Vecpiebalgas audēju stellēs top autentiski lakati un segas

No pelēkiem toņiem līdz daudzkrāsainai raksta saspēlei, - tādi savulaik bijuši Piebalgas lielie lakati, kurus auž un saglabāt nākamajām paaudzēm vēlas Vecpiebalgas audēju kopas dalībnieces. Aptaujājot vecākos piebaldzēnus, meklēti vēl saglabājušies lielie lakati, lai pēc to parauga taptu šo lakatu kolekcija. Bet, protams, Vecpiebalgas audēju stellēs top ne tie vien, arī tautiskie brunči novada krāsās, jostas un Vidzemes šatiera segas.

Vecpiebalgas audēju kopas vadītāja Dagnija Kupče pārskata stellēs topošo segu, daži padomi audējai, un tad jau varam izcilāt un apskatīt visai apjomīgo kaudzi, kurā sagūluši te austie Piebalgas lielie lakati, tiem prototipi meklēti piebaldzēnu mājās.

“Mēs esam arī pievērsušās lielo lakatu izpētei, mēs ņemam vecus lakatus, meklējam vecus lakatus Piebalgā, piemēram, no šī lakata bija tikai lupatiņa palikusi, meklējam diegus un taisām jaunu lakatu, vārdu sakot, uztaisām viņam rekonstrukciju,” stāsta Kupče.

Kādreiz lielais lakats kalpoja kā virsģērbs virs mēteļa, tajos ietina bērnus. Dagnija Kupče saka - arī šodien pēc šiem lakatiem ir pieprasījums.

"Vai dieniņās! Nu ņem jebkuru no tās kaudzes un vari likt sev apkārt, un tu būsi pirmā meita ciemā! Tie ir lietojami lakati, vilnas dzija viņos ir, vārdu sakot, viņi ir arī ekoloģiski," saka audēju kopas vadītāja.

Tobrīd Agritas Eškinas stellēs arī top viens no lakatiem, audēja atzīst - viņai tas ir pirmais.

“Sāku ar jostu, josta iznāca vietām platāka, vietām šaurāka, un arī pēc tam sega... Man vispār bija satraukums, kad es uzzināju, ka varēšu aust segu, tad tajā iepriekšējā naktī pat miegs nenāca," atzīst Eškina. "Man pilnīgi viss bija jauns, un tā interesanti to uzzināt, apzināties savu vērtību, ja tu esi latvietis. Tu sevi cieni, tu zini, ko pirms tevis ir darījuši, ko tu dari, tas ir tāds gandarījums, to nevar izstāstīt, vajag nākt un aust!”

Piebalgas puse jau izsenis ir bijusi slavena gan ar saviem vērpjamo ratiņu meistariem, gan arī ar audējiem, tolaik tie lielākoties bija vīrieši, jo audēja darbs nav viegls.

Tagad audējas gan atzīst, ka aušana viņām ir vairāk kā vaļasprieks, kopā sanākšanas reize.

“Man personīgi tās ir nervu zāles, te var tā, kā saka, tvaiku nolaist - ja diena ir saspringta, tad iekāpjot stellēs, aizmirstas visas sliktās domas,” - saka Benita Zvejniece, viņa ir tas cilvēks, kas rūpējas, lai sievas varētu darboties: raksta projektus, lai iegūtu finansējumu, jo pašu spēkos vien nebūtu iespēja iegādāt visu nepieciešamo.

“Šis vaļasprieks nav no lētajiem, bet mūs glābj projekti, par šiem līdzekļiem tad arī strādājam, un rezultātā top arī tās kolekcijas. Ja mēs visiem šiem darbiņiem katra vāktu naudiņu, tad, protams, katra savu darbiņu gribētu ielikt pūra lādē, un kaut kas kopējs kolekcijā mums nepaliktu. Projektu ietvaros mums ir vairākas kolekcijas bijušas gan lielajiem lakatiem, gan segām, un tad mēs cenšamies vasaras periodā [izstādīt]; Piebalgā ir vairāki muzeji, pēdējos gadus Austriņa muzejā mūsu darbi tiek izstādīti un ekskursanti var viņus apskatīt. Šopavasar mēs plānojam, ka mēs izstādīsim lielās šatiera segas,” stāsta Zvejniece.

Piebalgas lielie lakati atzinību guvuši arī Ķīnā, kad Dagnija Kupče tos aizveda uz tautas lietišķās mākslas izstādi.

Vienās stellēs top arī daudzkrāsaini Piebalgas tautiskie brunči, audējas atzīst - spēj tik aust, jo par tautas tērpu popularitāti un pieprasījumu šobrīd sūdzēties nevarot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt