Rīgas maratons

Mans pirmais maratons

Rīgas maratons

Mans maratons. Apavi

Mans maratons

Ar skriešanu Dānijā «saslimusī» Malvīne sevi bērnībā atceras kā «ultratizlu»

Dizainere Malvīne Mennika ir viena no skrējējām, kas piedalās “Lattelecom” Rīgas maratona pērn uzsāktajā programmā “Mans pirmais maratons” un šogad maijā grasās noskriet savu pirmo 42,195 kilometru garo distanci.

“Es biju nolēmusi, ka 2017.gadā noskriešu savu pirmo maratonu. Pagājušajā gadā es noskrēju savu pirmo pusmaratonu,” stāsta Malvīne, ieskicējot savas kā skrējējas attīstību.

Tomēr Malvīne ne vienmēr ir bijusi sportiska.

“Bērnībā es biju “ultratizla” sportiskā ziņā. Es gāju mākslas skolā un lielāko daļu laika pavadīju, sēžot un zīmējot, nevis ejot ārā un skrienot,” viņa klāsta.

Taču attiecības ar sportu mainījās pirms pieciem gadiem, kad uz laiku pārvākusies dzīvot uz Dāniju. “Tur visi skrēja: uz darbu un no darba, no veikala uz veikalu,” viņa atminas.

Smēlusies iedvesmu no dāņiem, atgriezusies Latvijā, viņa sākusi skriet. Malvīne ir pievārējusi jau vairākus pusmaratonus, tomēr maratonam gatavojas pēc trenera plāna.

“Lielākā atšķirība – ir jāskrien pulsa zonās. Tas nozīmē, ka sākumā ir jāskrien nenormāli lēnām (..) Tu pat nevari apdzīt gājējus. Tik lēnām tas ir,” viņa stāsta par atšķirībām starp saviem treniņiem un treneres Anitas Kažemākas izstrādāto programmu.

Viņa atzīst, ka tas ir sarežģīti, jo grūti pieņemt domu, ka pēc pāris mēnešiem ir jāskrien maratons, taču pat gājēju nedrīkst apdzīt. Tomēr rezultāti nav ilgi jāgaida un jūtami pat darba ikdienā. “Es tieši Anitai vakar teicu, ka jūtos daudz stiprāka. Nav vairs, ka plkst. 2 pēcpusdienā nāk lūziens un gribu darbā nosnausties,” norāda Malvīne.

Tikmēr “Mans pirmais maratons” trenere Anita Kažemāka pauž, ka galvenais ir sargāt veselību.

“Visi grib labot savu treniņa procesu un papildināt to ar daudzām jaunām lietām, vienlaikus sargājot savu veselību. Tas ir galvenais, kas jādara, lai skrietu,” akcentē Kažemāka.

Malvīnes treniņu process ir pasmags. Pēc grūtākajiem treniņiem acīs asaras, savukārt Liepājas pusmaratonā dūriens sānos, jo iepriekšējā dienā ēsts eklērs.

Grūtības gan palīdzējis pārvarēt personiskais sauklis: “Būt labākai par vakardienas sevi”.

“Maratons man katru dienu atgādina, ka nevar atlaist un ir jāiet uz priekšu. Ir mazliet saspringti, bet garie skrējieni ir tie, kas rūda gan raksturu, gan ķermeni,” viņa secina.

Pieredzi Malvīne var smelties arī no vīra un brāļa, kuri maratonus jau ir noskrējuši. Agrāk Malvīne viņus atbalstīja trases malā. Taču Rīgā vīrs Māris un brālis Mārtiņš distanci skries kopā ar Malvīni. “No vienas puses, man liekas, ka man to vajadzētu darīt vienai. No otras puses, ir labi, ka man blakus būs stipra kompānija,” viņa vērtē.

Tomēr neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem Malvīne ir gatava paveikt iecerēto.  “Man ir tā – ja es esmu apņēmusies to darīt, tad es to izdarīšu,” viņa nosaka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt