Maz ticams, ka ir daudz sporta veidu Latvijā, kuru sezonas laikā sacensības notiek teju ik pārdienu. Viens no šādiem, varbūt pat vienīgais, ir orientēšanās sports, kur sacensību blīvums ir tik liels, ka, ja vēlas, sportotājs var no meža ārā nenākt mēnešiem.
"Faktiski nevis katru otro dienu, bet īstenībā katru dienu ir iespējams visā Latvijā piedalīties orientēšanās sporta sacensībās. Pārsvarā tās ir tautas orientēšanās sacensības, kurās startē cilvēki gan ar, gan bez pieredzes. Tie noteikti nav vieni un tie paši cilvēki, jo sacensības notiek visā Latvijā, un tās organizē klubi, kas ir izmētāti pa visu Latviju, sākot no Liepājas, līdz pat Rēzeknei, Valmierai, Ogrei, Siguldai, Rīgai un tā tālāk," stāstīja Janovs.
Līdz ar to jebkurš cilvēks, kas pēc darba vēlas izvēdināt galvu un doties mežā, var doties uz kādām no šīm sacensībām, bet – kas tieši orientēšanos padarījis tik populāru un mudina cilvēkus izkustēties? Janovs vērtēja – tā ir piedzīvojumu sajūta.
"Man tā vienmēr ir bijusi piedzīvojumu sajūta – iespēja piedzīvot, iespēja dabūt kaut ko ārpus ikdienas.
Ikdienā tu celies, mosties, ej uz darbu, ved bērnus, un tad tev vajag kaut kādā veidā to visu mazliet atšķaidīt. Tā iespēja, ka vari doties piedzīvojumā, sportiskā piedzīvojumā, ir ļoti interesanta. Nekad nekas neatkārtojas," vērtēja Janovs.
"Es sākšu, uzdodot jautājumu, kas ir orientēšanās – sports vai māksla? Atbilde ir sekojoša – tas ir sports, kad tu lauzies cauri krūmiem uz kārtējo kontrolpunktu, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu finišu, bet māksla – tad, kad tu draugiem stāsti, kā tev distancē veicās. Tāpēc šī procesa viena daļa ir šis aktivitātes brīdis, kad tu skrien, orientējies un navigē, lai pēc iespējas labāku rezultātu uzrādītu, un otrs, protams, ir tas, ka tu vari stāstīt un brīnīties kārtējo reizi, lai arī cik tev ir liela pieredze, kā tu esi kaut kur kļūdījies. Reizēm tās kļūdas ir muļķīgas, bērnišķīgas, bet tieši tas stimulē atkal nākamajā reizē stāties uz starta līnijas," piebilda Dukšte.
Tāpat Janovs uzsvēra, ka orientēšanās ir labs piedzīvojums visai ģimenei kopā ar bērniem, turklāt tas neprasa lielus līdzekļus.
"Orientēšanas sports ir ārkārtīgi demokrātisks, jo patiesībā tev gandrīz neko vairāk arī nevajag kā parastas botas un vienkāršas sporta bikses.
Ja tu vēlies nodarboties ar orientēšanās sportu, vari doties uz mežu kādā no darba dienas vakariem, apskatoties lof.lv mājaslapā, kur var atrast dažāda veida seriālus, kas notiek, kurš ir tev tuvākais. Tad paņem sporta apģērbu, tev ir vajadzīgi apavi, ar kuriem tu vari skriet pa mežu, kurus tu nebaidies saslapināt kādā grāvītī vai purviņā, kaut kāds sportisks apģērbs un, ja tev ir mājās kompass – labi, ja nav, visticamāk, sacensību organizatori uz vietas varēs iznomāt vai aizdot nepieciešamos rīkus," ieteica Janovs.
Ierodoties sacensību vietā, vajadzēs iegādāties orientēšanās karti, kurā ir uzzīmēta distance. Kartes ierasti ir salīdzinoši vienkārši izprotamas, bet neskaidrību gadījumā padomu var jautāt arī apkārtējiem. Uz sacensībām var doties arī kopā ar draugiem vai ģimeni.
"Tad tu stājies uz starta līnijas, un tev ērtā ātrumā, tavā tipiskajā tempā, kādā tu jūties labi vai nu skrienot, vai ātri ejot, vai nu ļoti cenšoties, jāapmeklē šie kontrolpunkti tādā kārtībā, kādā tie ir uzzīmēti uz kartes. Uzvar tas, kurš ātrāk to distanci iziet," norādīja Janovs.
"Es papildināšu ar to, ka orientēšanās ir pamatā individuāls sporta veids, bet tajā pašā laikā tā ir tāda ļoti kolektīva un ģimeniska padarīšana.
Varbūt var atrast kādu draugu, kurš jau kādas pāris reizes ir orientējies mežā, izrunāties ar viņu, pakonsultēties, pie reizes noskaidrot, vai tavas dzīvesvietas tuvumā ir kāds aktīvs klubs. Nav tā, ka tev gluži vienam pašam kaut kas jāatrod, jāizdomā un tad tikai jāsāk mācīties orientēšanās ābeci. Es ieteiktu atrast draugu," ieteica Dukšte.
Pēc tam, kad tiek iegūta draugu kompānija, rodas arī sacensību gars, kas vēl vairāk motivē uzlabot savas prasmes orientēšanās sportā. Svarīgi, ka orientējoties rezultātu nosaka ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī prasme nolasīt karti un pieņemt pareizos lēmumus maršruta izvēlē.
"Orientēšanās sports ir interesants ar to, ka tu nevari uzvarēt vienkārši ar savu fizisko spēku, tev ir jāspēj uzvarēt arī inteliģenti, pieņemot lēmumus mežā. Ko tad tu tur meklē? Ko tu tur dari? Dažkārt ir bijis tā, ka cilvēki, kas ātrāk skrien, īstenībā visvairāk arī taisa kļūdas," atzina Janovs.
Tāpat orientēšanās sports tiek iedalīts dažādās kategorijās, no kurām iespējams izvēlēties sev piemērotāko. Orientēties var gan skrienot, gan braucot ar velosipēdu, gan ziemā slēpojot, atklāja Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente Ildze Straume. Arī distances var izvēlēties atbilstoši saviem spēkiem, no īsākiem maršrutiem, kas aizņems vien pusstundu mežā, līdz pat 90 kilometru garajām rogaininga sacensībām, kas ilgst pat 24 stundas.
Turklāt, ja laikapstākļi ārā ir tādi, kas nemotivē doties dabā, var pievērsties telpu orientēšanās sacensībām, bet, ja nav iespēju doties uz mežu ārpus Rīgas, dažādi orientēšanās pasākumi notiek pat pilsētas pašā centrā.
"Pirms pāris nedēļām šeit pat, Rīgas pilī, mēs sarīkojām orientēšanās spēli "Rīgas pils zvaigznes", kur mūsu jaunākajai dalībniecei bija nepilni 10 gadi, bet vecākais dalībnieks bija 93 gadu vecumā. Visi azartiski orientējās pa Rīgas pils pagalmiem un dārzu kopā ar Valsts prezidentu," stāstīja Dukšte.
"Ziemas laikā visai bieži, un it sevišķi Rīgā, Siguldā, Liepājā, Saldū un šur tur vēl, tiek rīkotas telpu orientēšanās. Ir viena liela ēka vairākos stāvos, tev iedod ēkas plānu, ēkā ir izvietoti vairāki kontrolpunkti, un tu vari mēģināt tos atrast. Ideja ir tā pati – kurš ātrāk to var izdarīt. Tur ir arī dažādi ierobežojumi – dažkārt vienas durvis ir ciet, dažkārt vienas trepes ir vaļā, bet otras ciet. Tas ir tā kā labirints," stāstīja Janovs.
