Antarktīdas maratonā pirmo reizi piedalīsies latviete – liepājniece Evija Reine

Studente Evija Reine 14. decembrī startēs Antarktīdas maratonā ar 41. numuru, kļūstot par pirmo Latvijas skrējēju sacensībās, kas notiek vistuvāk Dienvidpolam. 58 dalībnieku vidū “Antartic Ice Marathon” būs visu trīs Baltijas valstu pārstāvji. Par izjūtām pirms starta un garo ceļu līdz maratonam Reine stāstīja intervijā LSM.lv no Patagonijas.

Pēdējā ledus kontinenta maratonā 2019. gadā tika sasniegts jauns sacensību rekords – 3:34:12, savukārt ātrākās sievietes rezultāts (4:20:02) nav labots kopš 2013. gada. Zemeslodes zemākā gaisa temperatūra -94,7 grādi Antarktīdā fiksēti 2010. gadā, bet ekstremā maratona vēsture ir vēl piecus gadus senāka. Liela daļa dalībnieku uz Antaktīdu dodas, lai piepildītu mērķi par septiņiem maratoniem septiņos kontinentos.

No Liepājas puses Bernātiem nākusī 30 gadus vecā maratoniste Antarktīdā piepildīs savu 11 gadus ilgušo sapni, kura dēļ pat uz laiku dzīvo Norvēģijā, lai sapelnītu nepieciešamos naudas līdzekļus. Piedzīvojumiem garantēto ceļojumu skrējēja sāka novembra izskaņā un nedēļu pirms starta sniedza interviju LSM.lv lasītājiem no krāšņās Patagonijas Čīles dienvidos.

Kur pašreiz atrodies?

Esmu pārcēlusies no Puerto Natales par 220 kilometriem tuvāk Antarktīdai uz Punta Arenas, kur 11. decembrī būs dalībnieku tikšanās punkts. Ja salīdzinām ar Latviju, tad tās ir - 5h (GTM-3). Antarktīdā saglabāsies šīs pašas -5h.

Cik tālu no tevis atrodas ledus kontinents?

Nepilnu četru stundu lidojums līdz bāzei “Union Glacier”.

Tātad esi samērā tuvu Antarktīdai. Kādas ir sajūtas Dienvidamerikas vasarā, un kādi kuriozi paspējuši atgadīties?

Šeit ir pavasaris, esmu mazliet alerģiska pret pavasari, brilles cenšos nēsāt visu laiku.

Skrienot atradu Puerto Natales peldbaseinu. Izrādās, ka tas tikai aptuveni pirms gada uzcelts. Hosteļa īpašnieks nopirka man biļeti, un devos vakarā uz baseinu. Baseinā kļuvu par vietējo zvaigzni. Mana kļūda bija, ka pateicu, ka esmu peldēšanas trenere. Dabūju savu celiņu, cilvēki gan vienā, gan otrā galā aplaudēja par manām peldēšanas prasmēm. Glābēji pēc tam taisīja bildes.

Es peldu, bet ne jau tādā līmenī. Viņi teica, ka, kopš baseins ir atvērts, neviens tik labi šeit nav peldējis. Patiesībā jutos diezgan neērti.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Evija Reine (@evijareine)

Ikdienas skrējēja izpratnē maratons ir 42,195 kilometri. Kas ir maratons Anarktīdā?

Četri apļi, katrs 10,55 kilometri. Ja tu man prasi šodien, kas ir maratons Antarktīdā, tad šobrīd varu atbildēt – parasts maratons, tikai ar ledus segumu. Esmu redzējusi bildes, kā citi gatavojas šī gada skrējienam, kā skrien saldēšanas istabās, kādu sporta pārtiku lieto un tā tālāk. Es šim esmu gatava mentāli, un ar šodienas redzējumu domāju, ka viss būs labi. 19 gadus esmu nodzīvojusi laukos, rūdījums ir pietiekams un radošuma man netrūkst.

Kā nonāci pie domas skriet maratonu tik eksotiskā vietā kā Antarktīdā?

Tētis! Tētis mani pasauca, kad TV sporta ziņās viens no sižetiem bija par Antarktīdas maratonu, man ar to pietika. Man šķiet, tajā laikā biju noskrējusi tikai savu pirmo maratonu. Domāju, ka tas sižets nebija garāks par minūti, bet es pateicu, ka skriešu Antarktīdā un viss.

Cik gadi bija nepieciešami, lai nokļūtu līdz savam sapņa piepildījumam?

11 gadus par šo skrējienu esmu runājusi, ka es tur vienu dienu braukšu. Nu re, dodos arī.

Antarktīda nav ikdienišķs ceļojuma galamērķis, parasti ziņās dzirdam, ka tur darbojas teju tikai zinātnieki un pētnieki. Kāds ceļš ejams, lai tur nokļūtu? Cik pārvietošanās līdzekļu un pārsēšanās?

Divas lidmašīnas no Latvijas līdz Čīles galvaspilsētai, tad ar nākamo līdz Punta Arena, no kurienes būs lidmašīna uz Antarktīdu. Savā gadījumā es vēl apstājos pa vidam padzīvoties Andu kalnos. Tātad man būs pieci lidojumi vienā virzienā.

Bija jaiesniedz dokumenti uz 20 lapām – parakstīti noteikumi, dati un citas formalitātes. To visu darīju divas reizes, jo skrējiens man bija paredzēts jau 2020. gadā, bet mēs visi zinām, kas notika.

Lai ielidotu Čīlē, man bija nepieciešami seši dokumenti. Šodien būšu pabeigusi veselības atskaiti, kas 10 dienas bija katru dienu jāiesniedz. Manam lietuviešu kolēģim gāja daudz grūtāk ar šiem dokumentiem, šķita gandrīz kā neiespējamā misija, bet šodien arī viņš ierodas Čīlē.

Kāds ekipējums nepieciešams Antarktīdai? Kāds maratonam? Tur skrien ar kedām?

Par ekipējumu man tika atsūtīts saraksts, kam kā minimumam ir jābūt. Man arī ir tikai un vienīgi minimums, nekas papildu. Pirms izlidošanas uz Antarktīdu es īrēšu zābakus, bikses un jaku. Īre izmaksās ap 400 dolāriem, bet, lai to nopirktu, nepieciešami vismaz vairāki tūkstoši.

Nedomāju, ka man nākotnē būs vajadzīgi zābaki, kas iztur -100 grādu temperatūru. Bet, kas zina, ja nu iepatīkas un gribas tur pārcelties... (joko skrējēja).

Mans ekipējums sastāv no dārgām daļām, no vidēji dārgām un ir arī vairāki elementi no lietoto preču veikala.

Man ir kalnos kāpšanas apavi, man dzīvē nav bijuši vairāk par 10 skriešanas apavu pāriem. Šie ir pirmie, grūti salīdzināt, kā jābūt. Skrienot [ar zābakiem] kājas ir daudz smagākās, nevar paskriet tik viegli kā ar parastajām kedām. Pēc visa šī varēšu vairāk pastāstīt par ekipējumu. Esmu runājusi ar diezgan daudziem iepriekšējo gadu skrējējiem, un tāda liela kopsaucēja nav, bet neviens nosalis arī nav.

Saprotu, ka Antarktīdas maratons nav lēts prieks. Vai tev ir kādi atbalstītāji, vai arī pašai bija jāizdomā, kā tikt pie finansējuma?

Man vienīgais atbalstītājs ir tētis, kurš palīdzēja samaksāt pirmo maksājumu. Par kopējo summu šim braucienam var nopirkt dzīvokli Liepājā.

Meklēju atbalstītājus, bet es būšu godīga, es negribēju nevienam būt parādā. Zinu, cik daudz no tevis var prasīt kāds, kurš ir iedevis, piemēram, 50 eiro.

Lai sakrātu līdzekļus dalības maksai, bija nepieciešami 11 mēneši un divas darbavietas, un tēta atbalsts pirmajā maksājumā. Divas darbavietas, pārcelšanas uz Norvēģiju. Mēneša budžets pārtikai pirmos trīs mēnešus bija 60 eiro. Tie, kas ir bijuši Norvēģijā, zina, cik daudz var nopirkt par 60 eiro.

Es ļoti, ļoti, ļoti daudz strādāju un šo braucienu apmaksāju pati, bet nenožēloju ne minūti, jo ne jau galamērķis vienmēr ir tas svarīgākais, bet ceļš un parādīt, ka viss ir iespējams, ja ļoti gribam.

Bet es tiešām daudz strādāju un uz darbu nekad nebraucu ar autobusu.

Vienmēr gāju kājām – lija, sniga, bija lieli mīnusi, spīdēja saule –  vienmēr gāju kājām.

Kurš bija tavs iespaidīgākais maratons pirms došanās uz Antarktīdu?

Grūti izcelt kādu. Noteikti pirmais, pēc tā man bija tulznas plaukstas lielumā uz abām pēdām. Pirmo maratonu nevar tik viegli aizmirst. Un varbūt vēl Atēnās, kur paliku pie grieķu drauga nedēļu. Viņa mamma paņēma darbā trīs brīvas dienas, lai varētu sataisīt man visus grieķu ēdienus. Līdz maratonam man bija aptuveni +4 kilogrami, un toreiz maratonu ripoju, ja neskaita, ka gandrīz līdz startam nemaz netiku, bet tur garāks stāsts.

Vēl droši vien var pieminēt arī Taizemes taku skrējienu, kur pirms tam bijām apmācībās – ko darīt, ja satiec kobru.

- Cik maratonus esi noskrējusi?

 34

Kurš ir tavs ātrākais maratons?

3:17:44 (Roterdama 2017)

Tava dzīvesvieta?

Pasaules iedzīvotāja, šobrīd esmu deklarēta divās valstīs.

Vai varēs sekot līdzi maratonam tiešsaistē?

Būs iespēja sekot rezultātiem, kas ar satelīttelefonu tiks sūtīti uz Īriju. Saprotu, ka maratons būs skatāms arī TV, bet par to sīkāk zināšu tikai īsi pirms Čīles arktiskā reģiona pamešanas.

Kā Antarktīdas maratons ietekmē studijas?

Pārtraucu studijas, jo prombūtni īsti nevarēja apvienot ar medicīnas studijām. Varbūt septembrī turpināšu, bet līdz šim divas augstākās izglītības ir manā kontā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt