Andris Graudiņš – «ofisa planktons», kurš noslēpoja ultramaratonu

Andris Graudiņš 24.martā plkst.6 no rīta izgāja uz starta 220 kilometru garajā slēpošanas ultramaratonā “Redbull Nordenskioldsloppet” un pēc trasē pavadītajām 23 stundām 4 minūtēm un 26 sekundēm kļuva par pirmo latvieti, kas finišējis pasaules grūtākajā slēpošanas ultramaratonā, kas norisinās Zviedrijas ziemeļos aiz polārā loka. Par piedzīvoto Andris stāsta Latvijas Radio 5 / Pieci.lv raidījumā "Radio Rings".

Slēpojums aizsākās 1884.gadā, kad polārpētnieks Ādolfs Ēriks Nordenskolds izveidoja šo oriģinālo distanci. Slēpotājiem klasiskajā solī jāveic 220 kilometri – 100 kilometri vienā virzienā un 120 kilometri atpakaļ – ar kopējo augstuma starpību 1800 metri. Laiks, kurā jāiekļaujas, ir 30 stundas.

Varētu domāt, ka 46 gadu vecais Andris visu dzīvi ir veltījis sportam, lai būtu tādā sportiskajā formā, lai spētu pieveikt šo ultramaratonu, tomēr realitāte ir pavisam cita. Andris tāpat kā lielākā daļa cilvēku ikdienā strādā birojā un sevi neuzskata par profesionālu sportistu.

Distanču slēpošanai Andris pievērsies tikai pirms sešiem gadiem, kad, drauga pamudināts, meklēja slēpes, kuras nebija lietojis kopš vidusskolas. Šajos sešos gados Andris piedalījies vairākos slēpojumos: Tartu maratonā, Zviedrijas lielākajā tautas slēpošanas maratonā “Vasaloppet”, kurā 90 kilometru distancē piedalās 16 000 dalībnieku. No četriem startiem divas reizes nācies izstāties veselības problēmu dēļ, tomēr divreiz veiksmīgi arī nokļūts finišā.

Andris uzsver, ka viņam nepietiek ar noslēpotiem 10 kilometriem, viņam iekšā ir tāda kā “nieze”, kas mudina slēpot vairāk.

Ultramaratona slēpojums ir tikai aisberga redzamā puse. Lielākais un smagākais darbs ieguldīts sagatavošanās procesā. Gatavojoties ultramaratonam, nepilna gada laikā Andris noskrēja 1000 kilometrus, noslēpoja 1000 kilometrus un ar velosipēdu nobrauca 2500 kilometrus. Februārī Andris aizvadīja vidēji 12 treniņus nedēļā.

Andris atzīst, ka pieveikt šo ultramaratonu bijis ļoti smagi. Lai gan nedēļu pirms un nedēļu pēc sacensībām Zviedrijā valdīja saulains laiks, tomēr sacensību dienā laika apstākļi nelutināja, slēpojuma laikā gaisa temperatūra bija -15 grādi un 23 stundas nepārtraukti snidzis, kas manāmi apgrūtinājis slēpošanu un slēpju slīdamību. Tieši šī iemesla dēļ finišu nesasniedza vairāk nekā trešdaļa no 340 startējušajiem dalībniekiem.

Slēpojumā piedzīvota plaša emociju gamma – gan bailes, gan satraukums, brīžiem gribējies raudāt. Bija brīdis, kad Andris pārrēķinājies, skaitot atlikušos kilometrus un, ieraugot cerēto 20 kilometru vietā vēl 50 kilometrus, apvainojies uz visu dzīvi. Tomēr gandarījums finišējot un prieks, kas pavadīja Andri lielāko daļu slēpojuma, kombinācijā ar vienreizēji garšīgajām kanēļa bulciņām un melleņu ķīseli ēdināšanas punktos atsver visus nepatīkamos un grūtos brīžus, kas piedzīvoti sacensībās.

 Fizisko sāpju brīžos Andra stratēģija bija novirzīt domas uz tām ķermeņa vietām, kas nesāp, nevis ļauties domām par sāpēm.

Uz jautājumu, vai arī nākamgad piedalīsies pasaules garākajā ultramaratonā, Andris atbild neviennozīmīgi. Šobrīd, neilgi pēc ultramaratona, “nieze” ir mazinājusies, tomēr Andris ir pārliecināts, ka ilgi nav jāgaida, lai tā atkal parādītos un būtu jauna vēlme izaicināt sevi un mesties nezināmajā.

Viens ir skaidrs – Andris ir pierādījis, ka, lai paveiktu kaut ko tik lielu, nav jābūt profesionālam sportistam no bērnības, arī “ofisa planktonam” tas ir iespējams.

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti