Nopietnāk skriešanai Anda pievērsās 2015. gadā, kad noskrēja pirmo maratonu Rīgā. Otrais dižgabals gadu vēlāk jau bija viens no lielajiem maratoniem Ņujorkā, kas kļuva par milzīga sapņa piepildījumu.
Rīgā Andai veicās apbrīnojami labi – pirmajā maratonā viņa uzreiz iekļuva TOP10, kas deva pārliecību par sevi un īstu skriešanas garšu. Anda arvien priecājas, ka viņai paveicās iekļūt Rīgas maratona organizatoru īpašajā programmā, kur dalībniekiem palīdzēja sagatavoties skriešanas gaitās pirmajam maratonam.
"Tur bija treneris, strukturēti treniņi, man bija ļoti veiksmīgs sākums. Tas droši vien ir viens no veiksmes pamatiem," paskaidroja Valtere.
Skriešanai pirmo reizi Valtere pievērsās 2012. gadā ar piecu kilometru distanci Rīgas maratonā, bet to viņa pašlaik vairs nesauc par nopietnu sākumu, jo vēl nākamajā gadā Anda summā noskrējusi tikai 160 kilometrus.
Nopietni skriešanai Anda ķērās klāt līdz ar maratonu, un kopš 2015. gada viņa parasti gatavojās trenera vadībā. Savukārt kopš 2019. gada Anda sadarbojās ar skriešanas izcilniekiem Aleksandru un Jeļenu Prokopčukiem.
Mīlestība pret skriešanu Andai atnāca lēnām – skriet viņu pamudināja veselības likstas,
jo bija alerģijas, iesnas, galvassāpes un stresa sajūta. Taču Andai bija vajadzīgs mērķis, uz ko virzīties, turklāt tolaik jau parādījās dažādas viedierīces, kas palīdzēja sekot savam veikumam un progresam. Tomēr īsto skriešanas mīlestību Andai radīja dalība pirmajā maratona kopienā, kur viņai vēl arvien ir sirdsdraugi skriešanā.
Nule kā Tokijā Anda noskrēja jau savu devīto maratonu. Divreiz viņa ir mērojusi Ņujorkas un Londonas maratonu ceļus.
"2016. gadā bija [maratons] Ņujorkā, kam sekoja Bostonas maratons, kas ir Amerikas senākais un prestižākais maratons. 2017. gadā vēl bija Čikāgas maratons un pēc tam 2018. gadā Berlīnes maratons," savus skrējienus uzskaitīja Valtere. "2021. un 2022. gadā bija divreiz pēc kārtas Londonas maratons, un nu beidzot tagad 2023. gadā pašā marta sākumā noskrēju Tokijas maratonu. Tā ka seši lielie [maratoni] – Tokija, Bostona, Londona, Berlīne, Čikāga un Ņujorka."
Īpašas atmiņas skrējējai ir par karjerā trešo maratonu Bostonā un tā grūto trasi.
Anda bija noskaņota optimistiski, bet pārvērtēja savas spējas, turklāt bija jārēķinās ar kājas savainojumu un karstumu, ierodoties no pavasarīgās Latvijas. Distances pēdējā jūdzē skrējējai plīsa saite, kas pēdā savieno purngalu un papēdi. Finišu Anda gan sasniedza, bet tas maksāja nākamos trīs mēnešus staigāt ar kruķiem, lai dziedētu pēdu. Rēķinus ar Bostonas maratonu Anda gan vēl neuzskata par nokārtotiem.
"Es Bostonā droši vien atgriezīšos," viņa uzsvēra.
Tā pašā gada oktobrī Anda jau noskrēja Čikāgas maratonu un izaicinājumiem bagātajā laikaposmā krāja pieredzi, kuras trūkums licis sevi manīt.
Skriešana ir tikai daļa Andas dzīves, jo ikdienā viņa vada nelielu izdevniecību,
kur top žurnāls "Doctus" ārstiem un farmaceitiem. Pamatdarbs ir izdevniecībā, bet Anda arī studē, un viņa smej, ka, neraugoties uz iepriekš iegūtiem diviem maģistra grādiem, skriešana viņu ir atkal no jauna aizvedusi studiju solā, lai pievērstos sporta psiholoģijas pētīšanai.
Oktobrī Londonā Anda sasniedza personīgo rekordu, finišējot pēc trim stundām, vienas minūtes un 11 sekundēm. Nepiepildījās mērķis noskriet ātrāk par trim stundām, taču nākamā dienā pēc skrējiena atklājās, ka latviete distanci veica jau ar kovida vīrusu organismā, tādēļ pat finiša sasniegšana jau zināmā mērā bija brīnums.
Mērķi noskriet maratonu ātrāk par trim stundām Anda arvien patur prātā, bet pašlaik viņa sev plāno mazliet mierīgāku periodu,
jo starts Londonā un Tokijā sekoja salīdzinoši drīz viens pēc otra. Iespējams, plāni vēl mainīsies, ja skrējēja sajutīs, ka grib jau atgriezties maratona trasē. Viņa ir arī kvalificējusies pasaules čempionātam maratonā 2024. gadā savā vecuma grupā.
No Ņujorkas maratona līdz Tokijas maratona finišam Anda treniņos noskrēja krietni vairāk nekā 20 000 kilometru. Būdama carnikaviete, Anda biežāk skrien pa mežu un kāpām, bet sacensību virsma ir asfalts.
"Esmu izskraidījusi šo pusi no Zvejniekciema, no Skultes puses līdz Carnikavai un no Carnikavas līdz Rīgai. Tie meži man visi ir pazīstami," pastāstīja skrējēja.
Ja kāds Carnikavas pusē, braucot garām, redz kādu dāmu tur skrienam, ļoti iespējams, ka tā ir Anda Valtere. Viņas vīrs jau sen ir pieradis, ka, braucot uz darbu vai atceļā, sieva jāizlaiž pusceļā vai pat vēl ātrāk – skriešanai.
