls. Taču viņa skatījumā lielākās šauro kalnu ceļu sacensību priekšrocības ir drošības aspekts, jo nenorit pa koplietošanas ceļiem, kā arī papildus ļauj baudīt dabasskatus un vietējo kultūru, nevis nemitīgi skatīties uz asfaltu un apdraudēt sevi laikā, kad ķermenis nav atpūties un atrodas krietni aiz noguruma robežas.

Vairāku tūkstošu kilometru garajos asfalta pārbraucienos bijuši ne tikai letāli gadījumi sadursmēs ar autotransportu, bet arī veiksmīgāki starpgadījumi nobraucienos ar dzīvniekiem, kā to sadursmē ar zirgu baru piedzīvoja Andis Aboltiņš, kurš TCR bija spiests pieveikt gadu vēlāk, nekā to izdarīja Krišjānis Ratiniks aka Velomens un Jānis Viškers. Pērn TCR finišu nesasniedza Zane Jakobsone, kura savu sapni mēģinās piepildīt šovasar.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti