Pirmos gados bērni pasauli redz no ratiņiem. Savukārt jauno vecāku dzīve līdz ar mazuļu ienākšanu mainās līdz nepazīšanai. Tomēr arī kopā ar jaundzimušo atvasi ir iespējams skriet, un tas pat ir ieteicams.
„Tas, pirmkārt, ir lielisks antidepresants, jo ikdiena ir grūta. Skrienot izdalās hormoni, kas uzlabo emocionālo pašsajūtu.
Arī sirds fiziski kļūst stiprāka, kas nozīmē, ka daudz vieglāk ir izturēt tās negulētās naktis un fizisko slodzi kopumā, piemēram, stiepjot mazus bērnus” stāsta „Māmiņu kluba” aktīviste Zane Tamane.
Skriešana jaunajām māmiņām nereti ir vienīgā iespēja skriet, jo viņas ir piesaistītas saviem mazuļiem.
Uzsākot skriet kopā ar savu mazo atvasi, jāņem vērā, ka tas ir daudz citādāk nekā tad, ja skrien vienatnē.
„Ar ratiem ir skriet grūtāk. Pirms tu grasies to darīt, ir sev jāpasaka, ka tas būs grūtāk. Nevajag sev uzstādīt pārāk augstus mērķus – piemēram, noskriešu 10 kilometrus bez apstājas. Pietiek sākumā ar diviem!” stāsta Tamane, „Visu laiku ir jākontrolē ceļš: kas tev ir priekšā, aizmugurē. Nedrīkst skriet ar austiņām,” viņa piebilst.
Līdzīga pieredze ir vēl vienai māmiņai un „Māmiņu kluba” aktīvistei Elīnai Limanovai-Kizakovai. „Tie ir papildus 20 kilogrami, kuri ir jāstumj!” viņa uzsver.
„Piemēram, es gāju kopā ar nūjotājiem un nodomāju, ka tie 20 kilogrami padara nūjošanu vai skriešanu sarežģītāku. Ir ļoti jāiemanās. Sākumā skriešana ar ratiņiem nemaz pat nesanāk,” viņa piebilst.
Māmiņas norāda, ka skriet ir ieteicams tikai ar īpašiem, skriešanai paredzētiem ratiņiem, jo „parastie” rati nav domāti joņošanai. „Skriešanas rati atšķiras ar to, ka riteņi ir lielāki un nodrošina papildus amortizāciju,” klāsta Tamane. Vēl viena atšķirība ir ratiņu garais rokturis, kas nedaudz attālina skrējēju no ratiem, neļaujot ar kāju iespert pa ratiem.
Iesākumā varbūt pat nevajag skriet – pietiek ar ātru soļošanu, stumjot ratus.
„Es arī sāku skriet no nulles. 17. janvārī izdomāju sākt skriet un sāku. Sākumā ar aplikāciju – sāku ar minūti garu skrējienu, kas tagad jau ir pieci kilometri,” par savu pieredzi stāsta Tamane.
Vēlme regulāri skriet parādās vēlāk, kad ir pieradums.
„Man tā ir izkļūšana no mājām (..) Rati man bija stimulators. Ja reiz ir nopirkti, tad es sēdēšu mājās? Pats sākums ir grūtākais. Vēlāk aiziet azarts,” saka Limanova-Kizakova.
Arī Tamane piebilst, ka agrāk viņa nav nodarbojusies ar skriešanu. „Pakāpeniski (..) Viss ir iespējams,” viņa norāda.
