Valmiermuižas stallī Ligita Lauce kopā ar treneri Rufinu Jurašu atgriežas no kārtējās izjādes, kas nebūt nav lēna pastaiga zirga mugurā. Vai tik cienījamos gados nav tomēr par grūtu tik slaids un straujš riksis?
“Man ļoti patīk jāt, vienmēr ir paticis. Un jo ātrāk, jo labāk.
Ziniet, man kādreiz sāpēja krusti, bet šos gadus man ne vienu reizi nekas nav sāpējis, viņš kaut kā izkrata tomēr, un es varu iet galda tenisu spēlēt. Tagad, kamēr vēl var redzēt, un reakcija ir,” stāsta Ligita.
Pēc izjādes brūnais skaistulis Barons tiek pacienāts ar burkāniem un āboliem. Zirgs jau ļoti labi ir ielāgojis, ka Ligita uz stalli nekad nenāk tukšām rokām. “Jā, zirdziņš, ja viņš kaut ko dara, viņš vienmēr man dabū kārumiņu: maizīti, cukuriņu,” saka Ligita.
Valmiermuižas staļļa staļmeistare un trenere Rufina Juraša stāsta, ka sirmās kundzes vēlmi trenēties jāšanas sportā viņa uztvērusi ar visai lielām bažām. “Man kā trenerim, kā atbildīgam cilvēkam, skatoties uz viņu, uz to cienījamo vecumu, es tā kā šaubījos, vai viņa vispār to var darīt un vai tas ir droši. Bet mēs runājāmies, un viņa izstāstīja, kur viņa iemācījās jāt un kāpēc grib jāt, un ka viņa visu mūžu ir tāda sportiska sieviete. Un tad mēs izdomājām, ka, jā, lai viņa atnāk pamēģina. Kad es redzēju, kā viņa uzkāpj un kā sēž uz tā zirga, tad, protams, es sapratu, ka viņa ir pat stiprāka daļēji nekā es,” stāsta trenere.
Būtībā viss darba mūžs Ligitai bijis saistīts ar zirgiem: tie kopti un trenēti vēl tad, kad bija Rīgas hipodroms, vēlākus gados arī Burtniekos un Kocēnos. Trenēties jāšanas sportā viņa pārtraukusi, aizejot pensijā.
“Nebiju ilgi jājusi, kādus gadus nebiju jājusi, kā biju pensijā. Tad es atnācu – skatos, Rufina visus tos bērnus vizina, tad es arī pieteicos un tā es sāku. Baronam bija četri gadi, tikko bija atvests, čigāna zirgs, un tā mēs sākām. Pensijā ko citu lai dara? Tad es atnāku, apciemoju, kādreiz divreiz nedēļā, kādreiz trīs reizes,” stāsta Ligita.
Uz sarunu ar Latvijas Radio Ligita paņēmusi līdzi arī fotoalbumu. Tajā arī vēl melnbaltās fotogrāfijas no jaunības dienām, kas liecina, kā sākusies šī aizraušanās.
“Šis ir pirmais zirdziņš, ko es pirmo reizi dabūju 8. klasē, kaimiņš iedeva, lai es pajāju divgadnieku. Un te ir kolhozā, ka deva visādus zirgus, es varēju jāt. Tad sākās ar hipodromu, tur ir braukšana, jāšana, viss kaut kas.
Saprotiet – cik es sevi atceros, man tikai zirgi ir bijuši, un neviens mūsu ģimenē nav bijis uz zirgiem, nekad. Man varēja nedot ēst, bet lai būtu zirgs,” saka sirmā kundze.
Jaunības laikā divi gadi aizvadīti zirga mugurā, arī ganot lopus Kazahstānā, liekot pabrīnīties par latviešu meiteni arī turienes cilvēkiem, kuri nebūt nav ar zirgiem uz “jūs”. “Divus zirgus es viņiem apmācīju, ko bija gani atdevuši atpakaļ, jo viņš kāpās atpakaļ, negriezās tas zirgs, bet es divus gadus noganīju uz viņa,” atceras Ligita.
Staļļmeistare Rufina Juraša stāsta, ka nereti kopā ar Ligitu dodoties garākās izjādēs pa Valmieras apkaimi. Tad nākas redzēt ne vien Ligitas vienaudžu, bet arī jauniešu izbrīnu par to, ka gadi nav šķērslis, lai zirga mugurā justos tik brīvi un stalti.
“Es arī gribu vecumā justies tikpat friša, tikpat labi izskatīties un tik labi fiziski būt sagatavota!
Pēc tām izjādēm viņa jūtas daudz labāk, uz zirga viņa jūtas daudz stiprāka, daudz pārliecinošāka, nekā uz zemes staigātu kājām. Elpošana uzlabojas, sirdsdarbība uzlabojas, kad jāj ar zirgu. Mēs esam visu laiku svaigā gaisā, ļoti arī veselīgi izskatam, cilvēks arī izkustas. Ligitai jājot, vienmēr tādi sarkani vaidziņi, viņa tā kā jauna meitene izskatās,” saka Juraša.
Ligita Lauce saka – tik drīz zirgiem un izjādēm vēl negrasos teikt “sveiki”, vismaz līdz 90. jubilejai būšu zirgā!
