"Tā nav tāda standarta tautas deja, kā esam pieraduši redzēt skatuvisko tautas deju. Tā vairāk ir kā rituāls," norāda deju kolektīva “Zalktis” dejotājs Jānis Romanovskis.
"Tas ir tāds sevis apzināšanās rituālas, tas, ka tu vari dejas laikā nolaisties līdz tiem pašiem primitīvākajiem, zemākajiem slāņiem sevī un atkal pacelties augšā savienoties ar dievu," piebilst “Zalkša” dejotāja Kristīne Zdanovska.
Rituālās dejas autore ir "Zalkša" dibinātāja un vadītāja, kā arī vairāku vispārējo deju svētku virsvadītāja Arta Melnalksne, kura uz savu dejotāju paveikto diemžēl noraugās no aizsaules.
"Tā bija tāda viņas [Melnalksnes] ideja veidot ne tikai klasisku tautas deju, bet tādu deju, kas balstīta ļoti vecās tradīcijās, ko latvieši kopš viduslaikiem ir kopuši," turpina dejotāja Kristīne Zdanovska.
Melnalksnes dejās ir daudz simbolisma un dzīves pārliecību vēstījuma, kam horeogrāfe palika uzticīga savas dzīves garumā.
Melnalksne 2003.gadā (no LTV arhīva): "Mēs šajā pasaulē ienākam un mācāmies būt laimīgi un, jo vairāk mēs aizejam mūsu tehnikas pasaulē, jo tālāk esam no dabas un jo vairāk mums jāmācās būt laimīgiem. Caur šiem simboliem un dejām mēs meklējam savu vietu pasaulē, meklējam katrs savu ceļu paši pie sevis, jo laime ir tepat, un mēs to bieži vien aizmirstam."
Zalktēnieši paši bijuši gan sava videoklipa režisori gan operatori. Filmējuši saulgriežos tieši saulgriežos – no saulriet līdz saullēktam. Viņi zina, ka dejas autorei tas patiktu.
Latvijas Televīzijas arhīvā atrodama saruna ar “Es nemiršu sai zemē” horeogrāfi, kurā viņa teic ka tieši jaunrades process profesijā viņai sagādā vislielāko prieku. Šķiet, to pārmantojuši arī Artas Melnaklnes dejotāji.
