Andrupenes lauku sētā šovasar lielais podnieku ceplis tika kurināts jau otro reizi. Kā stāsta podnieks Staņislavs Viļums trauku izcelšana no krāsns vienmēr ir pasteidzošs process, jo nekad nevar paredzēt kāds būs gala iznākums. Šoreiz trauki ir sanākuši ar pelēko nokrāsu, neiztika arī bez plīsumiem, taču podnieki ir apmierināti.
„Visā krāsnī kurināšanas beigās jābūt 1000-1050 grādiem, tajās robežās arī augšpusē. Mums jārēķinās ar māla termoizturību. Ja trauks taisīts no māla, kurš netur lielu temperatūru, tad pārāk lielā temperatūrā viņš vienkārši kūst, neiztur, deformējās un šķierbjas,” skaidro Viļums.
Muzeja vadītāja Skaidrīte Paulina atklāj, ka šis process ir ilgs: „To var novērtēt cilvēks, kas to dara vai izdzīvo. Šoreiz ielikām vakarā, tad agri no rīta iekurināja cepļi, kurināja visu dienu. Pirmās dienas vakarā bija liela uguns, tad slapēšana, tad visu nakti notika tas process, agri no rīta ogļu izvilkšana, tad dzesēšana un tikai trešās dienas pusdienlaikā cepļa izņemšana.”
Par to, ka trauki ir gatavi, liecina skaņa. Tiem, kas vēro no malas, var šķist, ka visi trauki izdod vienādu skanu, taču meistara auss uzreiz atšķir tīras skaņas nianses.
Šādi pasākumi, kad podnieku darbi tiek dedzināti vienuviet, vienmēr tiek apmeklēti un izraisa interesi to apmeklētājiem. Pašiem podniekiem tāds kopīgs darbs ir laba pieredzes apmaina.
Aleksandrs Visockis ar podniecību nodarbojas vien trīs gadus, šāda darbošanos ar amata meistariem, viņaprāt, palīdz ātrāk izzināt podniecības nianses: „Vienmēr uzzini ko jaunu. Nav tālu jāiet, jau vakar kaut ko noskatījos – kā pareizi likt rokas. Kad cilvēks pats mācās, var ilgi nomocīties. Pienāk meistars, parāda un pietiek ar 15 minūtēm, lai iemācītos. Mans pirmais skolotājs un krusttēvs bija Aivars Ušpelis.”
Podnieku cepļa kurināšanas un atvēršanas process ir svarīgs Latgales podniecības tradīcijas elements. Pašiem podniekiem tā ir iespēja dalīties pieredzē un nodot savas zināšanas un prasmes mantojumā.
